Skābeņu zupa

Šodien grāmatvežiem bija vienošanās ar ministriju par projekta finansēšanu. Tāpēc uz darbu vajadzēja iet tikai pēcpusdienā. Varēju gulēt līdz 9:30. Miegs vairāk nenāca, lai arī lija lietus. Domāju par ekonomisku dzīvi tuvākajās dienās, lai vīkendā tomēr varētu iet uz bāru.
Pamodies līdz galam, nomazgājos dušā, uzēdu pilngraudu tostu ar šķiņķi. Iedzēru ūdeni (gāzētais man vēl turas).
Ekonomiskāk laikam būtu iet mazgāties uz upi, nevis tecināt ūdeni dušā. Bet šonedēļ lai vēl paliek. Ārā auksti. Un vai tad es kāds bomzis. Man ir 2 portatīvie datori un blogs, man ir dzīvoklis un darbs.
Piezvanīja krustmāte Marija, viņa dzīvo laukos pie Vaiņodes. Piedāvāja cūkas gurnu, tikai pašam jābrauc pakaļ. Nemaz nezinu, kur es to gaļu likšu - saldētava pilna ar pelmeņiem, picām un saldētām pupiņām. Laikam jāsāk ēst ārā krājumus. Tomēr runā, ka visādi vēl būs. Varbūt nopirkt grūbas un makaronus un nolikt nebaltai dienai? Bet ja nu saēd kodes.
Gāju iepirkties. Aiz mājas pie lielveikala, kurā vairs neeju, jo divus kvartālus tālāk atvēries lētais veikals, ir tirdziņš. Skābenes pārdod par 20 santīmiem 100 gramus. Lētajā veikalā brīdi šaubījos - pirkt 2 zupas stilbiņus par Ls 1,16 kilogramā vai 1 putras stilbiņu par 1,97. Uzvarēja taupība. 200 grami skābeņu, viens zupas stilbiņš un palikušie rīsi - zupa divām dienām garantēta. Sanāca laba. Darbā varēšu neiet uz kafejnīcu. Paņem tik burciņā un uzsildi. Lai kolēģes brīnās, cik es saimniecisks. Tā ietaupās nauda un varu iet izklaidēties.
Cik Marijai ir cūku un govju?

P.S. Lielisks blogs ar padomiem, kā ietaupīt naudu un izdzīvot.

Betonēšana un kolēģi

Šodien darba diena. Grūti iedzīvoties režīmā, ja dažas dienas darbs, citas brīvas. Bezalgas atvaļinājums kaitina. Kaut citādi nav ne vainas. Vismaz pāris dienas varēja izgulēties un paēst. Naktī noskatījos jocīgu filmu par puisi, kas aizgāja no studijām juridiskajā augstskolā un kļuva par burvju mākslinieka menedžeri.
Darbā iet kā ellē. Šefs skraida pa visiem kabinetiem un skatās, ko kurš dara. Mans galds ir pie loga, un viņš neredz monitoru. Liepā aiz loga ligzda, uz šķūnīša jumta kovārņi jau izveduši cāļus. Sēž rindiņā trīs gabali un ķērc. Sēžu čatā ar igauņiem, labojam projekta tāmes. Tūkstotis uz priekšu vai atpakaļ. Tagad jau visu laiku atpakaļ.
Nav viegli strādāt vietā, ko taisās likvidēt. Strādāju taču šeit jau no 90. gadu beigām. Toreiz aģentūrā visu sākām no nulles, nebija pat interaktīvās tāfeles.
Kas gan šitajos laikos nekait fiziska darba strādniekiem. Kā bija jābetonē, tā būs jābetonē. Citādi sabruks gan pilis, gan būdiņas. Skat, tagad betonē Gaismas pili ar visiem Saulcerītes tornīšiem. Rīt betonēs zelta tiltu pār Piķurgu vai Karātavu grāvi.
Būt par likvidējamas aģentūras darbinieku... Pat ienaidniekam nenovēlu ieraudzīt kolēģus bez salkani lišķīgās pieklājības maskas.
Elīna vīriešu atejā skaloja gaiši zaļo kafijas krūzi ar ķiršiem, Sandra stāvēja rindā ar savu apdauzīto Ziemassvētku krūzi un sāka uz mani bļaut nebalsī - tu ta darbu atradīsi, kur es ar saviem 45 gadiem un 2 bērniem lai liekos?
Bet kur tad man likties, ja vīriešu atejā viņas visas mazgā traukus? Tagad jau vairs nav naudas remontam, bet viņām izlietnei nolūzis krāns, nogriezuši visu ūdeni. Tā jau ir, jātaupa visiem.
Tā laikam nav laba zīme, ja darbs riebjas jau pēc pirmās nostrādātās dienas?
Cik Valdim ir kolēģu sieviešu un cik no viņām sēž viņa kabinetā?

P.S. Šodien piehalturēju par modeli viena džeka portfolio. Tomēr kaut kāda nauda.

Darbs un nedarbi

Nogulēju gandrīz līdz pusvienpadsmitiem, tad sāka zvanīt telefons. Nokia, protams, mētājās kaut kur virtuvē uz ledusskapja blakus apvītušajām dillēm. Labi, ka nebija ielikta saldētavā.
Zvanīja šefs. Izrādās, rīt jābūt darbā. Bijuši uz pārrunām ministrijā - aģentūru šomēnes vēl nelikvidēs, taču algas nebūs. Varbūt būs, bet ne visiem. Pārrobežu sadarbības projektam naudas arī nebūs, bet termiņi negaida. Igauņiem arī tas pats. Tomēr šajos laikos jau laikam jābūt priecīgam, ka vispār ir darbs.
Nedēļas nogale pagāja ātri. Atpūta tomēr mazliet nogurdina. Pamodos viens pats, dzīvoklī pilns ar tukšām pudelēm - ne mazākās nojēgas, kur palika pārējie. Pēdējo reizi man tā bija pēc 3. kursa, kad svinējām sesijas beigas un Skaidrīte palika stāvoklī.
Piektdien biju aizvilcies vēlēt uz 5. videni, iecirknī satiku Ričardu un viņa brūti - braukšot uz laukiem Ļaudonā, atnākuši nobalsot dienu iepriekš. Augusta pēdējā nedēļā būšot kāzas. Mani arī ielūdza.
Apskatījos internetā, kas ticis domē - atkal es esmu nobalsojis par kaut kādiem citiem.
Ārā visu dienu taisījās uz lietu, laikam pat drusku lija. Kad pamodos, riktīgi slāpa. Labi, ka lētajā veikalā biju nopircis sešpaku ar gāzētu ūdeni.
Kas Valdim piezvanīja pēc viņa debijas radio?

P.S. Nekas nav labāks par kefīru un rabarberu sulu.