Lietuva un lietus

Pamodos nejēgā agri, jo zvanīja visi modinātaji: parastais, radiopulkstenis, televizora wake up un mobilais. Nejēdzīgi sāpēja galva un nedaudz slāpa. Izdzēru tomātu sulu, apēdu 2 mazsālītus gurkus un ķilavu rolmopsi ar sīpoliem. Un tad jau klāt bija Guntis ar pelēko mazdu, viņs šorīt divreiz bija gājis dušā.
Viļņā bija jābūt jau vienos, lai piedalītos projekta seminārā. Pa ceļam, slavenajā kafejnīcā tieši 100 kilometrus no Rīgas, uzēdām brokastu zupu. Garšoja pēc salmiem.
Viļņā iebraucām laikus, bet semināru nokavējām: lija kā pa Jāņiem un mums nebija lietussarga. Stāvējām zem jumtiņa un izmirkām līdz ādai, kamēr Vitautas iznāca pretim ar dzelteniem plēves mēteļiem, uz muguras katram aģentūras logo. Kad ienācām konferenču telpā, svinīgās runas bija beigušās, jau deva alu. Tas bija īsti laikā un vietā.
Tāmju saskaņošanu pārcēla uz viesnīcu Bernadinu ielā, aiz Gedimina. Strādājām no 14:30 līdz 16:00, tad Dovile un Aušra veda pusdienās: lieliska baraviku zupa maizes podiņā un cepelīni. Gandrīz apraudājos no sentimenta, jo sapratu, ka pusporcija dižkukuļu maksā tieši tikpat cik 2002. gadā, kad sāku braukāt uz Viļņu pie Lietuvas aģentūras - seši liti piecdesmit.
Vēlāk sēdējām Užupis kalna restorānā, skatījāmies uz pilsētu un dzērām kviešu alu.
Cik žēl, lietainā Lietuvā ir labāk kā saulainā Latvijā. Brīžiem pat skaidrojas.
Ko pagājušogad Viļņā nopirka Elīna?

Konjaks un trakumsērga

Šodien darbā reāls cirks. Nepietiek, ka Juris izvilka konjaku un visus cienāja - mūsu aģentūru tomēr atstās, mums tie vērtīgie Eiropas projekti! Klāt kā atsevišķu departamentu pievienos citu aģentūru, tur gan lidos galvas - no 140 darbiniekiem paliek 35. Gunča pamanījās izdzert uz katru glāzi vēl vienu glāzi, palika sārts un smaidīgs, Juris pat nepamanīja.
No atvaļinājuma atgriezies Alberts. Atveda Latgales šņabi. Makšķerējis Nagļu dīķos.
- Taaaadas karpas! O! - Alberts rādīja, izpletis rokas, un apgāza Zanes dzimenes puķu vāzi. Printeris pludoja vien. Juris nepamanīja arī to.
Alberts brūns un noēdies lauku labumus. Stāstīja anekdotes par blondīnēm. Grāmatvedības Lida tik šššņāca - vīriešššu šššovinisms, vīriešu šššovinisms. Šššodien viņai zaļa kleita ar šššņorēm un tīkliņzeķes. Domā, ka baigi piestāv pie zaļajām acīm. Acis ta viņai pelēkas. Pats redzēju, kad pērn taisījām atskaites!
Pēcpusdienā palika pavisam sutīgs, visi pirms lietus tinās prom no darba. Iekliboja Ilona. Viņai Pārogrē netālu no Sandras mājas mazdārziņš. Dzeltenā plēves maisiņā atnesa kādus 3 kg saspaidītu zemeņu. Bijusi pie ģimenes ārsta un uz procedūrām - potes pret trakumsērgu! Paņēmusi dārziņa sargāšanai kaimiņa dobermani Princi, tas iekodis kājā. Labi, ka Feliksiņš nav dobermanis...
Rīt uz Lietuvu! Saskaņot projekta tāmes!

Šaušana un vardes

Pēc darba aizvedu Edvīnam instalācijas diskus. Izrādās, viņa sieva Madara ir manas kolēģes Sandras otrā ceļa māsīca no Aglonas. Abas mācījās vienā augstskolā Daugavpilī, tad Sandra dabūja darbu Rīgā un pārcēlās uz Ogri. Pēc laika arī Madara tika Rīgā. Sapazinās ar Edvīnu augstskolas salidojumā, tur bija visas filiāles no visiem novadiem.
Jaunākā meita Astriņa tik staigāja man pakaļ - kāpēc tas un kāpēc šitas. Kamēr Edvīns izdzina no garāžas savu pelēko škodu, sakrāva bagažniekā riņķus un pūšļus un ar abiem mazākajiem bērniem prom uz ezeru. It kā auksti un taisījās uz lietu, bet sīkajiem jau ka tik ūdens.
Tad mēs drusku aprunājāmies ar Madaru par dzīvi, viņa parādīja savu varžu kolekciju. No katra ceļojuma atved pa vardei. Pilns plaukts, viņiem liela guļamistaba un tumši sarkana gultasveļa.
Pēc tam Madara taisīja ēst, bet mēs ar Ervīnu staigājām apkārt un atradām jocīgas noliktavas turpat netālu mežā. Ar kaķeni šāvām fiņķikus. Uz noliktavas sienas bija pelēki lillā uzraksts "У гаража не парковать". Vajadzēja trāpīt visos burtos pēc kārtas, tad rinda skaitījās izieta. Viens drāts gabals atleca no betona un grabēdams atsitās pret sarūsējušo metāla mucu vēl no krievu laikiem. Tad gan nobijāmies, ka šitā var trāpīt acī. Protams, ierēcām par to un šāvām tālāk.
Ervīns zaudēja divas reizes. Sēdējām uz mucas un filozofējām, ka neriktīgie burti. Būtu uz žoga kaut kas rupjš, uzreiz varētu trāpīt. Spļāvām mērķī ķiršu kauliņus. Uz noliktavas sienas bija uzzīmēts smuks grafiti - nereāli nesmuks zils zaķis ar rozā ausīm. Vajadzēja trāpīt kreisajā acī.
Vakars beigās izvērtās ļoti saturīgs. Madara smaidīja vien.

P.S. Sevišķi sveicu savu 100. tvitera sekotāju @ammarita, jo viņa nav seksa robots no ASV. :)

Rozā sievietes

Uz ielas satiku Kasparu. Viņam celtniecībā šomēnes nekas nespīd, Kristīnei skolā nogrieza gandrīz pusi algas. Pasauca mani palīgā pārvākties. Viņi abi izdomājuši īrēt pusi dzīvokļa tepat centrā, lai ietaupās nauda ceļam.
Mantas bija jāved no Imantas. Nopirkām diennakts biļetes un svētdien tik braukājām uz priekšu un atpakaļ, uz priekšu un atpakaļ. Šorīt no rīta arī vēl drusku varēja pabraukāt!
Vienā reizē vedām asparāgus un lapsasastes un Kristīnes manekenus. Viņa pirms tam mācījās šuvēju skolā. Riktīgi seksīgi, plikas rozā plastmasas sievietes! Vienu pārmetu pār plecu, otru pasitu padusē.
Ja jūs zinātu, kā visi uz mums skatījās autobusā un uz ielas!
No sākuma blakus sēdēja sasmaržojusies vecene ar pumpainu blūzi un dermantīna somu. Plikā sieviete viņai visu laiku krita virsū, Kristīne sarka, Kaspars ņirdza. Vecene tik saknieba spalvainās lūpas un neko. Un tā plastmasas sieviete ar plikiem pupiem tik šūpojas un tik gāžas, tik šūpojas un tik gāžas.
Pēc tam apsēdās rūtains vecis ar spalvainām rokām un dzelteniem nagiem, visa pakakle apaugusi sirmiem bārdas rugājiem. Sēca vien un svīda. Tā arī nesapratu - astma vai aizdusa. Nemaz nebija tik sutīgs, šovasar galīgi auksta vasara. Tomēr visas tās pasažieru smakas dara savu. Un vēl tās mūsu paunas un manekenes.
Pēc tam mēs sēdējām istabas vidū uz mantu kalna, ēdām ceptas vistas kājas un dzērām kvasu.