Emigrācija un pīrādziņi

Satiku Ludzas Gunāru. Atbraucis uz Rīgu pavadīt māsu Silviju. Šī prom uz Spāniju. Tur būšot īsta latgaliešu kolonija, puse Ludzas jau prom. Cits lasa apelsīnus, cits nēsā glāzes viesnīcā. Tak jau tuvāk saulei. Lai gan arī pie mums nav ko žēloties. Pa dienu jānomaina divi krekli, ja negrib ost pēc skunksa.
Vakardienas mēbeļu stumšanu atcerēšos gadu. Nav brīnums, ka Rasmas štuceris aizlaidās. Viss uz mana kakla – Ulmaņlaika lakotais trīsdurvju skapis, trimo spogulis, tapsētās tahtas, brūnā sekcija „Ilga”. Tu tik nesaskrāpē parketu, Rasma lamājās vien. Viņa nav pieradusi celt smagumus, tagad tikai tāds tukšs laiks – mājās nav veča, ko dīdīt.
Dzērām ar Gunāru alu un spriedām par dzīvi. Kolēģe aizgājusi uz vietējā miliča bērēm. Tam jau pāri 70. Kad bijis spēka gados, visi bandīti krūmos sēdējuši. Tāds milicis bijis.
Bēres kā jau bēres, latviski kristīgas. Nesot mironi no mājas, apgāž krēslus, uz kā stāvējis zārks. Kaktus paslacina ar svētīto ūdeni. Eglītes izrauj un samet kaudzē. Vecenes dzied psalmus, bērni nes puķes. Uz zārka uzsedz strīpainu vilnas deķi. Pēdējās atvadas, visi raud, zārks jau bedrē, bet te no bedres atskan: "Pīrādziņ, nāc ārā, nāc ārā!"
Visi šokā. Cits raud, cits smejas. Izrādās, kapracim izkritis mobilais telefons. Kamēr dabūja zārku no bedres, kamēr izvilka telefonu, tas tik zvana un zvana. Izrādās, VID interesējas par iedzīvotāju ienākumu deklarāciju, kas nodota 1. aprīlī. Esot ieviesusies kļūda.
Gunārs tik noteica – nekur nav miera. VID sameklēs pat viņsaulē.

Sapņi un kaklasaites

Sapnī redzēju, ka krītu no Vanšu tilta ērģelēm uz Prezidenta pils pusi un krizdams mēģinu lidot. Gandrīz vai izdevās. Tomēr līdz krastam netiku. Nolaidos uz kuģīša klāja, bet tur abi valsts galvenie Valži svin vienam Valdim dzimeni, salīdzina kaklasaites un pūš balonus. Es arī svinēju. Lai arī nebiju kopā ar abiem valsts Valžiem uz Madonnas koncertu Madonā, kaut kāds Valžu blices prieciņš tika vismaz sapnī.
Ķertā tēva māsīca Marianna Bute tomēr tikusi iekšā tai savā pašvaldībā. Pūš un elš. Laikam domāja, ka ar balotēšanos pietiks un varēs gulēt cik gadus un tik kāst piķi. Ievēlēta kultūras pasākumu un komunikācijas padomē, katru dienu zvana uz kultūras namu un krīt uz nerviem bibliotekārei Ausmai, kas dzīvo turpat kaimiņos, audzē gladiolas pārdošanai un kam līdz 16. augustam atvaļinājums. Mariannas blogs "Novada Ziņotājā" palicis pusratā, tagad gatavo novada preses relīzes un visādus apskatus. Tviter kontā tā arī stāv pāris ziņas, uzruna vēlētājiem. Komunikācijai ar novada ļaudīm nav laika. Labi ja veikalā aprunājas.
Marianna aizskrēja darīšanās, viņas meita Rasma gan bija vēlīga. Biju tur aizbraucis pārstumt skapjus un gultas - Rasmas pēdējais štuceris jau prom, jauns nav atrasts. Viņas izlīmējušas tapetes dzeltenā krāsā, uzreiz cita māja. Tās brūnās ar ķiršu krāsas ziediem bija drūmas kā elle. Rasma izcepa āboļmaizi ar kanēli un klāt deva svaigu govs pienu, viņām pieved uz māju 15 litru kannu reizi nedēļā. Bērns jau paaudzies, rāpo un spļaudās.

Kāzu dāvanas un gvakamole

Vakar vakarā pēc Lielā Vakara draugos saņēmu ielūgumu uz kāzām: precas tēva brālēna Alvila dēls Kristiāns. Laikam tomēr esmu kļuvis populārs: mani atceras arī attāli radi. Kāzas ar Ilzi svinēšot 22. augustā Alūksnes tuvumā, kur, netālu no Jāzepa Vītola memoriālā muzeja “Anniņas” , atrodas Ilzes mātes, bērnudārza audzinātājas Ināras, bērnības mājas. Atsūtījuši arī dāvanu sarakstu – sāku to pētīt jau šorīt, dzerot rīta kafiju un brokastojot (ēdu baigi labos načos čipsus ar gvakamoli, marinētu ķiploku un rīvētu cieto sieru). Uzreiz, saprotams, pie sevis atteicos no piedāvājuma kāzās dāvināt ceļojumu uz Portugāli vai televizoru. Varētu padomāt par sienas pulksteni, pārnēsājamo mājas telefonu, baltvīna glāžu vai sarkana satīna gultas veļas komplektu. Īpaši, ja līdz kāzām izdotos aizbraukt uz Lietuvu, varētu iepirkties pa smuko un pa lēto. Bet komandējumus līdz brīdim, kad Ministru kabinetā tiks skatīti noteikumi Nr. 219, aģentūra vairs neplāno, neviens negrib uzņemties iniciatīvu un izmaksāt dienas naudu 25 latus, ja vēlāk varēs maksāt 18.
Patiesībā nezinu, vai vispār vērts iespringt. Kāzās ierasties vienam nebūtu jautri, bet Ludmila toreiz pēc bīčpārtija uz tikšanos neatnāca. Varbūt saņemties un piezvanīt, bet rīt. Ja nu viņa, tāpat kā valsts galvenie Valži, ir Madonnas koncertā, tāpat nedzirdēs, ko es saku.

Vīkends un vājums

Šorīt pamodos pēc cieša miega plkst. 11:30. nokija bija palikusi lādējamies uz ledusskapja, kad iedarbinājās modinātājs, vibrēdama rūca un kratījās. Man nebija spēka iet atslēgt modinātāju, kas iedarbojās ik pa 12 minūtēm, sākot no 7:35. Kaut kas šajā vīkendā laikam tomēr bija par daudz. Piektdienas vakars Briāna ielas bārā, dažu stundu miegs, klases vakars sestdienas pēcpusdienā, kas ievilkās un finišēja svētdien piecos no rīta, otrās dienas sagurums visu svētdienu. Labi, ka vēl ir bezalgas atvaļinājums, šodien nebūtu prātīgākais rēķināt pieprasāmo budžeta plūsmu.
Iedzēru kārtīgu glāzi kolas tipa dzēriena – lētajā veikalā 2 litru pudele maksā 51 santīmu! Ar ledu ir pat ļoti labi! Johaidī, nokia grabēdama nogāzusi no ledusskapja aizsāktu kulinārā sarkanvīna paku, izskatās, ka grīda pludotu asinīs. Jācer tikai, ka tāpat bija pilns ar mušām, negribas pat skatīties.
Klases vakarā skatījāmies 28 un 20 gadus vecas bildes, ēdām gaļu kaukāza gaumē un spļāvām ķiršu kauliņus. Klasesbiedram, vārdā Ārijs Lācis, bija stilīga jaka, ar zaļa lāča aplikāciju uz muguras. Atcerējāmies vecos jokus, īpaši, kā nesām cauri jaunās skolotājas. Meitenes atcerējās, kā viņas fizkultūrā negāja vingrot un učuks viņas dzina pie māsiņas. Kopā izdzērām diezgan daudz alus un šampja. Tomēr ir tā, kā saka tai filmā – ir grūti būt jaunam! Rīts pienāk tik ātri.