Elvīras un Ataturka diena

Šorīt darbā ierados otrais – tūlīt pēc Elīnas. Pat tagad, kad aģentūru klapē ciet, šī nevar likties mierā, jābūt vienmēr un visur pirmajai. Ieraudzījusi mani, sāka brēkt: muļķu valsts bija un paliks, kur tad nāks nauda budžetā, ja visus atlaiž. Vēl arī bezdarbnieku pabalsti jāmaksā! Jau no rīta bijusi Sociālās apdrošināšanas kantorī pieteikties pabalstam. Uzzinājusi, ka kantoris augustā arī 2 dienas slēgts bezalgas atvaļinājumu dēļ. Labi, ka nevilka garumā un aizgāja uzreiz. Šodien vēl jāpaspējot aizskriet uz VID-u, jo tas, savukārt, būs slēgts rīt – viņiem bezaldznieki piektdienās. Beidzot saņēmusies pieprasīt no valsts atpakaļ pārmaksāto Iedzīvotāju ienākuma nodokli kopš 2006. gada. Lai iepūš!
Pirms sertifikāta pasniegšanas pēcpusdienā vēl piezvanīju omei. Viņai vārda diena un dzimšanas diena vienā datumā. Toreiz, pirms 86 gadiem, tā bijusi zīmīga diena, Ataturks ievēlēts par Turcijas prezidentu, Elvīras tēvs vienmēr pieminējis, drīz pēc tam piedzimusi arī Velta Līne. Ome bija labā noskaņojumā: sēžot ar draugu Eduardu un dzerot konjaciņu, Eduards atnesis arī īstu baltkrievu speķi! Pastāstīju, ka zvanīja tēvs. Nevar būt, tiešām Saša nācis pie prāta?, ome skaļi smējās. Par aģentūru viņa jau zināja. Saki nu vēl, Valdiņ, Elvīra nopūtās. Posts vien, visus atlaiž, Baltijas ceļa gadadienā liek cilvēkiem skriet kā aunu baram, kaut būtu īstais laiks apstāties un padomāt. Labi vien ir, ka piekriti braukt mācīties uz ārzemēm, te vairs nav daudz, ko darīt.

Izaicinājums un stils

Tieši uz to es jau biju gatavs. Neatradās neviens, kas gribētu ar mani dalīties smagajā izvēlē. Tikai @Ilzeens Tviterī novēlēja, lai turos. Paldies, daudz citu variantu jau nav ☺. Nevarēju aizmigt līdz pusčetriem, izdzēru 7 puslitra alus kausus no muciņas, ko vīkendā kaimiņš atveda no brauciena pa Abulu. Aizmidzis sapņoju, kā braucu uz Vāciju, Franciju, Beļģiju un Nīderlandi tikties ar tēvu un viņa tagadējo sievu. Stāsta, ka beļģu alus esot kaut kas īpašs, katram alum sava glāze. Pie kroga galda pienāca opis Visvaldis un nokrekšķējās: Saša, no tavas dzīves nav ne tik daudz jēgas kā melns aiz naga. Vienīgais attaisnojums tavai eksistencei ir Valdiņš, bet arī tas tevi nav vedis pie prāta: puika aug viens, māte mirusi, tēvs kaut kur klenderē, pat neiedod divdesmit kapeikas saldējumam Pols! Labi, ka Namedai pietika prāta, un Valdim ir mūsu uzvārds. Elvīras tupeņus noēdies, aug griezdamies!
Pamodos tieši pāris sekundes pirms ierastā modinātāja zvana 7:35. Paģiru nebija. Atvēru acis un sapratu – vai par velti jau kuro nakti tādi sapņi, izaicinājums jāpieņem. Dušā izpilināju pēdējos pilienus adida sport (tagad dušas želeja būs jāpērk lētajā veikalā), ātrumā uzgrauzu pārpalikušo ciabatta maizi ar lauku sieru, uzvilku buktētās bikses un stilīgo linu kreklu, iesmaržojos un devos ceļā. Lai nedomā, ka Valdiņš ir dzīves sagrauzts!
Uzrakstīju iesniegumu par pieteikšanos pārkvalifikācijai. Došot stipendiju plus kompensāciju transorta izmaksām. Kad iznācu no administrācijas biroja, mūsu departamentu sagaidīja milzu pārsteigums: atvestas trīs kastes Švyturis kviešu alus! Lietuvas aģentūra jūtas vainīga, viņus nelikvidē, sūta mums sveicienus un laba vēlējumus. Kā lai nedzer?

Izvēle un realitāte

Šorīt pamodos laikā un domīgs. Modinātājs zvanīja tāpat kā vakar, un miegs nenāca nemaz. Dzīve sākusi griezties kā paātrināts karuselis, kopš vakardienas sajūta, it kā atrodoties uz uzvilktas atsperes. Vakardienas sapnis... un tēva zvans stundu pēc vakara pārraides beigām... gribot mani satikt, lai ko tas maksātu. Strādājot Vidusjūras pusē, vietējā pārtikas piegādes uzņēmumā. Rīgas šprotes un melnais balzams rullējot, naudas diezgan. Uzēdu vakarā sagatavotos puķkāpostu salātus ar tomātiem, gurķiem, ķiplokiem un majonēzi, kam piejauktas sinepes un melnie pipari. Uzvilku izbuktētās bikses un devos uz darbu.
Sandra birojā mētāja mapes un lamājās. Lielā zilā mape krītot atvērās un ātršuvējs saplēsa Sandras zeķubikses. Joooop..... Sandra nobļāvās, ziepēs visu nolādēto birokrātiju! Viņai netur nervi, bet patiesībā lai nepīkst. Atšķirībā no visiem citiem, kam bija 25 darba dienu bezalgas atvaļinājums, viņa informācijas sniegšanas nolūkos strādāja arī katru jūlija otrdienu.
Mani izsauca uz sarunu ar ministrijas pārstāvi. Personāla speciāliste ar saltām acīm paziņoja: jums ir izvēles iespēja. Bezdarbnieka statuss vai pārkvalifikācija. Sekmīgākos darbiniekus stimulējot ar stipendijām Eiropas mācību centros – citu, valsts nākotnei derīgu, profesionālo spēju attīstībai. Piedāvāja mācības Lihtenšteinā, Īslandē vai Somijā, pieminēja manas iemaņas, gatavojot dizaina prezentācijas, bet gan jau būs ielīdusi draugos un plūrējusi bildes, kur maniem draugiem tie rozā peldmēteļi. Domāt varot līdz rītam. Ja piekritīšu, jau ceturtdien pasniegs sertifikātu un – uzredzēšanos! Ko jūs darītu manā vietā?

Iracionāls sapnis vai apokalipse?

Pirmo reizi šorīt pamodos 7:30, kad zvanīja modinātājs. Ausīs skanēja iracionāla sirtaki melodija, tomēr nospiedu ATCELT pogu – kaut kas nenovēršami mudināja atgriezties sapnī. Stāvējām tādā kā tuksnesī – pūta vējš un nēsāja pa gaisu smiltis. Stāvējām klajuma vidū – visi cieši saspiedušies: Toms, es, operators Juris, skaņu inženieris Murgs un bāra īpašnieks (nekad neatceros, kā viņu sauca, tāds iesirms, labsirdīgs un viltīgs, izskatās mazliet pēc Vilka trīs sivēntiņu platē). Visi zinājām – mums jālido kosmosā. Nenormālas sajūsmas nebija, drīzāk skumjas un mazliet bail. Ko niekus – visus mierināja Murgs, 3 minūtes strjoma un tāda laime – zvaigznes pašas birst kabīnē. Gaiss bija lielu cerību pilns. Kāpām kosmosa kuģī. Te pēkšņi smilšu mākonī sākās murdoņa. Parādījās Linda dzeltenos flisētos svārkos un zilganzaļā apspīlētā topā, acis zib naidā, izdvesa tikai – es jau zināju. Turpat arī Rasma sarkanajā krūšturī un brūnajā ķitelī, spļaudīdamās kliedza – aizmirsi ielikt durvis melnajam sienas skapim, skrūves sabojājušas parketu! Madara, redzot, ka esmu jau iekāpis, ķērās pie telefona, sūtīja sms, pēkšņi atcerējos, ka vakar viņai bija vārda diena. Zaļgani brūnās acis asaru pilnas, Ervīns aiz muguras stiepj telti un piknika grozu. Pēkšņi pie loga parādījās opis Visvaldis Baltijas ceļa auseklīšu džemperī ar mammu Namedu, kas izgriezta no melnbaltajām fotogrāfijām. Manu Valdiņ, mamma čukstēja. Brauc, tev jādodas prom! Tuksnesī nevienam nevajag tavas tāmes, asaras un sapņus. Valdiņ... mammu malā pabīdīja Marianna, kas parādījās ar atņirgtiem zobiem, kuros – Rīgas apvedceļa rekonstrukcijas plāns. Motora troksnis kļuva neizturams, sāka griezties galva un... pamodos no telefona zvana. Kā Tu vari gulēt, jau bez piecpadsmit 11, aģentūru reorganizē, ātri šurp!, bļāva Elīna. Murgs, apokalipse vai abi kopā?