Mājupceļš izrādījās trakoti garš. Par katru cenu tēvs gribēja mani atvizināt līdz Rīgai ar mašīnu. Vajadzēja nakšņot Polijā, bet – tavu negalu, neviens jau nezināja, ka šis vīkends, acīmredzot, ir poļu kāzu laiks. Visi zajazdi nobūkoti – restorānā notiek kāzu mielasts, bet hotelikā dzīvo kāzinieki. Meklējot brīvas vietas, pamanīju pāri: sieviete lillīgi zeltainā minikleitā ar zelta kreļļu virteni un vīrietis lietišķā pelēkā uzvalciņā iznāca no 16. numura. Diez ko viņi tur darīja laikā, kad kāzu torte vēl nav sagriezta. Sestdienas vakars izskatījās izbojāts. Tomēr. Beigu beigās izdevās atrast vietu motelikā Amazonka netālu no Ostrodas (tēvs brauca no Berlīnes uz Rīgu caur Gdaņsku, jo pa to ceļu nebrauc fūres, daudz mierīgāka braukšana, bieži var pārsniegt pieļaujamo braukšanas ātrumu). Nebiju sajūsmā: brīvs bija tikai trīsvietīgais numurs, kas maksāja tikpat, cik istaba ekskluzīvā vietā: ja brauc pa Poznaņas haiveju un tad uz Varšavu, ceļā ir ideāls 3zvaigžņu hotelis Gorski Katovices-Varšavas ceļā, kur vienmēr nakšņojām ar kolēģiem, kad bijām atceļā no vizītes Polijas aģentūrā.
Moteliks nedaudz oda pēc tualetes un gaismas slēdzis bija tikai pie ārdurvīm. Lai izslēgtu gaismu un nokļūtu līdz gultai, bija jāieslēdz televizors. Tas gan, par brīnumu, tādā nožēlojamā vietā bija platekrāna. Tā kā gultai bija melna dermatīna apdare un gultas panelī iemontēti spoguļi, naktsvieta baisi atgādināja apbedīšanas biroju vienā no maniem iemīļotajiem seriāliem. Tāpēc atstāju televizoru ieslēgtu – tomēr mazāk nepatīkami. Pirms gulētiešanas teicu tēvam: hotel Gorski bija šarko duša un bezmaksas internets. “Vo, a kur tagad ir tavs Gorski un tava aģentūra? Priecājies, ka atradām vietu nakts melnumā, un lēnām pierodi pie reālās dzīves!”
Rāda ziņas ar etiķeti Valdiņš dodas pasaulē. Rādīt visas ziņas
Rāda ziņas ar etiķeti Valdiņš dodas pasaulē. Rādīt visas ziņas
2009. gada 1. septembris
2009. gada 27. augusts
Pārkvalifikācija un atkalredzēšanās
Pagājušonedēļ, pēc tam, kad Radio SWH pēdējoreiz skanēja Vasarnieku stāsti, pārkvalifikācija gāja vēl vairākas dienas, bet vairs nebija tik grūti kā sākumā. Gala beigās piektdienas priekšpusdienā paziņoja rezultātus. Tiem, kas saņēma sertifikātu ar sarkanu labo apakšējo stūrīti, septembra vidū būs iespēja sākt mācības turpat, augstākā līmeņa speciālistu skolā. Ja sertifikāta stūrītis dzeltens – septembrī jādodas uz Turku, kur notiek vidēja ranga darbinieku pārkvalifikācija. Man kopā ar apliecību pasniedza arī kartīti ar dzīvesvietas rezervācijas kodu. Katrā ziņā prieks, ka jāpaliek Helsinkos, jo apkārtni uz izklaides vietas jau esmu iepazinis, nofotografējies pie pieminekļa arī. Turklāt dzīvesvietā jau tagad varētu atstāt dažas mantas.
Sestdien jau agri bija jābūt lidostā – nedrīkstēja nokavēt čekinu, kas beidzās 10:30. Tēvs nedēļas sākumā man atsūtīja elektronisko biļeti līdz Gdaņskai. Lidojums bija ar 1 pārsēšanos, abās reizēs ēdu sendvičus (pirmajā – ar tunci un pikanto mērci, otrajā – ar vītinātu gaļu un papriku). Dzēru arī alu – lieliskā aviokompānija atspirdzinājumus piedāvāja par velti!
Tēvs mani sagaidīja ielidošanas parkingā, ieradies jau ātrāk un noīrējis melnu Lexusu. Viņš ar vienu pārsēšanos lidojumam iztērējis 7 stundas. Tēvu nebiju redzējis mūžību. Viņš, šķiet, mainījies tikai uz labo pusi. Agrāk vairāk izskatījās pēc lūzera, tagad – pēc labi kopta žigolo. Nopircis man poļu alus, lai ceļā raitāk sokas runāšana.
p.s. Uzmini, kādu alu es dzēru lidmašīnā?
2009. gada 19. augusts
Ceļš un ceļojums
Tā kā vakardienas rīts bezcerīgi risinājās VIDā, lidojumam čekojos caur to jauno automātisko (elektronisko) sistēmu, nav vairs kā senajos laikos, kad pie bagāžas nodošanas jāgaida skaistā zaļā biļete. Biju vīlies tajā pelēkajā un neizskatīgajā papīrelī, bet viens pluss tajā visā gan ir, var izvēlēties vietu lidmašīnā. Cauri drošības kontrolei tiku bez aizķerēm, ja neskaita to, ka, šķiet, pie tā radioaktīvā rentgena aparāta pazaudēju kārtējās saulesbrilles. Mana ierašanās lidostā bija tik laicīga, ka nebija laika iepirkt tajā ekskluzīvajā lidostas teritorijā nevienu importa dzēriena pudeli, tādēļ pa taisno devos uz iekāpšanas platformu.
Lidmašīnā biju izvēlējies vietu pie loga un diezgan tuvu iekāpšanas durvīm, jo gribēja no augšas apskatīt Rīgas jūras līci. Tas arī izdevās, labi varēja redzēt Salacgrīvu un vietas kur pavisam nesen kopā ar Tomu testējām ēdienus, un aizkadrā arī dzērienus.
Cilvēki lidmašīnā likās garlaikoti. Neviens nepasūtīja pat ne alu, ne siera kruasānu.
Ielidojot Vantaa - Helsinku lidostā, pa taisno devos uz 615. autobusu, pa ceļam paķerot ratiņus uz kuriem uzlikt smago brūno somu. Viss likās tik gludi līdz brīdim, kad, iekāpjot autobusā un uzsākot ceļu līdz centrālajai stacijai, sapratu, ka ratiņos esmu aizmirsis mapi ar pāris dokumentiem, starp kuriem bija arī reģistrācijas papīrs piešķirtajai istabiņai. Sazvanījos ar paziņu Vībki, kura solījās sadabūt jaunu, taču, kamēr viņu gaidīju pie centrālās stacijas pulksteņa, kurš šobrīd, starp citu, ir ietīts glītā kažociņā, laikam remonta darbu dēļ, reģistrācijas kantoris bija beidzis darbu un pirmo nakti nācās pavadīt pie paziņas rajonā pavisam tuvu Helsinku centram. Pirms miega vēl devos pastaigā kopā ar Vībki, centrā iedzērām pa alum. Tas tā, ierodoties. Turpmāk tu alu pirksi veikalā un dzersi mājās, paziņa sirsnīgi smējās. Laikam studentu humors, laimīgi nopūtos.
Lidmašīnā biju izvēlējies vietu pie loga un diezgan tuvu iekāpšanas durvīm, jo gribēja no augšas apskatīt Rīgas jūras līci. Tas arī izdevās, labi varēja redzēt Salacgrīvu un vietas kur pavisam nesen kopā ar Tomu testējām ēdienus, un aizkadrā arī dzērienus.
Cilvēki lidmašīnā likās garlaikoti. Neviens nepasūtīja pat ne alu, ne siera kruasānu.
Ielidojot Vantaa - Helsinku lidostā, pa taisno devos uz 615. autobusu, pa ceļam paķerot ratiņus uz kuriem uzlikt smago brūno somu. Viss likās tik gludi līdz brīdim, kad, iekāpjot autobusā un uzsākot ceļu līdz centrālajai stacijai, sapratu, ka ratiņos esmu aizmirsis mapi ar pāris dokumentiem, starp kuriem bija arī reģistrācijas papīrs piešķirtajai istabiņai. Sazvanījos ar paziņu Vībki, kura solījās sadabūt jaunu, taču, kamēr viņu gaidīju pie centrālās stacijas pulksteņa, kurš šobrīd, starp citu, ir ietīts glītā kažociņā, laikam remonta darbu dēļ, reģistrācijas kantoris bija beidzis darbu un pirmo nakti nācās pavadīt pie paziņas rajonā pavisam tuvu Helsinku centram. Pirms miega vēl devos pastaigā kopā ar Vībki, centrā iedzērām pa alum. Tas tā, ierodoties. Turpmāk tu alu pirksi veikalā un dzersi mājās, paziņa sirsnīgi smējās. Laikam studentu humors, laimīgi nopūtos.
Abonēt:
Ziņas (Atom)
