Skumjas un realitāte

Šorīt pamodos jau pusdeviņos savā Rīgas dzīvoklī. Modinātājs vēl nezvanīja, pamodinaja tādas īstas smeldzīgas skumjas. Vai tiešām tāds ir visa sākums un beigas? Aiz pieraduma pasniedzos pēc tomātu sulas pudelītes. Pēdējā, kas stāvēja pie gultas, bija tukša. Viss lietuviešu alus arī izdzerts. Sapratu, ka laikam jau jāceļas, šodien jāizdara TIK daudz.
Omi Elvīru biju saticis, jau, iebraucot Latvijā, tēvs speciāli brauca caur Šauļiem, kur trīsvaigžņu lielveikalā nopirka Elvīrai strūdeles mīklu Šviežia Tešla. Uz Elvīras māju Elejas pusē, braucot no Lietuvas, jānogriežas pa kreisi no lielceļa, viņa dzīvo robežas zonā. Manu Valdiņ, Elvīra bija gan priecīga, gan skumja, - sargi sevi tajā Somijā. Lai neapsaldētos, iedeva kapzeķes. Vismaz naktī uzvelc, lai nepamosties slims!, ome nosmēja. Izcepusi pīrāgus un rupjmaizi, iedeva līdzi arī gabaliņu baltkrievu speķa ar ķimenēm. Viņai vēl paliek, un Eduards atnesīs atkal, bet Valdim gan tajā Somijā var rasties nepieciešamība pēc īsta ēdiena.
Vajadzēja aiziet līdz aģentūrai, lai paņemtu nākamā lidojuma apstiprinājumu. Tur tiešām visiem vajadzētu iet apmaksātā atvaļinājumā – Elīna raud, Zane agresīvi spiedz, Guntis smīnēdams kravā mantas un izsaka kolēģēm indīgas piezīmes. Ejot prom, durvīs man ap kaklu apkrita Antons, saimniecības daļas vadītājs. Braukšot ciemos par katru cenu, jāsaņemas, pirms jūrā nav sākušās septembra vētras!
Tagad sēžu mājās, mantas jau sakravātas, gaidu Pēteri – Lindas brāli. Viņš paliks manā dzīvoklī, kamēr mācīsies Rīgas skolas pēdējā klasē, šovakar – iepazīšanās pasākums. Tāpat kā viss šai pasaulē, ir mainījies arī Toma darba laiks. Diez kad vēl skanēs Lielais Vakars. Visas zīmes rāda, ka jāsaka Rīgai – atā!

Melns dermatīns un spoguļi

Mājupceļš izrādījās trakoti garš. Par katru cenu tēvs gribēja mani atvizināt līdz Rīgai ar mašīnu. Vajadzēja nakšņot Polijā, bet – tavu negalu, neviens jau nezināja, ka šis vīkends, acīmredzot, ir poļu kāzu laiks. Visi zajazdi nobūkoti – restorānā notiek kāzu mielasts, bet hotelikā dzīvo kāzinieki. Meklējot brīvas vietas, pamanīju pāri: sieviete lillīgi zeltainā minikleitā ar zelta kreļļu virteni un vīrietis lietišķā pelēkā uzvalciņā iznāca no 16. numura. Diez ko viņi tur darīja laikā, kad kāzu torte vēl nav sagriezta. Sestdienas vakars izskatījās izbojāts. Tomēr. Beigu beigās izdevās atrast vietu motelikā Amazonka netālu no Ostrodas (tēvs brauca no Berlīnes uz Rīgu caur Gdaņsku, jo pa to ceļu nebrauc fūres, daudz mierīgāka braukšana, bieži var pārsniegt pieļaujamo braukšanas ātrumu). Nebiju sajūsmā: brīvs bija tikai trīsvietīgais numurs, kas maksāja tikpat, cik istaba ekskluzīvā vietā: ja brauc pa Poznaņas haiveju un tad uz Varšavu, ceļā ir ideāls 3zvaigžņu hotelis Gorski Katovices-Varšavas ceļā, kur vienmēr nakšņojām ar kolēģiem, kad bijām atceļā no vizītes Polijas aģentūrā.
Moteliks nedaudz oda pēc tualetes un gaismas slēdzis bija tikai pie ārdurvīm. Lai izslēgtu gaismu un nokļūtu līdz gultai, bija jāieslēdz televizors. Tas gan, par brīnumu, tādā nožēlojamā vietā bija platekrāna. Tā kā gultai bija melna dermatīna apdare un gultas panelī iemontēti spoguļi, naktsvieta baisi atgādināja apbedīšanas biroju vienā no maniem iemīļotajiem seriāliem. Tāpēc atstāju televizoru ieslēgtu – tomēr mazāk nepatīkami. Pirms gulētiešanas teicu tēvam: hotel Gorski bija šarko duša un bezmaksas internets. “Vo, a kur tagad ir tavs Gorski un tava aģentūra? Priecājies, ka atradām vietu nakts melnumā, un lēnām pierodi pie reālās dzīves!”

Vursti, kebabi un ali

Berlīne izrādījās daudz labāka, nekā biju iedomājies. Patika gan vēstures pieminekļi, sevišķi – apgleznotais mūris Ostbānhofa pusē pie Šprē (tur tālāk uz upes ir instalācija ar diviem milzīgiem cilvēkiem, visi no tilta fotografē), gan zooloģiskais dārzs, gan galvenā Rietumvācijas iela Ku-dam ar visiem veikaliem. Rajonā, kur bija apartaments, Kreicbergā, ir gan dažādi krogi, mazi kinoteātri, mākslinieku darbnīcas, gan arī galvenā Berlīnes turku dzīves vieta. Īpaši garšoja Kebabs par 2.80, apēdot tādu, vairākas stundas negribas ēst! Nav kā vursts alusdārzā pie Zoo. Maksā 4.50, bet atnes bļodiņu, kur karstā ūdenī 2 Minhenes desiņas, klāt saldas sinepes no paciņām un klāt uz atsevišķa šķīvja ūdenskliņģeris,
Bet alus! Berlīne laikam ir vieta īstiem alus cienītājiem – dārgākais no lētā gala – kviešu alus – maksā 1.99 par puslitra pudeļu sešpaku, kam klāt vēl jāpieskaita pudeles depozīts. Tādus laikus nekur citur nepiedzīvosi!
Atpakaļceļu tēvs uzsāka ar sarunu. Neesot pateicis, ka viņiem ar Marinu ir dēls Artjoms, „Tavs pusbrālis, šobrīd neciešamais pirmsskolas vecums, bet kopumā – īsti viltīgs zellis, viss tēvā!” Saša apmierināti nokrekšķinājās. Valdis ar šausmām atcerējās amatpersonas deklarāciju – „Eu, nevarēji pateikt ātrāk, tagad man būs pārkāpums!” „Ko ņemies,” tēvs atmeta ar roku, „baigā amatpersona ☺ Kā tu varēji zināt? Ja nu es būtu iekritis kredītos un būtu bezvēsts prombūtnē? Artjomam ir cits uzvārds, manējais, un nav arī Latvijas personas koda! Dzīvē viss notiek uz labu – arī, ja neredzi to šodien!”