Somu olas un vienādojumi

Kad šodien pamodos, pulkstenis rādīja 9:15 pēc Somijas laika. Vībke bija uzvedusies ļoti klusu un pagatavojusi somu brokastis – piecus rīsu pīrāgus, kas izskatās kā sklandu rauši, tikai iekšā ir nevis burkāni, bet rīsi. Tos uzsilda mikroviļņos, pa to laiku nomizo tikko cieti novārītu olu un ar dakšu saspaida to kopā ar sviestu un sāli. Saspaidīto masu liek virsū siltajam pīrāgam – nekad neticēsiet, bet garšo vienkārši kolosāli! Šķīstošā kafija sanāca tāda stiprāka. To dzērām ar pienu.
Tad Vībke devās uz istabiņu rezervācijas kantori, bet es – uz pieaugušo pārkvalifikācijas centru – pildīt atestācijas pirmo kārtu, kam bija jāsākas 11:30. Sākumā likās, ka testi ir pavisam vienkārši – tādi kā bērniem, ar trīsstūriem, rombiem un apļiem. Vēlāk gan bija pat riktīga matemātika, vienādojumi. Uz ātrumu pārbaudīja kvadrātsaknes. Mazliet uzelpoju vienīgi tad, kad pēc parauga lika rakstīt projekta tāmi. (Tas galu galā man padodas!)
Aizpildītās tāmes savāca un nokopēja, mums atdeva kopijas. Līdz rītam jāpārdomā, ko un kā rakstīt projekta aprakstā angļu valodā, kad tāme jau gatava. Redz, kādi viltnieki, nodomāju! Vēlāk likšot projektu arī noformēt.
Izgāju ārā 16: 45 – svaigs, spirgts gaiss. Tiešām – sākusies jauna dzīve!

Ceļš un ceļojums

Tā kā vakardienas rīts bezcerīgi risinājās VIDā, lidojumam čekojos caur to jauno automātisko (elektronisko) sistēmu, nav vairs kā senajos laikos, kad pie bagāžas nodošanas jāgaida skaistā zaļā biļete. Biju vīlies tajā pelēkajā un neizskatīgajā papīrelī, bet viens pluss tajā visā gan ir, var izvēlēties vietu lidmašīnā. Cauri drošības kontrolei tiku bez aizķerēm, ja neskaita to, ka, šķiet, pie tā radioaktīvā rentgena aparāta pazaudēju kārtējās saulesbrilles. Mana ierašanās lidostā bija tik laicīga, ka nebija laika iepirkt tajā ekskluzīvajā lidostas teritorijā nevienu importa dzēriena pudeli, tādēļ pa taisno devos uz iekāpšanas platformu.
Lidmašīnā biju izvēlējies vietu pie loga un diezgan tuvu iekāpšanas durvīm, jo gribēja no augšas apskatīt Rīgas jūras līci. Tas arī izdevās, labi varēja redzēt Salacgrīvu un vietas kur pavisam nesen kopā ar Tomu testējām ēdienus, un aizkadrā arī dzērienus.
Cilvēki lidmašīnā likās garlaikoti. Neviens nepasūtīja pat ne alu, ne siera kruasānu.
Ielidojot Vantaa - Helsinku lidostā, pa taisno devos uz 615. autobusu, pa ceļam paķerot ratiņus uz kuriem uzlikt smago brūno somu. Viss likās tik gludi līdz brīdim, kad, iekāpjot autobusā un uzsākot ceļu līdz centrālajai stacijai, sapratu, ka ratiņos esmu aizmirsis mapi ar pāris dokumentiem, starp kuriem bija arī reģistrācijas papīrs piešķirtajai istabiņai. Sazvanījos ar paziņu Vībki, kura solījās sadabūt jaunu, taču, kamēr viņu gaidīju pie centrālās stacijas pulksteņa, kurš šobrīd, starp citu, ir ietīts glītā kažociņā, laikam remonta darbu dēļ, reģistrācijas kantoris bija beidzis darbu un pirmo nakti nācās pavadīt pie paziņas rajonā pavisam tuvu Helsinku centram. Pirms miega vēl devos pastaigā kopā ar Vībki, centrā iedzērām pa alum. Tas tā, ierodoties. Turpmāk tu alu pirksi veikalā un dzersi mājās, paziņa sirsnīgi smējās. Laikam studentu humors, laimīgi nopūtos.

Amatpersonas un atvadas

Vīkends pagāja kā sprinta skrējienā, ceturtdien darbā, izsniedzot sertifikātu, pateica, ka jau pirmdien jādodas uz atestāciju Helsinkos, kur redzēs, vai mani pieņems apmācības augstākajā līmenī. Nacionālās aviokompānijas biļeti ar vienu apmaksātu bagāžas vienību izsniedza reizē ar sertifikātu. Biļete vienā virzienā, jo ieminējos, ka Eiropā mani grib satikt tēvs. Ja atpakaļceļš izrādīsies pārāk dārgs, aģentūra izmaksāšot kompensāciju uz avansa norēķina pamata.

Cirks sākās piektdien. Zvana Elīna un spiedz neparasti augstā balsī: šefs nepateica, ka jūlija beigās iekļāvām tevi projekta iepirkumu komisijā, tagad tev jāiesniedz valsts amatpersonas deklarācija, kuru iesniedz, stājoties amatā! 1. pielikums Ministru kabineta 2002.gada 22. oktobra noteikumiem Nr.478.
Biju tikko pamodies. Neesmu amatpersona un amatā nevis stājos, bet to pametu!, čukstēju. Tu esi iepirkuma komisijā, tāpēc amatpersona, Elīna nervozi skaidroja. Jūlijā neviens nezināja, ka izvērsīsies šitā. Atnāc, Valdi, uz aģentūru, nu jau izklausījās, ka viņa šņukst. Aizpildīt deklarāciju tāds spļāviens vien. Ja neiesniegsi laikā – sods 250 latu kā likts!

Viņai teikt viegli. Labi, mašīnas man nav, vērtspapīru un akciju arī nav. Toties radinieki! Tagad jāzvana omei Elvīrai un tēvam, lai pierakstītu viņu personas kodus un dzīvesvietas adresi. Skaidra lieta, kā citādi zinās, vai notikusi interešu konflikta novēršana valsts amatpersonu darbībā – vai Elvīra nepiedalās konkursā par telekomunikāciju piegādi aģentūrai.
Ar deklarāciju dabūju čakarēties, vēl šorīt, jo VID piektdienās vairs nestrādā. Knapi paspēju iesniegt, biju jau ar mugursomu, ārā gaidīja Guntis ar mazdu. Sveika, Rīga, bet es vēl neatvados!

ps. bet piektdienas vakarā ballītē vienalga piedzēros. aiz škrobes un aiz prieka vienlaikus.