Lietus, uguns un - galvu nost!

Naktī pamodos, jo gultā lija lietus. Biju aizmirsis aizvērt logus. Dabūju mainīt visus palagus - man ir dikti ciets miegs, neko nejutu.
Darbā teica, ka laikam būs jāstrādā mājās, lai taupītu elektrību. Algu laikam samazinās vēl par 30 % - tad varēs strādāt visi, nebūs pusei jāiet bezalgas atvaļinājumos.
Ministrijā sēž riktīgas dzelzs vecenes. Uz viņām neiedarbojās pat mans atbruņojošais smaids un melnās buktētās bikses! Kaulainā blondīne ar melnajām uzacīm un puķaino kostīmu tā arī pateica - ja jūs kaut ko saķīselēsiet, visiem galvas nost un aģentūru ziepēs. Beidzot noticēja, ka mūsu projekts atnesīs valstij 765 tūkstošus Eiropas naudas. Tagad tas laikam vairs nav mūsu aģentūras, bet visas valsts projekts. Pat iedeva līdzfinansējumu, 35 tūkstošus. No šitām tāmēm man iet galva uz riņķi.
Vakar pēc darba satikāmies ar Edvīnu no paralēlklases. Viņam Kleistos ir īpašums, meža vidū pļava, pļavā saliktas mazas mājiņas, asfaltētas ieliņas, apkārt žogs. Kamēr Edvīns sildīja saunu, gājām uz mežu ar viņa vecāko dēlu Ervīnu un lielajiem suņiem Bingo un Loto.
Ervīns vēl mācās 11. klasē un nevar nopirkt šņabi, piektdien būs klases vakars vecāku pirtī.
Naktī ugunskurā pie mājas cepām desas un metām iekšā smilgas - kurš precīzāk. Vienkārši tāpat, vakara izskaņai. Sevišķi labi lidoja timotiņš.
Tad atvilkās teritorijas sargs un piesējās, ka atklātu uguni nevar. Ka visiem te īpašums. Kas tad būs, ja visi dedzinās.
Ko šodien dara Elīna?

Līdakas zobos visa Latvija

Šito man e-pastā atsūtīja klasesbiedra dēls. :) Vakar iepazināmies, ļoti sakarīgs jauns cilvēks.

Mazdārziņš un aģentūra

Skriet tomēr nesāku. Bija baigais nogurums.
Ja varētu tā skriet, ka it kā skrien, bet neskrien. Man jau no pamatskolas krosiem riebjas taisni tas process.
Baltās botes gan izvilku no skapja, ievēru jaunas šņores, bet tad padomāju, ka varbūt nemaz nav tik forši skriet pa pilsētu. Saelposies tik izplūdes gāzes. Jau tā dulla galva. Bez tam, skrienot pa asfaltu, botes nolietosies ātri vien.
Kopš aģentūrā viss šūpojas, nevar tā riskēt. Sola apvienot ar ministriju, bet tad jau darbs būs tikai dažiem priekšniekiem, nevis reālajiem darītājiem.
Ilona, piemēram, uzlika mīksto jau tagad. Viņa neiešot kavēt savu laiku un vasarā strādāt par velti bezalgas atvaļinājuma laikā. Ja atvaļinājums, tad atvaļinājums. Viņa šovasar ir paņēmusi Pārogrē mazdārziņu, stāda un ravē. Pat aizņēmusies kaimiņa nikno dobermani, lai sargā pa nakti. Gatavojas ziemai.
Es gan nemāku ravēt. Tikai ievadīt skaitļus tāmēs un rakstīt projektu aprakstus.
Bet kāda kleita šodien bija Elīnai! Vairāk atsedza kā apsedza! Viņai dibens ne par lielu, ne mazu. Un vēl lencītes. Forši izskatījās, kad viņa locījās pie biroja kombaina un lika iekšā papīru. Tagad mēs printējam uz abām pusēm. Nav vairs tie treknie gadi.
Pusdienās ēdu siermaizes ar kliju maizi par 17 santīmiem, maize garšoja kā salmi. Sanāk lētāk kā dienas piedāvājums kafejnīcā pāri ielai. Tā ietaupās nauda nedēļas nogalēm. Neies tak akmeņus grauzt. Jaunam cilvēkam ir jāuzdzīvo!

Sektanti un skriešana

Veikalā nopirku melno kurpju smēru. Bija akcija - par pusotru cenu tika arī brūnais. Varbūt kaut kad man būs arī brūnas kurpes. Kad varēšu atļauties otru pāri izejamo apavu. Lai gan tāpat pilns skapis: melnās un baltās botes, kedas, 3 sandales, ziemas tupeles ar vilniņu un vienkārši tupeles, vecās tupeles ar tīkliņu un tās ar baltajām zolēm.

Šorīt, ejot ārā no mājas, mani apturēja sirms vecis ar milzīgu, spalvainu gāmuru un brūnu ādas portfeli.

"Tā, tā, tā. Vai tik jūs neesat no tiem augšas strādniekiem?"

Es, protams, saģērbies viss melnā, velveta žakete un buktētas bikses, jaunās šņorkurpes. Gāju tak uz projekta sanāksmi ministrijā (domāju gan, ka no karstuma nomiršu).

Man likās, ka viņš vaicā kaut ko par Dievu. Paskatījos un vaicāju, vai tiešām izskatoties pēc sektanta vai sludinātāja. Vecis pārmeta krustu.

Tai brīdī man palika drausmīgi bail. Rīt nudien ģērbšos kā cilvēks - džinsos un maikā.

Šitai sutoņā jau neko citu arī nevar - tad jāslēdz iekšā kondiška. Tas rauj ciet kaklu.

Kabinetā bija ienākusi Lida no personāla daļas, runāja par atvaļinājumiem. Nolasīja morāli, ka mēs svilinām elektrību ar saviem kondicionieriem. Pati izmetusies dzeltenā kleitā uz lencītēm, miesa bāla kā līķim.

Varbūt iet uz darbu šortos? Esmu gan palicis drusku tukls. Jāsāk skriet. Bet rīt, 1. jūlijā.

Skriešana varētu būt labs stimuls atmest pīpēšanu. Lai gan lai iet ellē - krīzes un revolūcijas nāk un iet, pīpētāji paliek.

Kāda recepte pazudusi Valdim?

Ciemos pie Pētera

Šodien tāda miegaina diena. Karsts, pat sutīgs, visu laiku gribas kaut ko gāzētu.
Nedēļas nogale bija ļoti ok. Sestdien Zaubes autobuss caur Nītauri bija galīgi tukšs. Iekārtojos pie loga un domāju. Kāpēc mums ar Lindu kaut kā tā un kaut kā nekā. Ar viņas radiniekiem esmu labās attiecībās, pat mamma smaida vien - tur vainas nevarētu būt. Cita veča Lindai arī nav. Bet šī šņāc kā čūska.
Ar Lindas brālēnu Pēteri peldējāmies dīķī (šogad tikai 2. reizi). Aukstais ūdens bija pārsteidzoši silts, noņēmu divas dēles. Dārzā bija garšīgas vakariņas ar diedelnieku Feliksiņu galvenajā lomā, jo viņš nevarēja sagaidīt, kad apskrubināsim ribiņas un dosim viņam grauzt kaulus. Leca kā tāds puņķis uz drāts. Tagad Feliksiņš ir Pētera suns, māk riet un stāvēt uz divām un trim kājām. Uz divām diedelē, uz trim čurā. Man jau likās, ka tas modes suns Lindai ātri apriebsies.
No rīta pirtī ar Pēteri runājām eksistenciālās lietas par mūsdienām un darbu, bērnu radīšanu, studēšanu, sieviešu basketbolu. Vienmēr jau gribas dzīvi nodzīvot tā, lai beigās ir ko atcerēties. Ar visādiem piedzīvojumiem. Ak jā, no rīta Feliksiņš iekrita dīķī, dabūjām līst pakaļ. Pēc tam bija iemesls iedzert.
Šovakar vakariņās palicis mazliet no šašlika. Smaržo labi – uzsildīšu mikroviļņos un piegriezīšu lociņus.
Kā sauc Lindas tēti?