Ceļš uz Pozitīvu

Jau nobijos, ka lietus dēļ Pozitīvs var izjukt, bet nē! Stopojās diezgan labi. Sākumā likās, ka braucam Valmieras virzienā, bet visu laiku jūra kreisajā pusē. Vienbrīd bija tik tuvu, ka pa laikam pat zivis varēja saskatīt: gan asarus, gan sudrabainos lašus, gan, šķiet, arī tās plakanās ar acīm vienā pusē. Šitajā virzienā gan braucu pirmo rezi, ceļš bija nepazīstams. Braucām pa to jauno via Baltica, ar ko agrāk lepojās, bet tagad tur notiek vairāk avāriju nekā citur, kritušo skaits lielāks par cūku gripas upuru skaitu, Limbažu slimnīcu plānots slēgt, ātrās palīdzības arī braukšot lēnāk. Posts vien - tas izrādījies bīstamākais Latvijas ceļš
Kā šodien atceros, kā kopā ar omi un opi stāvējām Baltijas ceļā pirms 20 gadiem. Omei Elvīrai labajā rokā bija 3 laulības gredzeni. Kad ome sajūsmā un patriotismā sažņaudza roku, man dikti spieda. Vēl joprojām īsti nezinu, kurš no visiem bija opja Visvalža dotais laulību gredzens. Kad kā bērns jautāju, Elvīra nosmēja vien.
Starp citu, šoferi mainījās ik pēc pusstundas, vai tiešām es tik daudz runāju?
Vēl aizvien nebiju pārliecināts, vai stopēju uz īstā lielceļa.
Pēdējais šoferis bija diezgan nīgrs, brauca uz Igauniju pēc kontrabandas zivīm, bet pirms tam viņam Ainažu burgerkafejnīcā bija jāsatiek brūte. Viņai tikko beigusies maiņa pie kases, savāks naudu un laidīs uz Pērnavas ostu! Izsēdināja mani blakus Salacgrīvas SPA viesnīcai, neviens nezināja, kur notiek festivāls. Aizsūtīja uz bibliotēku – pāri ceļam un vēl kādus 200 metrus. Bibliotēkā vismaz bija internets. Sasodīts, jāiet cauri visai pilsētai, sutīgs pēc vella. Pusstundā tomēr tiku galā, un pie vārtiem jau gaidīja Toms ar alu un aprocēm. Gan jau varu mierīgi izslēgt telefonu. Īsziņas no bankas šodien tāpat jau vairs nebūs.
Cikos aģentūrā šodien ienāca dotācija?

Ceļojums uz Ludzu

Brīvdienās braucu uz Ludzu pie kursabiedra Gunāra. Nebijām tikušies kopš viņa jaunākās māsas Silvijas izlaiduma 1994. gadā. Tad arī bija grūti laiki, naudas nebija, bet parādu arī nebija.
Tagad Gunāram jau divi dēli un divi kredīti, sieva aizgājusi pie cita. Dēli drīz beigs pamatskolu, iet turpat Ludzā mākslas skolā un dzied bērnu popgrupā.
Staigājām pa pilsdrupām. Man sevišķi patika politkorekti pasniegtā informācija uz dēļa: latviski rakstīts, ka pils tika celta, "lai aizsargātos no iebrucējiem no austrumiem", krieviski teikts, ka tie bija "ordeņa austrumu vārti".
Gunāra mātei Malgožatai pirmdien esot vārdadiena, tā viņi atraduši kalendārā neiekļauto vārdu sarakstā. Svētdien pirms braukšanas prom vēl cepa gaļas un desas. Uz kārtīgas šašliku krāsns, no čuguna. Taisīta pēc pasūtījuma 80ajos gados.
Bet arī bez tā visa baroja labi. Gaļa rītā vakarā, olas, biezpiens, salātu bļodas. Viņi tik šķin un tik griež, šķin un griež. Tik daudz zāles vasarā neapēd pat govs.
Gunāra paps Laimonis, pagalmā ar izkapti kapādams zāli, man teica - nekas tā neizvingrina plaušas kā pļaušana. Viņš to zina gan. 37 gadus nostrādājis tuberkulozes dispanserā par sanitāru.
Bija vēl viens gaumīgs joks. Gandrīz katru tostu cēlām arī uz Nameja veselību. Viņam taisni svētdien bija vārdadiena. Namejs latgaliski pareizi jāizrunā Nameizj un nozīmē kaut kādu dikti rupju vārdu. Viņi visi tik teica un tik smējās. Būs jāpaskatās vārdnīcā.
Autobusā mani pavadīja veco laiku mūzika. Mājās pats neklausos šlāgeru radio, bet man patīk, kad šoferīši klausās. Kā kādreiz bērnībā Paula plates: "Smaidas, smaidas, manas mātes smaidas, piedodiet". Cik aizkustinoši.
Ko latgaliski nozīmē Nameizj?