Šodien uz ielas redzēju, kā aiziet rokās sadevies pāris - onkulītis balti strīpotā kreklā, padomjlaika uzvalka biksēs un tantiņa melni puķainā kreklā pāri celim, kājās iešļūcenes un brūnas kapzeķes. Viņam rokā bija zils plastmasas spainis ar baltu rokturi, viņai salocīta vairākas reizes lietota celofāna kulīte ar kaut kādu sarkanu logo. Viņam pašķidri sirmi mati un plastmasas brilles bieziem stikliem, viņai melni copē saņemti mati, saņemti ar gumiju, pati tāda dūšīga. Ticiet vai nē, viņi abi smaidīja!
Apsveicu vecāsmātes Elvīras jaunāko māsu Cecīliju vārdadienā. Viņa nemaz neapvainojās, ka nezvanu īstajā dienā. No sajūsmas bļāva klausulē: Brauc, Valdiņ, ciemos! Nokausim teļu, izraksim kartupeļus, mežā mellenītes, gailenītes, dārzā zirņi aizmetušies, gurķi aug! Nopļausi kādu reizi pagalmu, saliksi malku šķūnītī!
Es zinu gan - ēst dos plānās pankūkas ar pērno zapti, jo jauno vāra un liek tik pagrabā: krizdoļi ar ķirsīšiem, krizdoļi ar upenīšiem. Un citugad šitā zapte jau būs pērnā, tad ēdīs šito un vārīs atkal jaunu citam gadam. Un viņa jau neko, bet te sivēnam aizgalda salūzusi, te šķūnīšam jumta skaidas jāsapravī. Kas nezina tādas vecāsmātes māsas, baro kā uz kaušanu, nostrādina līdz nāvei...
Kaut kad jau jābrauc būs. Radu būšana svēta lieta. Cecīlija bija pirmā radiniece, kas atnāca pie manis raudzībās. Esot teikusi - no šitā kverkļa dienās izaugs vella zēns! Kā lai tādai nepalīdz?
Abonēt:
Ziņas komentāri (Atom)
Ziņas
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru
Tā teica