Ciemos pie Pētera

Šodien tāda miegaina diena. Karsts, pat sutīgs, visu laiku gribas kaut ko gāzētu.
Nedēļas nogale bija ļoti ok. Sestdien Zaubes autobuss caur Nītauri bija galīgi tukšs. Iekārtojos pie loga un domāju. Kāpēc mums ar Lindu kaut kā tā un kaut kā nekā. Ar viņas radiniekiem esmu labās attiecībās, pat mamma smaida vien - tur vainas nevarētu būt. Cita veča Lindai arī nav. Bet šī šņāc kā čūska.
Ar Lindas brālēnu Pēteri peldējāmies dīķī (šogad tikai 2. reizi). Aukstais ūdens bija pārsteidzoši silts, noņēmu divas dēles. Dārzā bija garšīgas vakariņas ar diedelnieku Feliksiņu galvenajā lomā, jo viņš nevarēja sagaidīt, kad apskrubināsim ribiņas un dosim viņam grauzt kaulus. Leca kā tāds puņķis uz drāts. Tagad Feliksiņš ir Pētera suns, māk riet un stāvēt uz divām un trim kājām. Uz divām diedelē, uz trim čurā. Man jau likās, ka tas modes suns Lindai ātri apriebsies.
No rīta pirtī ar Pēteri runājām eksistenciālās lietas par mūsdienām un darbu, bērnu radīšanu, studēšanu, sieviešu basketbolu. Vienmēr jau gribas dzīvi nodzīvot tā, lai beigās ir ko atcerēties. Ar visādiem piedzīvojumiem. Ak jā, no rīta Feliksiņš iekrita dīķī, dabūjām līst pakaļ. Pēc tam bija iemesls iedzert.
Šovakar vakariņās palicis mazliet no šašlika. Smaržo labi – uzsildīšu mikroviļņos un piegriezīšu lociņus.
Kā sauc Lindas tēti?