Mazdārziņš un aģentūra

Skriet tomēr nesāku. Bija baigais nogurums.
Ja varētu tā skriet, ka it kā skrien, bet neskrien. Man jau no pamatskolas krosiem riebjas taisni tas process.
Baltās botes gan izvilku no skapja, ievēru jaunas šņores, bet tad padomāju, ka varbūt nemaz nav tik forši skriet pa pilsētu. Saelposies tik izplūdes gāzes. Jau tā dulla galva. Bez tam, skrienot pa asfaltu, botes nolietosies ātri vien.
Kopš aģentūrā viss šūpojas, nevar tā riskēt. Sola apvienot ar ministriju, bet tad jau darbs būs tikai dažiem priekšniekiem, nevis reālajiem darītājiem.
Ilona, piemēram, uzlika mīksto jau tagad. Viņa neiešot kavēt savu laiku un vasarā strādāt par velti bezalgas atvaļinājuma laikā. Ja atvaļinājums, tad atvaļinājums. Viņa šovasar ir paņēmusi Pārogrē mazdārziņu, stāda un ravē. Pat aizņēmusies kaimiņa nikno dobermani, lai sargā pa nakti. Gatavojas ziemai.
Es gan nemāku ravēt. Tikai ievadīt skaitļus tāmēs un rakstīt projektu aprakstus.
Bet kāda kleita šodien bija Elīnai! Vairāk atsedza kā apsedza! Viņai dibens ne par lielu, ne mazu. Un vēl lencītes. Forši izskatījās, kad viņa locījās pie biroja kombaina un lika iekšā papīru. Tagad mēs printējam uz abām pusēm. Nav vairs tie treknie gadi.
Pusdienās ēdu siermaizes ar kliju maizi par 17 santīmiem, maize garšoja kā salmi. Sanāk lētāk kā dienas piedāvājums kafejnīcā pāri ielai. Tā ietaupās nauda nedēļas nogalēm. Neies tak akmeņus grauzt. Jaunam cilvēkam ir jāuzdzīvo!