Ceļš uz Pozitīvu

Jau nobijos, ka lietus dēļ Pozitīvs var izjukt, bet nē! Stopojās diezgan labi. Sākumā likās, ka braucam Valmieras virzienā, bet visu laiku jūra kreisajā pusē. Vienbrīd bija tik tuvu, ka pa laikam pat zivis varēja saskatīt: gan asarus, gan sudrabainos lašus, gan, šķiet, arī tās plakanās ar acīm vienā pusē. Šitajā virzienā gan braucu pirmo rezi, ceļš bija nepazīstams. Braucām pa to jauno via Baltica, ar ko agrāk lepojās, bet tagad tur notiek vairāk avāriju nekā citur, kritušo skaits lielāks par cūku gripas upuru skaitu, Limbažu slimnīcu plānots slēgt, ātrās palīdzības arī braukšot lēnāk. Posts vien - tas izrādījies bīstamākais Latvijas ceļš
Kā šodien atceros, kā kopā ar omi un opi stāvējām Baltijas ceļā pirms 20 gadiem. Omei Elvīrai labajā rokā bija 3 laulības gredzeni. Kad ome sajūsmā un patriotismā sažņaudza roku, man dikti spieda. Vēl joprojām īsti nezinu, kurš no visiem bija opja Visvalža dotais laulību gredzens. Kad kā bērns jautāju, Elvīra nosmēja vien.
Starp citu, šoferi mainījās ik pēc pusstundas, vai tiešām es tik daudz runāju?
Vēl aizvien nebiju pārliecināts, vai stopēju uz īstā lielceļa.
Pēdējais šoferis bija diezgan nīgrs, brauca uz Igauniju pēc kontrabandas zivīm, bet pirms tam viņam Ainažu burgerkafejnīcā bija jāsatiek brūte. Viņai tikko beigusies maiņa pie kases, savāks naudu un laidīs uz Pērnavas ostu! Izsēdināja mani blakus Salacgrīvas SPA viesnīcai, neviens nezināja, kur notiek festivāls. Aizsūtīja uz bibliotēku – pāri ceļam un vēl kādus 200 metrus. Bibliotēkā vismaz bija internets. Sasodīts, jāiet cauri visai pilsētai, sutīgs pēc vella. Pusstundā tomēr tiku galā, un pie vārtiem jau gaidīja Toms ar alu un aprocēm. Gan jau varu mierīgi izslēgt telefonu. Īsziņas no bankas šodien tāpat jau vairs nebūs.
Cikos aģentūrā šodien ienāca dotācija?