Ceļojums uz Ludzu

Brīvdienās braucu uz Ludzu pie kursabiedra Gunāra. Nebijām tikušies kopš viņa jaunākās māsas Silvijas izlaiduma 1994. gadā. Tad arī bija grūti laiki, naudas nebija, bet parādu arī nebija.
Tagad Gunāram jau divi dēli un divi kredīti, sieva aizgājusi pie cita. Dēli drīz beigs pamatskolu, iet turpat Ludzā mākslas skolā un dzied bērnu popgrupā.
Staigājām pa pilsdrupām. Man sevišķi patika politkorekti pasniegtā informācija uz dēļa: latviski rakstīts, ka pils tika celta, "lai aizsargātos no iebrucējiem no austrumiem", krieviski teikts, ka tie bija "ordeņa austrumu vārti".
Gunāra mātei Malgožatai pirmdien esot vārdadiena, tā viņi atraduši kalendārā neiekļauto vārdu sarakstā. Svētdien pirms braukšanas prom vēl cepa gaļas un desas. Uz kārtīgas šašliku krāsns, no čuguna. Taisīta pēc pasūtījuma 80ajos gados.
Bet arī bez tā visa baroja labi. Gaļa rītā vakarā, olas, biezpiens, salātu bļodas. Viņi tik šķin un tik griež, šķin un griež. Tik daudz zāles vasarā neapēd pat govs.
Gunāra paps Laimonis, pagalmā ar izkapti kapādams zāli, man teica - nekas tā neizvingrina plaušas kā pļaušana. Viņš to zina gan. 37 gadus nostrādājis tuberkulozes dispanserā par sanitāru.
Bija vēl viens gaumīgs joks. Gandrīz katru tostu cēlām arī uz Nameja veselību. Viņam taisni svētdien bija vārdadiena. Namejs latgaliski pareizi jāizrunā Nameizj un nozīmē kaut kādu dikti rupju vārdu. Viņi visi tik teica un tik smējās. Būs jāpaskatās vārdnīcā.
Autobusā mani pavadīja veco laiku mūzika. Mājās pats neklausos šlāgeru radio, bet man patīk, kad šoferīši klausās. Kā kādreiz bērnībā Paula plates: "Smaidas, smaidas, manas mātes smaidas, piedodiet". Cik aizkustinoši.
Ko latgaliski nozīmē Nameizj?