Cūka un truši

Radu būšana nokausē. Šorīt Marija piezvanīja jau 7:15 no rīta un 7 minūtes runāja par cūku.
Nepieminiet man to cūku! Vispirms kratījos ar autobusu uz Liepāju, tad vazājos pa autoostu, jo līdz autobusam bija gandrīz stunda.
Vakara autobuss bija pilns. Sēdēju pie loga ar visu cūkas gurnu klēpī un Vivitas sagrieztajiem maurlokiem, kas jau sākuši ziedēt. Bija jau arī sutīgs kā ellē.
Un tad šorīt Marijas zvans. Kā apsālīt gaļu, kā sagriezt un salikt. To pašu viņa jau 2 reizes bija izstāstījusi svētdien, kamēr Zigfrīds lielījās ar savu biznesa plānu: viņš pirks un audzēs trušus. Sataisījis trušiem aploku, lai svaigā dabā vairojas – rudenī visus pie viena apkaus. Bet tie maitas rokas ārā. Puse trušu izbēguši un skraidīja pa runkuļu tīrumu. Zigfrīdam pohas, sirds beigta, lamādamies dzenāja nost, lai nenograuž dīgstus, kāja kliba, viss nojaucies ar šķidrām zemēm.
Labāk būtu gājuši uz represēto dienas sarīkojumu laukumā pie bibliotēkas, lai arī nebija lietusmēteļu. Tur spēlēja pūtēju kvintets. Ķerot trušus, tāpat sanāca izmirkt līdz kaulam, bikses netīras, Roberta gumijnieki cauri.
Kad beidzot tiku no Marijas vaļā, cieši aizmigu un pamodos tikai 20 pāri 10iem. Sapnī redzēju sevi ar Lindu Polijā. Jāpadomā, varbūt viņai piezvanīt un uzaicināt trešdien kopā aiziet uz bāru.