Pamodos nejēgā agri, jo zvanīja visi modinātaji: parastais, radiopulkstenis, televizora wake up un mobilais. Nejēdzīgi sāpēja galva un nedaudz slāpa. Izdzēru tomātu sulu, apēdu 2 mazsālītus gurkus un ķilavu rolmopsi ar sīpoliem. Un tad jau klāt bija Guntis ar pelēko mazdu, viņs šorīt divreiz bija gājis dušā.
Viļņā bija jābūt jau vienos, lai piedalītos projekta seminārā. Pa ceļam, slavenajā kafejnīcā tieši 100 kilometrus no Rīgas, uzēdām brokastu zupu. Garšoja pēc salmiem.
Viļņā iebraucām laikus, bet semināru nokavējām: lija kā pa Jāņiem un mums nebija lietussarga. Stāvējām zem jumtiņa un izmirkām līdz ādai, kamēr Vitautas iznāca pretim ar dzelteniem plēves mēteļiem, uz muguras katram aģentūras logo. Kad ienācām konferenču telpā, svinīgās runas bija beigušās, jau deva alu. Tas bija īsti laikā un vietā.
Tāmju saskaņošanu pārcēla uz viesnīcu Bernadinu ielā, aiz Gedimina. Strādājām no 14:30 līdz 16:00, tad Dovile un Aušra veda pusdienās: lieliska baraviku zupa maizes podiņā un cepelīni. Gandrīz apraudājos no sentimenta, jo sapratu, ka pusporcija dižkukuļu maksā tieši tikpat cik 2002. gadā, kad sāku braukāt uz Viļņu pie Lietuvas aģentūras - seši liti piecdesmit.
Vēlāk sēdējām Užupis kalna restorānā, skatījāmies uz pilsētu un dzērām kviešu alu.
Cik žēl, lietainā Lietuvā ir labāk kā saulainā Latvijā. Brīžiem pat skaidrojas.
Ko pagājušogad Viļņā nopirka Elīna?
Viļņā bija jābūt jau vienos, lai piedalītos projekta seminārā. Pa ceļam, slavenajā kafejnīcā tieši 100 kilometrus no Rīgas, uzēdām brokastu zupu. Garšoja pēc salmiem.
Viļņā iebraucām laikus, bet semināru nokavējām: lija kā pa Jāņiem un mums nebija lietussarga. Stāvējām zem jumtiņa un izmirkām līdz ādai, kamēr Vitautas iznāca pretim ar dzelteniem plēves mēteļiem, uz muguras katram aģentūras logo. Kad ienācām konferenču telpā, svinīgās runas bija beigušās, jau deva alu. Tas bija īsti laikā un vietā.
Tāmju saskaņošanu pārcēla uz viesnīcu Bernadinu ielā, aiz Gedimina. Strādājām no 14:30 līdz 16:00, tad Dovile un Aušra veda pusdienās: lieliska baraviku zupa maizes podiņā un cepelīni. Gandrīz apraudājos no sentimenta, jo sapratu, ka pusporcija dižkukuļu maksā tieši tikpat cik 2002. gadā, kad sāku braukāt uz Viļņu pie Lietuvas aģentūras - seši liti piecdesmit.
Vēlāk sēdējām Užupis kalna restorānā, skatījāmies uz pilsētu un dzērām kviešu alu.
Cik žēl, lietainā Lietuvā ir labāk kā saulainā Latvijā. Brīžiem pat skaidrojas.
Ko pagājušogad Viļņā nopirka Elīna?
Ziņas
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru
Tā teica