Ceļš un ceļojums

Tā kā vakardienas rīts bezcerīgi risinājās VIDā, lidojumam čekojos caur to jauno automātisko (elektronisko) sistēmu, nav vairs kā senajos laikos, kad pie bagāžas nodošanas jāgaida skaistā zaļā biļete. Biju vīlies tajā pelēkajā un neizskatīgajā papīrelī, bet viens pluss tajā visā gan ir, var izvēlēties vietu lidmašīnā. Cauri drošības kontrolei tiku bez aizķerēm, ja neskaita to, ka, šķiet, pie tā radioaktīvā rentgena aparāta pazaudēju kārtējās saulesbrilles. Mana ierašanās lidostā bija tik laicīga, ka nebija laika iepirkt tajā ekskluzīvajā lidostas teritorijā nevienu importa dzēriena pudeli, tādēļ pa taisno devos uz iekāpšanas platformu.
Lidmašīnā biju izvēlējies vietu pie loga un diezgan tuvu iekāpšanas durvīm, jo gribēja no augšas apskatīt Rīgas jūras līci. Tas arī izdevās, labi varēja redzēt Salacgrīvu un vietas kur pavisam nesen kopā ar Tomu testējām ēdienus, un aizkadrā arī dzērienus.
Cilvēki lidmašīnā likās garlaikoti. Neviens nepasūtīja pat ne alu, ne siera kruasānu.
Ielidojot Vantaa - Helsinku lidostā, pa taisno devos uz 615. autobusu, pa ceļam paķerot ratiņus uz kuriem uzlikt smago brūno somu. Viss likās tik gludi līdz brīdim, kad, iekāpjot autobusā un uzsākot ceļu līdz centrālajai stacijai, sapratu, ka ratiņos esmu aizmirsis mapi ar pāris dokumentiem, starp kuriem bija arī reģistrācijas papīrs piešķirtajai istabiņai. Sazvanījos ar paziņu Vībki, kura solījās sadabūt jaunu, taču, kamēr viņu gaidīju pie centrālās stacijas pulksteņa, kurš šobrīd, starp citu, ir ietīts glītā kažociņā, laikam remonta darbu dēļ, reģistrācijas kantoris bija beidzis darbu un pirmo nakti nācās pavadīt pie paziņas rajonā pavisam tuvu Helsinku centram. Pirms miega vēl devos pastaigā kopā ar Vībki, centrā iedzērām pa alum. Tas tā, ierodoties. Turpmāk tu alu pirksi veikalā un dzersi mājās, paziņa sirsnīgi smējās. Laikam studentu humors, laimīgi nopūtos.