Vursti, kebabi un ali

Berlīne izrādījās daudz labāka, nekā biju iedomājies. Patika gan vēstures pieminekļi, sevišķi – apgleznotais mūris Ostbānhofa pusē pie Šprē (tur tālāk uz upes ir instalācija ar diviem milzīgiem cilvēkiem, visi no tilta fotografē), gan zooloģiskais dārzs, gan galvenā Rietumvācijas iela Ku-dam ar visiem veikaliem. Rajonā, kur bija apartaments, Kreicbergā, ir gan dažādi krogi, mazi kinoteātri, mākslinieku darbnīcas, gan arī galvenā Berlīnes turku dzīves vieta. Īpaši garšoja Kebabs par 2.80, apēdot tādu, vairākas stundas negribas ēst! Nav kā vursts alusdārzā pie Zoo. Maksā 4.50, bet atnes bļodiņu, kur karstā ūdenī 2 Minhenes desiņas, klāt saldas sinepes no paciņām un klāt uz atsevišķa šķīvja ūdenskliņģeris,
Bet alus! Berlīne laikam ir vieta īstiem alus cienītājiem – dārgākais no lētā gala – kviešu alus – maksā 1.99 par puslitra pudeļu sešpaku, kam klāt vēl jāpieskaita pudeles depozīts. Tādus laikus nekur citur nepiedzīvosi!
Atpakaļceļu tēvs uzsāka ar sarunu. Neesot pateicis, ka viņiem ar Marinu ir dēls Artjoms, „Tavs pusbrālis, šobrīd neciešamais pirmsskolas vecums, bet kopumā – īsti viltīgs zellis, viss tēvā!” Saša apmierināti nokrekšķinājās. Valdis ar šausmām atcerējās amatpersonas deklarāciju – „Eu, nevarēji pateikt ātrāk, tagad man būs pārkāpums!” „Ko ņemies,” tēvs atmeta ar roku, „baigā amatpersona ☺ Kā tu varēji zināt? Ja nu es būtu iekritis kredītos un būtu bezvēsts prombūtnē? Artjomam ir cits uzvārds, manējais, un nav arī Latvijas personas koda! Dzīvē viss notiek uz labu – arī, ja neredzi to šodien!”