Melns dermatīns un spoguļi

Mājupceļš izrādījās trakoti garš. Par katru cenu tēvs gribēja mani atvizināt līdz Rīgai ar mašīnu. Vajadzēja nakšņot Polijā, bet – tavu negalu, neviens jau nezināja, ka šis vīkends, acīmredzot, ir poļu kāzu laiks. Visi zajazdi nobūkoti – restorānā notiek kāzu mielasts, bet hotelikā dzīvo kāzinieki. Meklējot brīvas vietas, pamanīju pāri: sieviete lillīgi zeltainā minikleitā ar zelta kreļļu virteni un vīrietis lietišķā pelēkā uzvalciņā iznāca no 16. numura. Diez ko viņi tur darīja laikā, kad kāzu torte vēl nav sagriezta. Sestdienas vakars izskatījās izbojāts. Tomēr. Beigu beigās izdevās atrast vietu motelikā Amazonka netālu no Ostrodas (tēvs brauca no Berlīnes uz Rīgu caur Gdaņsku, jo pa to ceļu nebrauc fūres, daudz mierīgāka braukšana, bieži var pārsniegt pieļaujamo braukšanas ātrumu). Nebiju sajūsmā: brīvs bija tikai trīsvietīgais numurs, kas maksāja tikpat, cik istaba ekskluzīvā vietā: ja brauc pa Poznaņas haiveju un tad uz Varšavu, ceļā ir ideāls 3zvaigžņu hotelis Gorski Katovices-Varšavas ceļā, kur vienmēr nakšņojām ar kolēģiem, kad bijām atceļā no vizītes Polijas aģentūrā.
Moteliks nedaudz oda pēc tualetes un gaismas slēdzis bija tikai pie ārdurvīm. Lai izslēgtu gaismu un nokļūtu līdz gultai, bija jāieslēdz televizors. Tas gan, par brīnumu, tādā nožēlojamā vietā bija platekrāna. Tā kā gultai bija melna dermatīna apdare un gultas panelī iemontēti spoguļi, naktsvieta baisi atgādināja apbedīšanas biroju vienā no maniem iemīļotajiem seriāliem. Tāpēc atstāju televizoru ieslēgtu – tomēr mazāk nepatīkami. Pirms gulētiešanas teicu tēvam: hotel Gorski bija šarko duša un bezmaksas internets. “Vo, a kur tagad ir tavs Gorski un tava aģentūra? Priecājies, ka atradām vietu nakts melnumā, un lēnām pierodi pie reālās dzīves!”