2009. gada 2. septembris

Skumjas un realitāte

Šorīt pamodos jau pusdeviņos savā Rīgas dzīvoklī. Modinātājs vēl nezvanīja, pamodinaja tādas īstas smeldzīgas skumjas. Vai tiešām tāds ir visa sākums un beigas? Aiz pieraduma pasniedzos pēc tomātu sulas pudelītes. Pēdējā, kas stāvēja pie gultas, bija tukša. Viss lietuviešu alus arī izdzerts. Sapratu, ka laikam jau jāceļas, šodien jāizdara TIK daudz.
Omi Elvīru biju saticis, jau, iebraucot Latvijā, tēvs speciāli brauca caur Šauļiem, kur trīsvaigžņu lielveikalā nopirka Elvīrai strūdeles mīklu Šviežia Tešla. Uz Elvīras māju Elejas pusē, braucot no Lietuvas, jānogriežas pa kreisi no lielceļa, viņa dzīvo robežas zonā. Manu Valdiņ, Elvīra bija gan priecīga, gan skumja, - sargi sevi tajā Somijā. Lai neapsaldētos, iedeva kapzeķes. Vismaz naktī uzvelc, lai nepamosties slims!, ome nosmēja. Izcepusi pīrāgus un rupjmaizi, iedeva līdzi arī gabaliņu baltkrievu speķa ar ķimenēm. Viņai vēl paliek, un Eduards atnesīs atkal, bet Valdim gan tajā Somijā var rasties nepieciešamība pēc īsta ēdiena.
Vajadzēja aiziet līdz aģentūrai, lai paņemtu nākamā lidojuma apstiprinājumu. Tur tiešām visiem vajadzētu iet apmaksātā atvaļinājumā – Elīna raud, Zane agresīvi spiedz, Guntis smīnēdams kravā mantas un izsaka kolēģēm indīgas piezīmes. Ejot prom, durvīs man ap kaklu apkrita Antons, saimniecības daļas vadītājs. Braukšot ciemos par katru cenu, jāsaņemas, pirms jūrā nav sākušās septembra vētras!
Tagad sēžu mājās, mantas jau sakravātas, gaidu Pēteri – Lindas brāli. Viņš paliks manā dzīvoklī, kamēr mācīsies Rīgas skolas pēdējā klasē, šovakar – iepazīšanās pasākums. Tāpat kā viss šai pasaulē, ir mainījies arī Toma darba laiks. Diez kad vēl skanēs Lielais Vakars. Visas zīmes rāda, ka jāsaka Rīgai – atā!

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru

Tā teica