Iracionāls sapnis vai apokalipse?

Pirmo reizi šorīt pamodos 7:30, kad zvanīja modinātājs. Ausīs skanēja iracionāla sirtaki melodija, tomēr nospiedu ATCELT pogu – kaut kas nenovēršami mudināja atgriezties sapnī. Stāvējām tādā kā tuksnesī – pūta vējš un nēsāja pa gaisu smiltis. Stāvējām klajuma vidū – visi cieši saspiedušies: Toms, es, operators Juris, skaņu inženieris Murgs un bāra īpašnieks (nekad neatceros, kā viņu sauca, tāds iesirms, labsirdīgs un viltīgs, izskatās mazliet pēc Vilka trīs sivēntiņu platē). Visi zinājām – mums jālido kosmosā. Nenormālas sajūsmas nebija, drīzāk skumjas un mazliet bail. Ko niekus – visus mierināja Murgs, 3 minūtes strjoma un tāda laime – zvaigznes pašas birst kabīnē. Gaiss bija lielu cerību pilns. Kāpām kosmosa kuģī. Te pēkšņi smilšu mākonī sākās murdoņa. Parādījās Linda dzeltenos flisētos svārkos un zilganzaļā apspīlētā topā, acis zib naidā, izdvesa tikai – es jau zināju. Turpat arī Rasma sarkanajā krūšturī un brūnajā ķitelī, spļaudīdamās kliedza – aizmirsi ielikt durvis melnajam sienas skapim, skrūves sabojājušas parketu! Madara, redzot, ka esmu jau iekāpis, ķērās pie telefona, sūtīja sms, pēkšņi atcerējos, ka vakar viņai bija vārda diena. Zaļgani brūnās acis asaru pilnas, Ervīns aiz muguras stiepj telti un piknika grozu. Pēkšņi pie loga parādījās opis Visvaldis Baltijas ceļa auseklīšu džemperī ar mammu Namedu, kas izgriezta no melnbaltajām fotogrāfijām. Manu Valdiņ, mamma čukstēja. Brauc, tev jādodas prom! Tuksnesī nevienam nevajag tavas tāmes, asaras un sapņus. Valdiņ... mammu malā pabīdīja Marianna, kas parādījās ar atņirgtiem zobiem, kuros – Rīgas apvedceļa rekonstrukcijas plāns. Motora troksnis kļuva neizturams, sāka griezties galva un... pamodos no telefona zvana. Kā Tu vari gulēt, jau bez piecpadsmit 11, aģentūru reorganizē, ātri šurp!, bļāva Elīna. Murgs, apokalipse vai abi kopā?