Uz ielas satiku Kasparu. Viņam celtniecībā šomēnes nekas nespīd, Kristīnei skolā nogrieza gandrīz pusi algas. Pasauca mani palīgā pārvākties. Viņi abi izdomājuši īrēt pusi dzīvokļa tepat centrā, lai ietaupās nauda ceļam.
Mantas bija jāved no Imantas. Nopirkām diennakts biļetes un svētdien tik braukājām uz priekšu un atpakaļ, uz priekšu un atpakaļ. Šorīt no rīta arī vēl drusku varēja pabraukāt!
Vienā reizē vedām asparāgus un lapsasastes un Kristīnes manekenus. Viņa pirms tam mācījās šuvēju skolā. Riktīgi seksīgi, plikas rozā plastmasas sievietes! Vienu pārmetu pār plecu, otru pasitu padusē.
Ja jūs zinātu, kā visi uz mums skatījās autobusā un uz ielas!
No sākuma blakus sēdēja sasmaržojusies vecene ar pumpainu blūzi un dermantīna somu. Plikā sieviete viņai visu laiku krita virsū, Kristīne sarka, Kaspars ņirdza. Vecene tik saknieba spalvainās lūpas un neko. Un tā plastmasas sieviete ar plikiem pupiem tik šūpojas un tik gāžas, tik šūpojas un tik gāžas.
Pēc tam apsēdās rūtains vecis ar spalvainām rokām un dzelteniem nagiem, visa pakakle apaugusi sirmiem bārdas rugājiem. Sēca vien un svīda. Tā arī nesapratu - astma vai aizdusa. Nemaz nebija tik sutīgs, šovasar galīgi auksta vasara. Tomēr visas tās pasažieru smakas dara savu. Un vēl tās mūsu paunas un manekenes.
Pēc tam mēs sēdējām istabas vidū uz mantu kalna, ēdām ceptas vistas kājas un dzērām kvasu.
Ziņas
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru
Tā teica