Pēc darba aizvedu Edvīnam instalācijas diskus. Izrādās, viņa sieva Madara ir manas kolēģes Sandras otrā ceļa māsīca no Aglonas. Abas mācījās vienā augstskolā Daugavpilī, tad Sandra dabūja darbu Rīgā un pārcēlās uz Ogri. Pēc laika arī Madara tika Rīgā. Sapazinās ar Edvīnu augstskolas salidojumā, tur bija visas filiāles no visiem novadiem.
Jaunākā meita Astriņa tik staigāja man pakaļ - kāpēc tas un kāpēc šitas. Kamēr Edvīns izdzina no garāžas savu pelēko škodu, sakrāva bagažniekā riņķus un pūšļus un ar abiem mazākajiem bērniem prom uz ezeru. It kā auksti un taisījās uz lietu, bet sīkajiem jau ka tik ūdens.
Tad mēs drusku aprunājāmies ar Madaru par dzīvi, viņa parādīja savu varžu kolekciju. No katra ceļojuma atved pa vardei. Pilns plaukts, viņiem liela guļamistaba un tumši sarkana gultasveļa.
Pēc tam Madara taisīja ēst, bet mēs ar Ervīnu staigājām apkārt un atradām jocīgas noliktavas turpat netālu mežā. Ar kaķeni šāvām fiņķikus. Uz noliktavas sienas bija pelēki lillā uzraksts "У гаража не парковать". Vajadzēja trāpīt visos burtos pēc kārtas, tad rinda skaitījās izieta. Viens drāts gabals atleca no betona un grabēdams atsitās pret sarūsējušo metāla mucu vēl no krievu laikiem. Tad gan nobijāmies, ka šitā var trāpīt acī. Protams, ierēcām par to un šāvām tālāk.
Ervīns zaudēja divas reizes. Sēdējām uz mucas un filozofējām, ka neriktīgie burti. Būtu uz žoga kaut kas rupjš, uzreiz varētu trāpīt. Spļāvām mērķī ķiršu kauliņus. Uz noliktavas sienas bija uzzīmēts smuks grafiti - nereāli nesmuks zils zaķis ar rozā ausīm. Vajadzēja trāpīt kreisajā acī.
Vakars beigās izvērtās ļoti saturīgs. Madara smaidīja vien.
P.S. Sevišķi sveicu savu 100. tvitera sekotāju @ammarita, jo viņa nav seksa robots no ASV. :)
Ziņas
Tad Ervīns vai Edvīns?
AtbildētDzēst