Satiku Ludzas Gunāru. Atbraucis uz Rīgu pavadīt māsu Silviju. Šī prom uz Spāniju. Tur būšot īsta latgaliešu kolonija, puse Ludzas jau prom. Cits lasa apelsīnus, cits nēsā glāzes viesnīcā. Tak jau tuvāk saulei. Lai gan arī pie mums nav ko žēloties. Pa dienu jānomaina divi krekli, ja negrib ost pēc skunksa.
Vakardienas mēbeļu stumšanu atcerēšos gadu. Nav brīnums, ka Rasmas štuceris aizlaidās. Viss uz mana kakla – Ulmaņlaika lakotais trīsdurvju skapis, trimo spogulis, tapsētās tahtas, brūnā sekcija „Ilga”. Tu tik nesaskrāpē parketu, Rasma lamājās vien. Viņa nav pieradusi celt smagumus, tagad tikai tāds tukšs laiks – mājās nav veča, ko dīdīt.
Dzērām ar Gunāru alu un spriedām par dzīvi. Kolēģe aizgājusi uz vietējā miliča bērēm. Tam jau pāri 70. Kad bijis spēka gados, visi bandīti krūmos sēdējuši. Tāds milicis bijis.
Bēres kā jau bēres, latviski kristīgas. Nesot mironi no mājas, apgāž krēslus, uz kā stāvējis zārks. Kaktus paslacina ar svētīto ūdeni. Eglītes izrauj un samet kaudzē. Vecenes dzied psalmus, bērni nes puķes. Uz zārka uzsedz strīpainu vilnas deķi. Pēdējās atvadas, visi raud, zārks jau bedrē, bet te no bedres atskan: "Pīrādziņ, nāc ārā, nāc ārā!"
Visi šokā. Cits raud, cits smejas. Izrādās, kapracim izkritis mobilais telefons. Kamēr dabūja zārku no bedres, kamēr izvilka telefonu, tas tik zvana un zvana. Izrādās, VID interesējas par iedzīvotāju ienākumu deklarāciju, kas nodota 1. aprīlī. Esot ieviesusies kļūda.
Gunārs tik noteica – nekur nav miera. VID sameklēs pat viņsaulē.
Abonēt:
Ziņas komentāri (Atom)
Ziņas
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru
Tā teica