2009. gada 2. jūlijs

Lietus, uguns un - galvu nost!

Naktī pamodos, jo gultā lija lietus. Biju aizmirsis aizvērt logus. Dabūju mainīt visus palagus - man ir dikti ciets miegs, neko nejutu.
Darbā teica, ka laikam būs jāstrādā mājās, lai taupītu elektrību. Algu laikam samazinās vēl par 30 % - tad varēs strādāt visi, nebūs pusei jāiet bezalgas atvaļinājumos.
Ministrijā sēž riktīgas dzelzs vecenes. Uz viņām neiedarbojās pat mans atbruņojošais smaids un melnās buktētās bikses! Kaulainā blondīne ar melnajām uzacīm un puķaino kostīmu tā arī pateica - ja jūs kaut ko saķīselēsiet, visiem galvas nost un aģentūru ziepēs. Beidzot noticēja, ka mūsu projekts atnesīs valstij 765 tūkstošus Eiropas naudas. Tagad tas laikam vairs nav mūsu aģentūras, bet visas valsts projekts. Pat iedeva līdzfinansējumu, 35 tūkstošus. No šitām tāmēm man iet galva uz riņķi.
Vakar pēc darba satikāmies ar Edvīnu no paralēlklases. Viņam Kleistos ir īpašums, meža vidū pļava, pļavā saliktas mazas mājiņas, asfaltētas ieliņas, apkārt žogs. Kamēr Edvīns sildīja saunu, gājām uz mežu ar viņa vecāko dēlu Ervīnu un lielajiem suņiem Bingo un Loto.
Ervīns vēl mācās 11. klasē un nevar nopirkt šņabi, piektdien būs klases vakars vecāku pirtī.
Naktī ugunskurā pie mājas cepām desas un metām iekšā smilgas - kurš precīzāk. Vienkārši tāpat, vakara izskaņai. Sevišķi labi lidoja timotiņš.
Tad atvilkās teritorijas sargs un piesējās, ka atklātu uguni nevar. Ka visiem te īpašums. Kas tad būs, ja visi dedzinās.
Ko šodien dara Elīna?

Līdakas zobos visa Latvija

Šito man e-pastā atsūtīja klasesbiedra dēls. :) Vakar iepazināmies, ļoti sakarīgs jauns cilvēks.

Mazdārziņš un aģentūra

Skriet tomēr nesāku. Bija baigais nogurums.
Ja varētu tā skriet, ka it kā skrien, bet neskrien. Man jau no pamatskolas krosiem riebjas taisni tas process.
Baltās botes gan izvilku no skapja, ievēru jaunas šņores, bet tad padomāju, ka varbūt nemaz nav tik forši skriet pa pilsētu. Saelposies tik izplūdes gāzes. Jau tā dulla galva. Bez tam, skrienot pa asfaltu, botes nolietosies ātri vien.
Kopš aģentūrā viss šūpojas, nevar tā riskēt. Sola apvienot ar ministriju, bet tad jau darbs būs tikai dažiem priekšniekiem, nevis reālajiem darītājiem.
Ilona, piemēram, uzlika mīksto jau tagad. Viņa neiešot kavēt savu laiku un vasarā strādāt par velti bezalgas atvaļinājuma laikā. Ja atvaļinājums, tad atvaļinājums. Viņa šovasar ir paņēmusi Pārogrē mazdārziņu, stāda un ravē. Pat aizņēmusies kaimiņa nikno dobermani, lai sargā pa nakti. Gatavojas ziemai.
Es gan nemāku ravēt. Tikai ievadīt skaitļus tāmēs un rakstīt projektu aprakstus.
Bet kāda kleita šodien bija Elīnai! Vairāk atsedza kā apsedza! Viņai dibens ne par lielu, ne mazu. Un vēl lencītes. Forši izskatījās, kad viņa locījās pie biroja kombaina un lika iekšā papīru. Tagad mēs printējam uz abām pusēm. Nav vairs tie treknie gadi.
Pusdienās ēdu siermaizes ar kliju maizi par 17 santīmiem, maize garšoja kā salmi. Sanāk lētāk kā dienas piedāvājums kafejnīcā pāri ielai. Tā ietaupās nauda nedēļas nogalēm. Neies tak akmeņus grauzt. Jaunam cilvēkam ir jāuzdzīvo!

2009. gada 30. jūnijs

Sektanti un skriešana

Veikalā nopirku melno kurpju smēru. Bija akcija - par pusotru cenu tika arī brūnais. Varbūt kaut kad man būs arī brūnas kurpes. Kad varēšu atļauties otru pāri izejamo apavu. Lai gan tāpat pilns skapis: melnās un baltās botes, kedas, 3 sandales, ziemas tupeles ar vilniņu un vienkārši tupeles, vecās tupeles ar tīkliņu un tās ar baltajām zolēm.

Šorīt, ejot ārā no mājas, mani apturēja sirms vecis ar milzīgu, spalvainu gāmuru un brūnu ādas portfeli.

"Tā, tā, tā. Vai tik jūs neesat no tiem augšas strādniekiem?"

Es, protams, saģērbies viss melnā, velveta žakete un buktētas bikses, jaunās šņorkurpes. Gāju tak uz projekta sanāksmi ministrijā (domāju gan, ka no karstuma nomiršu).

Man likās, ka viņš vaicā kaut ko par Dievu. Paskatījos un vaicāju, vai tiešām izskatoties pēc sektanta vai sludinātāja. Vecis pārmeta krustu.

Tai brīdī man palika drausmīgi bail. Rīt nudien ģērbšos kā cilvēks - džinsos un maikā.

Šitai sutoņā jau neko citu arī nevar - tad jāslēdz iekšā kondiška. Tas rauj ciet kaklu.

Kabinetā bija ienākusi Lida no personāla daļas, runāja par atvaļinājumiem. Nolasīja morāli, ka mēs svilinām elektrību ar saviem kondicionieriem. Pati izmetusies dzeltenā kleitā uz lencītēm, miesa bāla kā līķim.

Varbūt iet uz darbu šortos? Esmu gan palicis drusku tukls. Jāsāk skriet. Bet rīt, 1. jūlijā.

Skriešana varētu būt labs stimuls atmest pīpēšanu. Lai gan lai iet ellē - krīzes un revolūcijas nāk un iet, pīpētāji paliek.

Kāda recepte pazudusi Valdim?

2009. gada 29. jūnijs

Ciemos pie Pētera

Šodien tāda miegaina diena. Karsts, pat sutīgs, visu laiku gribas kaut ko gāzētu.
Nedēļas nogale bija ļoti ok. Sestdien Zaubes autobuss caur Nītauri bija galīgi tukšs. Iekārtojos pie loga un domāju. Kāpēc mums ar Lindu kaut kā tā un kaut kā nekā. Ar viņas radiniekiem esmu labās attiecībās, pat mamma smaida vien - tur vainas nevarētu būt. Cita veča Lindai arī nav. Bet šī šņāc kā čūska.
Ar Lindas brālēnu Pēteri peldējāmies dīķī (šogad tikai 2. reizi). Aukstais ūdens bija pārsteidzoši silts, noņēmu divas dēles. Dārzā bija garšīgas vakariņas ar diedelnieku Feliksiņu galvenajā lomā, jo viņš nevarēja sagaidīt, kad apskrubināsim ribiņas un dosim viņam grauzt kaulus. Leca kā tāds puņķis uz drāts. Tagad Feliksiņš ir Pētera suns, māk riet un stāvēt uz divām un trim kājām. Uz divām diedelē, uz trim čurā. Man jau likās, ka tas modes suns Lindai ātri apriebsies.
No rīta pirtī ar Pēteri runājām eksistenciālās lietas par mūsdienām un darbu, bērnu radīšanu, studēšanu, sieviešu basketbolu. Vienmēr jau gribas dzīvi nodzīvot tā, lai beigās ir ko atcerēties. Ar visādiem piedzīvojumiem. Ak jā, no rīta Feliksiņš iekrita dīķī, dabūjām līst pakaļ. Pēc tam bija iemesls iedzert.
Šovakar vakariņās palicis mazliet no šašlika. Smaržo labi – uzsildīšu mikroviļņos un piegriezīšu lociņus.
Kā sauc Lindas tēti?

2009. gada 24. jūnijs

Paģiras un pārdomas

Nesen pamodos. Tādas paģiras it kā būtu bijuši divi Jāņi... Līgošana finišēja piemājas parkā, kur mani gribēja arestēt par zālāja apgānīšanu. Vispār esmu nolēmis pilnīgi droši: Latvijā šitos svētkus vairs nesagaidīšu nekad. Visus iepriekšējos gadus bija nenormāli forši: konference Vīnē, kur visas aģentūras apsprieda nozares politiku un ēda netālu no Bēthovena mājas kalnā. Nenormāli garšīgi kartupeļu salāti un grilēta gaļa, spinātu strūdele un buljons ar aknu knēdeļiem. Vēl citugad braucu ar mašīnu mājās no Viduseiropas. Mašīnai izdega abas tuvās gaismas, braucām ar tālajām, bet poļu policits tikai pasmaidīja un teica, ka nedeg arī pakaļējais kreisais gabarīts. Tad jau arī bija rīts, ausa gaisma, tas nebija bīstami. Būtu normāli tikuši mājās, 24ajā pie gaismas, bet Alise Lietuvā uzgāzēja tā, ka lietuviešu policists gandrīz apgāzās. Pusstundu nevarēja atkauties, beigās Alise pierunāja palaist. Bet kas tā vairs pa braukšanu - uz 85 cauri visai valstij. Pagājušogad biju Milānā, kursabiedrs Guntars svinēja dzimšanas dienu. Viņš strādā aģentūras Eiropas pārstāvniecībā. Forši paēdām, iedzērām alu, braucām ar vilcienu uz Dženovu un tālāk uz Nicu.
Kas no tā visa ir mājās? Vismaz šašliks šoreiz Emīlam bija izdevies. Un tas stiprais alus... Labi, ka vēl dažas dienas bezalgas atvaļinājums!
Kāda ir Alises profesija?


2009. gada 18. jūnijs

Uzdzīve un cirvis

Vakar pirms radio vairākas stundas noņēmos ar gaļu. Griezu gabalos un stūķēju saldētavā. Izrādās, tur ir drausmīgi resns kauls. Tā cūka tak ir bijusi buļļa augumā! Kaulu pagaidām ieliku tāpat ledusskapī, man nav tik liela katla un cirvja jau man arī nav. Kauls lielāks par Lindas klēpja sunīti Feliksiņu.
Atcerējos par Lindu. Nesenais sapnis neiet ārā no galvas. Feliksiņu savāca Lindas pusmāsa Glorija uz Preiļiem, dzīvoklī palika tikai raibā kaķene Lustra Felicita. Lustra tāpēc, ka pa aizkariem rāpjas uz sekcijas un guļ pie griestiem. Man tā kaķene bija jau aknās. Tikko mums ar Lindu kaut kas, tā tas lops jau gultā ar visām spalvām un murrā. Kutina tak!
Pēc radio nospļāvos uz visu, piezvanīju Lindai un devāmies uz bāru. Iedzēru pāris alus, nokaitināju pāris sievietes. Tas viss prasīja apmēram stundu. Linda apvainojās, ka neklausos viņas stāstus par darbu, kaķi un Feliksiņu, aizgāja prom. Es vēl pāris stundas uzkavējos, jo dīdžejs spēlēja jauku džezu, palika tik silti ap sirdi!
Tagad tikai jāizdomā, ko darīt tajos faking Jāņos: braukt uz kādu no lielajiem pasākumiem, vai pie kāda no radiem uz ģimenes ugunskuru. Bet varbūt – palikt Rīgā, visiem par spīti! Iet uz diseni. Mājās nākot, sekss uz ielas. Ātri jāsameklē kāds zaķis, citādi nekāda līgošana nesanāks.

Ak, šīs sievietes!

Šodien biju darbā. Sandra jau nokrāmējusi nost galdu, palicis tik dators un kaut kādi sīkumi: zīmuļu drāžamais, lineāls, dzēšgumija, zaļas un dzeltenas līmlapiņas, palielināmais stikls ar vāku un zila gumijas sēne NO-STRESS. Par tādu algu viņai nav jēgas braukāt uz darbu no Pārogres.
- Mani te neviens netur, man visa pasaule vaļā! - Sandra bakstās monitorā un tik runā. Pa vasaru pametīšot Alisīti un Inesīti Bauskā pie vīramātes, laidīšot abi ar vīru uz Angliju pie viņas māsīcas Jugitas jaunākās meitas Evijas. Viņai esot kaut kādi gali viesnīcā. Sliktāk jau nebūšot.
Toties blondā Elīna man uzplijās ar Positivus. Vai es braukšot. Es vai salecos, varbūt viņa man seko Tviterī? Kā citādi viņa zinātu par festivālu? Bet vispār Elīna ir tā neko. Varētu pat kopā kādreiz aiziet uz bāru.
Tad vēl iejaucās Elīnas druška Zane no grāmatvedības. Atkal bija atnākusi uz mūsu kabinetu dzert kafiju un klačoties. Zane sāka moralizēt: "Visiem latviešiem ir obligāti jābūt Positivus. Ja tu neesi Positivus, tu neesi vispār nekas un esi galīgais lauķis, kas neko nesaprot."
Tīrais posts. Darbā šodien bija tikai sievietes - Gunča laukos, Albertam atvaļinājums, Juris komandējumā uz Šauļiem.
Šovakar jau izdzēru 3 kokčikus - rums ar kolu. Ja nav, lai nav. Piemājas bodītē bija akcija, atlaide sanāk 12 santīmi par buņdžu. Gribēju ielikt ledusskapī atvēsināties, ārā izkrita aveņu zaptes burka un kauls.
Varbūt jāpiezvana Lindai? Varētu aiziet uz bāru. Aprunātos cilvēkos, varbūt sanāktu tā mierīgi, bez kliegšanas. Jāuzdāvina viņai puķes. Baltas rozes. Linda ir kaprīza, bet gan jau kā sieviete zinātu, kur likt to Pamelas gaļu.
Elīnai kauns vaicāt. Nesaprotu tās jaunās beibes, kam knapi 21 - mūsu laikos bija citādi, citas vērtības.
Varbūt man pavaicāt Tviterī, vai kādam nevajag to zupas kaulu?

2009. gada 16. jūnijs

Cūka un truši

Radu būšana nokausē. Šorīt Marija piezvanīja jau 7:15 no rīta un 7 minūtes runāja par cūku.
Nepieminiet man to cūku! Vispirms kratījos ar autobusu uz Liepāju, tad vazājos pa autoostu, jo līdz autobusam bija gandrīz stunda.
Vakara autobuss bija pilns. Sēdēju pie loga ar visu cūkas gurnu klēpī un Vivitas sagrieztajiem maurlokiem, kas jau sākuši ziedēt. Bija jau arī sutīgs kā ellē.
Un tad šorīt Marijas zvans. Kā apsālīt gaļu, kā sagriezt un salikt. To pašu viņa jau 2 reizes bija izstāstījusi svētdien, kamēr Zigfrīds lielījās ar savu biznesa plānu: viņš pirks un audzēs trušus. Sataisījis trušiem aploku, lai svaigā dabā vairojas – rudenī visus pie viena apkaus. Bet tie maitas rokas ārā. Puse trušu izbēguši un skraidīja pa runkuļu tīrumu. Zigfrīdam pohas, sirds beigta, lamādamies dzenāja nost, lai nenograuž dīgstus, kāja kliba, viss nojaucies ar šķidrām zemēm.
Labāk būtu gājuši uz represēto dienas sarīkojumu laukumā pie bibliotēkas, lai arī nebija lietusmēteļu. Tur spēlēja pūtēju kvintets. Ķerot trušus, tāpat sanāca izmirkt līdz kaulam, bikses netīras, Roberta gumijnieki cauri.
Kad beidzot tiku no Marijas vaļā, cieši aizmigu un pamodos tikai 20 pāri 10iem. Sapnī redzēju sevi ar Lindu Polijā. Jāpadomā, varbūt viņai piezvanīt un uzaicināt trešdien kopā aiziet uz bāru.

2009. gada 15. jūnijs

Ceļojums pēc cūkas gurna

Šodien darbā atkal nebija jābūt. Bezalgas atpūta turpinās vēl dažas dienas šomēnes, kamēr tiks panākta vienošanās par aģentūras turpmāku darbību.
Labi vien ir, ciemošanās pie radiem stipri nogurdina. Pamodos 11os laimīgs, ka pats savā dzīvoklī. Ceļojums pēc krustmātes Marijas cūkas gurna sākās jau piektdien. Lai paspētu uz busu, kas no autoostas iziet 16.47, braucu no darba ar mikriņu. Mikriņā skanēja krievu popsa, Vaiņodes autobusa šoferis drillēja latviešu šlāgerus, pilnīgi riebjas.
Marijai ar Leonu ir dēls Roberts un meitas Inita, Vivita, Lilita un Sigita, visas kā pasistas uz matemātiku. Viņi visi dzīvo savā zemnieku saimniecībā, arī Marijas tēvs Zigfrīds: vīrs ar klibu kāju, ūsām un strīpainu džemperi. Izrādās, tieši Leons un Zigfrīds nolēmuši aicināt Valdi uz laukiem pēc atbalsta, jo Leons pagājušonedēļ vakarā radio dzirdējis, ka Valda aģentūru varbūt slēgs. Sak, atbrauks pēc gaļas un pie viena 13. jūnijā tēva vārda dienu kopīgi nosvinēs. Cūka tak nokauta, lai Valdiņš reiz arī tiek pie kārtīga ēdiena.
Pasēdējām sirsnīgi. Zigfrīds piedzērās, dziedāja pie klavierēm un raudāja, ka apgriezta pensija. Ārā lija, ka plīkšķ.
Kuras no Marijas un Leona meitām ir dvīnes?

2009. gada 10. jūnijs

Skābeņu zupa


Šodien grāmatvežiem bija vienošanās ar ministriju par projekta finansēšanu. Tāpēc uz darbu vajadzēja iet tikai pēcpusdienā. Varēju gulēt līdz 9:30. Miegs vairāk nenāca, lai arī lija lietus. Domāju par ekonomisku dzīvi tuvākajās dienās, lai vīkendā tomēr varētu iet uz bāru.
Pamodies līdz galam, nomazgājos dušā, uzēdu pilngraudu tostu ar šķiņķi. Iedzēru ūdeni (gāzētais man vēl turas).
Ekonomiskāk laikam būtu iet mazgāties uz upi, nevis tecināt ūdeni dušā. Bet šonedēļ lai vēl paliek. Ārā auksti. Un vai tad es kāds bomzis. Man ir 2 portatīvie datori un blogs, man ir dzīvoklis un darbs.
Piezvanīja krustmāte Marija, viņa dzīvo laukos pie Vaiņodes. Piedāvāja cūkas gurnu, tikai pašam jābrauc pakaļ. Nemaz nezinu, kur es to gaļu likšu - saldētava pilna ar pelmeņiem, picām un saldētām pupiņām. Laikam jāsāk ēst ārā krājumus. Tomēr runā, ka visādi vēl būs. Varbūt nopirkt grūbas un makaronus un nolikt nebaltai dienai? Bet ja nu saēd kodes.
Gāju iepirkties. Aiz mājas pie lielveikala, kurā vairs neeju, jo divus kvartālus tālāk atvēries lētais veikals, ir tirdziņš. Skābenes pārdod par 20 santīmiem 100 gramus. Lētajā veikalā brīdi šaubījos - pirkt 2 zupas stilbiņus par Ls 1,16 kilogramā vai 1 putras stilbiņu par 1,97. Uzvarēja taupība. 200 grami skābeņu, viens zupas stilbiņš un palikušie rīsi - zupa divām dienām garantēta. Sanāca laba. Darbā varēšu neiet uz kafejnīcu. Paņem tik burciņā un uzsildi. Lai kolēģes brīnās, cik es saimniecisks. Tā ietaupās nauda un varu iet izklaidēties.
Cik Marijai ir cūku un govju?

P.S. Lielisks blogs ar padomiem, kā ietaupīt naudu un izdzīvot.


2009. gada 9. jūnijs

Betonēšana un kolēģi

Šodien darba diena. Grūti iedzīvoties režīmā, ja dažas dienas darbs, citas brīvas. Bezalgas atvaļinājums kaitina. Kaut citādi nav ne vainas. Vismaz pāris dienas varēja izgulēties un paēst. Naktī noskatījos jocīgu filmu par puisi, kas aizgāja no studijām juridiskajā augstskolā un kļuva par burvju mākslinieka menedžeri.
Darbā iet kā ellē. Šefs skraida pa visiem kabinetiem un skatās, ko kurš dara. Mans galds ir pie loga, un viņš neredz monitoru. Liepā aiz loga ligzda, uz šķūnīša jumta kovārņi jau izveduši cāļus. Sēž rindiņā trīs gabali un ķērc. Sēžu čatā ar igauņiem, labojam projekta tāmes. Tūkstotis uz priekšu vai atpakaļ. Tagad jau visu laiku atpakaļ.
Nav viegli strādāt vietā, ko taisās likvidēt. Strādāju taču šeit jau no 90. gadu beigām. Toreiz aģentūrā visu sākām no nulles, nebija pat interaktīvās tāfeles.
Kas gan šitajos laikos nekait fiziska darba strādniekiem. Kā bija jābetonē, tā būs jābetonē. Citādi sabruks gan pilis, gan būdiņas. Skat, tagad betonē Gaismas pili ar visiem Saulcerītes tornīšiem. Rīt betonēs zelta tiltu pār Piķurgu vai Karātavu grāvi.
Būt par likvidējamas aģentūras darbinieku... Pat ienaidniekam nenovēlu ieraudzīt kolēģus bez salkani lišķīgās pieklājības maskas
.
Elīna vīriešu atejā skaloja gaiši zaļo kafijas krūzi ar ķiršiem, Sandra stāvēja rindā ar savu apdauzīto Ziemassvētku krūzi un sāka uz mani bļaut nebalsī - tu ta darbu atradīsi, kur es ar saviem 45 gadiem un 2 bērniem lai liekos?
Bet kur tad man likties, ja vīriešu atejā viņas visas mazgā traukus? Tagad jau vairs nav naudas remontam, bet viņām izlietnei nolūzis krāns, nogriezuši visu ūdeni. Tā jau ir, jātaupa visiem.
Tā laikam nav laba zīme, ja darbs riebjas jau pēc pirmās nostrādātās dienas?
Cik Valdim ir kolēģu sieviešu un cik no viņām sēž viņa kabinetā?

P.S. Šodien piehalturēju par modeli viena džeka portfolio. Tomēr kaut kāda nauda.

2009. gada 8. jūnijs

Darbs un nedarbi


Nogulēju gandrīz līdz pusvienpadsmitiem, tad sāka zvanīt telefons. Nokia, protams, mētājās kaut kur virtuvē uz ledusskapja blakus apvītušajām dillēm. Labi, ka nebija ielikta saldētavā.
Zvanīja šefs. Izrādās, rīt jābūt darbā. Bijuši uz pārrunām ministrijā - aģentūru
šomēnes vēl nelikvidēs, taču algas nebūs. Varbūt būs, bet ne visiem. Pārrobežu sadarbības projektam naudas arī nebūs, bet termiņi negaida. Igauņiem arī tas pats. Tomēr šajos laikos jau laikam jābūt priecīgam, ka vispār ir darbs.
Nedēļas nogale pagāja ātri. Atpūta tomēr mazliet nogurdina. Pamodos viens pats, dzīvoklī pilns ar tukšām pudelēm - ne mazākās nojēgas, kur palika pārējie. Pēdējo reizi man tā bija pēc 3. kursa, kad svinējām sesijas beigas un Skaidrīte palika stāvoklī.
Piektdien biju aizvilcies vēlēt uz 5. videni, iecirknī satiku Ričardu un viņa brūti - braukšot uz laukiem Ļaudonā, atnākuši nobalsot dienu iepriekš. Augusta pēdējā nedēļā būšot kāzas. Mani arī ielūdza.
Apskatījos internetā, kas ticis domē - atkal es esmu nobalsojis par kaut kādiem citiem.
Ārā visu dienu taisījās uz lietu, laikam pat drusku lija. Kad pamodos, riktīgi slāpa. Labi, ka lētajā veikalā biju nopircis sešpaku ar gāzētu ūdeni.
Kas Valdim piezvanīja pēc viņa debijas radio?

P.S. Nekas nav labāks par kefīru un rabarberu sulu.

2009. gada 4. jūnijs

Polija un politika


Pēdējās dienas pirms vēlēšanām vienkārši tracina. No rīta pamodos no sapņa - mani ir ievēlējuši Rīgas domē un liek apstādīt visus parkus ar puķēm. Nu ko es jēdzu no puķēm! Turklāt pie domes visus apstādījumus vajagot baltā krāsā: baltus flokšus, baltas lilijas, baltas mārtiņrozes. Lai spodrinātu pašvaldības reitingus. Ja nē, slīcināšot kanālā pie tirgus. Pamodos viss slapjš, sirds gāja kā traka.
Brokastīs uzēdis poļu gurķu zupu, es atcerējos aprīļa nogales ceļojumu pa Poliju. Braucām ar divām mašīnām: manu zaļo un Eduarda tumši sarkano. Manējai noplīsa stūres pastiprinātājs. Kamēr poļu meistari taisīja, mantas vajadzēja pārlikt otrā mašīnā, opelī. Pārējie aizbrauca tālāk, mēs ar toreizējo draudzeni Lindu palikām Bidgoščā un apskatījām pilsētu. Ēdām poļu nacionālo ēdienu bigošu. Linda apvainojās uz Eduardu, ka tas neesot pagaidījis tās nieka dažas stundas un palicis kopā ar mums. Bet viņam jau vienmēr savas intereses pirmajā vietā. Viņš pat nespēlē futbolu, jo riebjoties skraidīt pa laukumu kopā ar sasvīdušiem večiem.
Braucot pa Poliju, redzējām lielus ceļu darbus - viņi taisa pilnīgi jaunus ceļus ar nezcik joslām, pārvadiem un apļiem. Redz, kā poļi cīnās ar krīzi, abi nodomājām.
Ar Lindu izšķīrāmies nedēļu pēc ceļojuma viņas krustmātes, slavenās dakteres Daces, 50 gadu jubilejā. Nemaz nezinu, par kuru sarakstu Linda balsos vēlēšanās.
Cik cilvēku salien tumši sarkanajā Eduarda opelī?

P.S. Šajā viesnīcā mēs palikām pa nakti. Ļoti komfortabli un lēti numuriņi.

2009. gada 3. jūnijs

Zeķes un politika


Visi aptrakuši ar to politiku. Nekur vairs nav miera. Šodien beidzot braucu raudzībās pie radinieces Rasmas - ja neiet uz darbu, tāpat nav ko darīt. Viņai vēl viens bērns, riža meitenīte bez zobiem. Centrā mani savāca Rasmas māte, ķertā tēva māsīca Marianna Bute, kas savā laikā pina klūdziņu grozus un veda uz Brīvdabas muzeja gadatirgu. Pēc tam iestājās Tautas frontē un adīja džemperus ar auseklīšiem. Tagad Marianna ada latviski rakstainas zeķes deju kolektīviem un ārvalstu vizītēm (viņas jaunākās meitas Rasmas pirmajam vīram Gunvaldim ir blats Valsts kancelejā).
Mariannai ir Ford Scorpio. Drusku rūc, bet lillā krāsa vēl tīri labi saglabājusies. Brauc viņa drausmīgi, līdz Ķekavai gandrīz nosirmoju. Domāju jau, ka nepalikšu dzīvs.
Rīgā Marianna bijusi pie ārsta izmērīt asinsspiedienu un izrakstīt jaunas sirds drapes. Kandidējot uz Ķekavas domi! Politika apēd daudz nervu.
Rasma izskatījās kā vienmēr. Iznāca pretī puķainā ķitelī, bet ar sarkanu krūšturi. Kamēr māte skraida pa novadu balotēdamās, viss mājas solis uz Rasmas pleciem. Sataisījušas pat Mariannas tviter kontu un blogu vietējā avīzē "Novada Ziņotājs". Internetā, protams, sēž Rasma, kas tagad ir bērna kopšanas atvaļinājumā ar bērnu no pēdējās laulības. Kamēr bērns mazs, internetā visu var paspēt. Tik mazā novadā katra balss ir dārga.
Mājās braucot, Rasma ar Mariannu iedeva līdzi rukolu un skābenes. Paņemšu lielveikala 4 sieru picu un uzgriezīšu pa virsu. Lēti, garšīgi un vasarīgi!
Cik Rasmai vīru?

P.S. Šodien noskatījos lielisku dokumentālo filmu par Latvijas piensaimniecību.

2009. gada 2. jūnijs

Lielais izaicinājums


Izmantoju negaidītās brīvās dienas un pēcpusdienā devos uz klīniku "Zobenzobs" izraut trešo gudrības zobu. Domāju, ka aizbēgšu. Sēdēju pie 413. kabineta - baltas durvis, dzeltens kliņķis, kapa klusums, neskan ne urbji, ne vaidi. Lasīju reklāmas bukletu ar blondīni uz vāka. Izskatījās gluži kā mana seksīgā kursabiedrene Mārīte. Pēc pirmās sesijas viņa pameta studijas un brauca uz Poliju, veda uz turieni krievu elektropreces un atpakaļ visādas importa drēbes tirgošanai. Es no viņas pa blatu dabūju džinsu jaku ar sarkanu uzrakstu "Eagles". Klīnikā dežūrēja sirmais vīrs ar neizteiktu, bet manāmu krievu akcentu. Tas pats, kas pirms gada rāva man gudrības zobu. Šis ir īsts profesionālis: mani pazina un smīnēja aiz zaļās maskas. Vaicāja: "Nu, Valdiņ, vēl viens zobiņš?" Uz galda stāvēja zils, laikam vēl vefa, radio un pavecs ķīniešu monitors. Rakstīja slimības vēsturi un dziedāja līdzi radio. Domāju, ka nomiršu, gaidot raušanu.
Cik telefona aparātus minūtē VEF saražoja savos ziedu laikos?

P.S. Pēc raušanas iegāju ciemos pie Marģera. Viņam jauns fotoaparāts, bildē var redzēt, kā man bija.

2009. gada 1. jūnijs

Olas un sapņi

Ir jauks vasarīgs vakars. No rīta izvārīju 3 olas un centos nedomāt par ikdienu. Tas jau sen bija gaidāms. No šodienas esmu bezalgas atvaļinājumā. Jocīgi pirmdienas rītā necelties 7 no rīta un nestresot par nedēļas sākuma sapulci aģentūrā. Apēdu veselas divas olas ar majonēzi un baltmaizi, dzēru kakao ar pienu un cukuru, nevis sasodīto kafiju. Trešo olu pataupīju vēlākam. Pēc brokastīm stundiņu pagulēju. Laižoties snaudā, atcerējos, ka šodien 1. jūnijs. Jāapsveic bijusī komunālā dzīvokļa kaimiņiene Biruta vārdadienā. Sapnī redzēju, ka Ropažu brālēnam Ulim piedzimusi trešā meita ar sarkaniem matiem un spalvainu suņa asti. Labi, ka man nav suņa. Nav jāved ārā staidzināt. Pusdienās bija cepti kartupeļi ar sieru un olu. Salātos sagriezu lociņus.
Cikos pa televizoru rāda Valda mīļāko seriālu?

P.S. Visi tak zina, ka cepti kartupeļi ir jāēd no pannas.
.
.

2009. gada 29. maijs

Bezalgas atvaļinājums

Vakars vēl nav pat pusē, bet tas jau ir atnesis divus ielūgumus atpūsties. Diena bija vienkārši briesmīga, sākās ar sapulci aģentūrā. Krasa finansējuma samazināšana budžetam ir novedusi pie totāla kraha. Ar pirmdienu jāiet bezalgas atvaļinājumā uz nenoteiktu laiku. Kā lai nedzer? Darbā attaisījām džinu ar toniku, Guntis atnesa lielo plastmasas pudeli ar laimu. Tagad jābrauc uz bāru Briāna ielā, sieviešu taksis jau izsaukts. Nabadzības dēļ jau neies lepnību zaudēt! Uz Ritas dzimeni tomēr neiešu - viņa man atkal uzbrauks, ka strādāt privātajā biznesā tomēr beigās izrādījās drošāk.
Kur dzīvo Rita?

P.S. Kamēr taksis nebrauc, apskatījos internetā, vai var tā visus palaist.
.
.

2009. gada 28. maijs

Vakariņas sveču gaismā

Sēžu restorānā, ēdu neprātīgi garšīgas vakariņas: siltie vistas salāti, patisonu krēmzupa ar valriekstiem un 2 non-alko kokčiki. Mazliet skumji, ka esmu šeit vienīgais klients. Sveces deg tikai uz katra 2. galdiņa. Drīz būs jātaisnojas, ka labāk ēdu vakariņas normālā ēstuvē, nevis stumju māgā kaut kādus roltonus, zupas par 9 santīmiem vai sildīto picu par latu piecdesmit. Bet ir skumji - sēžu viens pats restorānā, viesmīļi garlaikojas un skatās TV ziņas. Gar logu aizskrien plušķaina nozīdīta kuce ar klibu kāju, velkas bomzene ar rozā mici uz galvas, katrā rokā desmit maisiņu.
Kurā ielas pusē atrodas restorāns?

P.S. Apskatījos internetā, kas ir tie ļaudis, kas neiet ēst uz restorāniem.
.
.

2009. gada 27. maijs

Darba druvā

Labs darbs reizē ir arī atpūta. Par to pārliecinājos šodien priekšpusdienā. Bija jāiet uz autoostu pēc klienta dokumentu pakas. Sēdēju saulē un gaidīju Tukuma autobusu. Kanālā peldēja kādas 7 kaijas un 107 pudeles. Pa labi gulēja dzērājs ar vaļā muti, viņam trūka katra 3. zoba. Pa kreisi 2 vecenes pārkrāva makaronu pakas no viena maisa otrā un runāja par stulbajām vedeklām, kas nejēdz taupīt. Vienai vecenei bija melnas ūsas un zaļa blūze ar spīduļiem. Otrai brūns sarafāns un baltas botes.
Pēc kā oda kanālmalā?

P.S. Šodien sajutos kā Tarzāns, pat speciāli sameklēju atbilstošu bildi!
.
.