2009. gada 30. jūlijs
Prāgas velns un alus
Izlasīju epastu: rakstīja Čehijas kolēģe. Viņu aģentūrai reāls uzrāviens pēc Čehijas prezidentūras pusgada. Aicināja ciemos, pieredzes apmaiņā mūsdienu globalizētajos apstākļos. Kā šodien atceros, kā klīdām pa Mala strana, blakus klubam Rubin pie tramvaja pieturas izdzērām 4 puslitra kausus alus un samaksājām tikai 108 kronas! Pie netālā Kārļa tilta sēdēja slavenais čehu velns – traks vīrs ar sarkaniem ragiem netīrā kreklā, nātnās biksēs, uz rokas pulsteņa vietā piesiets spogulis. Kad tūristi grib viņu nofotografēt, velns pagriež pret objektīvu roku ar spoguli! Vīrs glezno tikai ragaiņus un gleznas pārdod! Katka gan stāstīja, ka viņas tēvs velnu redzējis kādā pievakarē netālu no Kārļa universitātes krogā: esot bijis ģērbies stilīgā melnā kreklā, zaļganās džinsenēs, ar pelēku portatīvā datora somu. Tēvs ar nožēlu atzinis, ka velns darbadienas vakarā izskatījies pilnīgi normāls, dzirdējis pat nosaucam viņu vārdā – Jiržijs.
Viņa raksta, ka tagad alus esot vēl lētāks, krīzei tuvojoties, ražotāji un tirgotāji samazinājuši cenas, lai savējiem lielāks prieks un tūristiem interesantāk. Ja jūs zinātu – kas tas ir par alu!
Pankūkas, pārīši un radi
Apsveicu vecāsmātes Elvīras jaunāko māsu Cecīliju vārdadienā. Viņa nemaz neapvainojās, ka nezvanu īstajā dienā. No sajūsmas bļāva klausulē: Brauc, Valdiņ, ciemos! Nokausim teļu, izraksim kartupeļus, mežā mellenītes, gailenītes, dārzā zirņi aizmetušies, gurķi aug! Nopļausi kādu reizi pagalmu, saliksi malku šķūnītī!
Es zinu gan - ēst dos plānās pankūkas ar pērno zapti, jo jauno vāra un liek tik pagrabā: krizdoļi ar ķirsīšiem, krizdoļi ar upenīšiem. Un citugad šitā zapte jau būs pērnā, tad ēdīs šito un vārīs atkal jaunu citam gadam. Un viņa jau neko, bet te sivēnam aizgalda salūzusi, te šķūnīšam jumta skaidas jāsapravī. Kas nezina tādas vecāsmātes māsas, baro kā uz kaušanu, nostrādina līdz nāvei...
Kaut kad jau jābrauc būs. Radu būšana svēta lieta. Cecīlija bija pirmā radiniece, kas atnāca pie manis raudzībās. Esot teikusi - no šitā kverkļa dienās izaugs vella zēns! Kā lai tādai nepalīdz?
2009. gada 28. jūlijs
Bīčpārtijs, saulesbrilles un meitenes
Bičpartijs bij savādāks par pozitīvu, bet ne sliktā nozīmē - daudz jaunu vilvēku, pilns ar smukām meitenēm. Kā jau rakstiju twiterii, ja spētu nocirst visas certamās eglītes, varētu vasarnīcu kurināt trīs gadus.
Jā, alko tur normaali pludoja: pārsvarā slāpes remdēju ar alu, pa laikam arī kāda skrūvīte pazibēja. Kopā nevar saskaitīt, cik litru bija, bet tomātu sulas pudelītes ogļu dzēšanai aizgāja kādas 12 gab.
Ar meitenēm gāja visādi. Kamēr pa dienu blakus bija mikrefons un operātors, darbojās tāds kā magnēts - bija meitenes, kuras tā vien gribēja parunāties (protams, atradās arī cilvēki, kuri no mums muka).
Pa vakariem gāja visādi. Pirmajā vakarā pie meitenēm aizgāja tikai iepriekshējā dienā vietējā bodē iegādātās saulesbrilles. ar smukajiem kātiņiem Nākamajā rītā pirkumu nācās atkārtot, jo saule drausmīgi žilbināja. Otrajā vakarā pie meitenēm aizgāja Valda melnā cepurīte. ja ņem pa abiem vakariem kopā tad no Valda regulāri aizgāja arī veselais saprāts, kurš atgriezās tikai no rīta
Mājās atveda Juris, un majupceļā gandrīz visi laiku gulēju, acis pavēru tikai kaut kur pie Saldus un ieraudzīju raibu govi uz ceļa. Un jau tad kad bijām netālu no Lielupes, jo Juris lādējās visādās balsīs - rōzā folksvāgens aizņēma visu ceļu un vilkās uz 60 km/h. Būtu kaut beibes, nē - pensionārs rūtainā kreklā!!!
Atgriežoties mājās, likos uz auss, lai pamostos ap 19.30 un meklētu kaut ko ēdamu. Šoreiz pa upuri krita pelmeņi un marinētās sēnes. Un tās tomātu sulas pudelītes, ko biju nolicis grūtākiem laikiem. 21:00 bija randiņš ar Ludmilu. Lētajā veikalā tagad Dagņa ieteiktās tomātu sulas pudelīšu akcija beigusies, būs jāķeras pie kā cita. Ludmilu tomēr nesatiku, viņa laikam sakautrējās.
Ja interesē vairāk, ko es BBP darīju un kā ar meitenēm bija, var apskatīt arī 3 video iekš SWH web lapas - tās bija tādas kā reportāžas no notikuma vietas centos, cik spēka, lai attaisnotu jūsu cerības.
2009. gada 22. jūlijs
Ministru kabineta noteikumi un beibes
Laikam jāatsāk studēt un jāmeklē kaut kāda ārzemju stipendija. Studēju reklāmas menedžmentu ar specializāciju valsts pārvaldes projektu vadībā - jāpabeidz, kamēr vēl ir tā augstskola.
Tāmes nodevu, tagad jāgaida, kamēr blondās ārējā departamenta beibes izdrukās, saliks vīzas, iesies 5 eksemplāros, pieliks elektroniskās kopijas un apzīmogos aploksnes - tie Eiropas projekti ir nāvīga štelle, nevienam nenovēlu. Projektu viņas gan jau iesniegs 24. jūlijā 16:45, jo 17:00 ir termiņš.
Vienai no beibēm būs bērns. Kad redzi viņas visas rūtainos, flisētos svārkos, baltās blūzēs un pelēkās žaketēs, neticas, ka ar šitādām varētu būt sekss. Labi, ka mums nav tāda stingra dreskoda - tikai, kad ejam uz ministriju.
Kopš priekšnieku manīju uz ielas iešļūcenēs un ar lieliem maisiem mākslīgā ēdiena, muskuļu kačāšanas pulvera, galīgi nekāda respekta. Bet viņam atvaļinājums līdz 16. augustam. Varu derēt, ka saglabājot darba algu. Ne tā kā mums - bezalgas līdz 9. augustam.
Mājās nākot, nopirku alu 2 litrus plastmasas pudelē par 99 santīmiem.
Ģimenes klēpī
Šorīt piemodos 9os, līdz pusdienlaikam vajadzēja uz darbu aiznest kaut kādu papīru. Netālu no aģentūras nejauši satiku onkuli Gunvaldi ar viņa jauno brūti. Pat necentos iegaumēt, kā viņu sauc. Gunvaldis ir ģimenes melnā avs. Apprecējās tūlīt pēc armijas kaut kad 70.ajos gados, sataisīja divus dēlus un izšķīrās. Kopš tā laika viņš visu laiku liek sludinājumus avīzēs un vismaz reizi brauc uz Rīgu satikt brūti. Vecāmāte Elvīra katru reizi cer, ka šī reiz būs īstā.
Gunvaldim bija pelēkais uzvalks ar svītraino šlipsi, brūtei puķaini svārki līdz celim, zaļa tamborēta jaciņa un spalvainas kājas. Gunvaldis bija uzlicis jaunās brilles ar paceļamiem melniem saules aizsargstikliņiem. Izskatījās, ka viņam ir otrs pāris uzacu un viņš ir ļoti izbrīnīts.
Manuprāt, tā ir laba zīme pēc šitā Pozitīva trakuma. Laiks atgriezties ģimenes klēpī un ikdienā.
Meitenes un Mērija
Vakar jau ap 10iem no rīta mani vēl Salacgrīvā pamodināja operators Juris. Klauvējās pie telts durvīm un modināja augšā, esot jāizbrauc pirms pārējiem, lai neiekultos sastrēgumos. Pa ceļam atcerējāmies festivālā redzēto un piedzīvoto. It īpaši Valža nebēdnīgās dejas uz skatuves līdzās PBP un intervijas ar pašmāju mūziķiem. Šķiet, ka tuvāk Rīgai pat iesnaudos.
Kad braucām prom, atstāju telti, kurā gulēja Toms, un kopā ar telti aizmirsu kedas, rozā peldmēteli, kuru izmantoju kā spilvenu, un paklājiņu. Tikko bijām Rīgā, pa taisno gāju gulēt, vienā brīdī uzmodos no Toma zvana, viņš noskaidroja, vai esam jau galā un vai tās kedas teltī ir manas. Nogulēju līdz kādiem sešiem. Tad tomēr izgāju ielās, sagribējās iedzert Asiņaino Mēriju pa 2.80. Izrādījās, ka bārā ir akcija – par 1 cenu var dabūt divas. Nosēdēju līdz slēgšanai. Galvas sāpes nepārgāja arī šodien.
P.S. Atradu vēl bildes. Kaut kāds paparaci ielicis internetā, kā mēs ar Tomu degustējam pārtiku. Bildes visumā ir labas, sevišķi 7. ar Toma seju tuvvplānā. Bet vispār nebija diezko garšīgi.
Vēl ir bildes no Lielā Vakara dzīvajā. Man tur tāds trauksmains acu skats!
Kā Tev gāja pa Pozitīvu?
2009. gada 21. jūlijs
Avantūra
Kā tas man sanāca, var apasktīties šite. man pašam pagaidām nav bijis dūšas noskatīties...
Nu un bildes, bildes... Šitās no tvnet.lv man patika vislabāk! Paldies autoram!


Nu jā, vēl viena štelle. ja sanāk laiks- uzraksti http://twitter.com/vasarvaldis, kurā vietā uzņemta šitā bilde.Balvas nekādas nebūs, bet man likās smieklīgs uzraksts. varbūt balvu izdomāšu pēc tam. :) tagad taču man ir drusku vairāk brīva laika.
Ai, kopš šorīt ieraudzīju, ka priekšnieks izmircis lietū nes 2 lielos Rimi maisus ar muskuļu kačāšanas pulveriem, viņš vair nešķiet tik briesmīgs. cilvēks vien ir. liekas, ka mani nepamanīja. :)ak jā, kopš vakar vakara esmu arii draugiem.lv - sēdēju vakarā, viss miegs izjucis ar to festivālu, čekoju meilu un ieraudzīju Toma uzaicinājumu. Kad izdzēsos, nedomāju veel kaut kad atgriesties. Jeb jāraksta atgriezties?
kopš pēdējo reizi te biju, te ir parādijies lērums jaunu iespeju. viņiem tur kaut kas līdzīgs tviterim. nemaz nelikās, ka ir tik kruti.
Bet laiku jau ar šitas viss paņem zvērīgi. drusku nāk miegs.
Elīnai laikam atvaļinājums. Salacgrīvā viņu nevarēju tai pūlī atrast. darbā šodien nebija. vakar es pats nebiju. gulēju kā sists, knapi vakarā uz rādio aizgāju.
pat nezinu, kas ar mani notiek. esmu sarežģīta personība
varbūt braukt ar stopiem uz Vāciju?
2009. gada 16. jūlijs
Ceļš uz Pozitīvu
Kā šodien atceros, kā kopā ar omi un opi stāvējām Baltijas ceļā pirms 20 gadiem. Omei Elvīrai labajā rokā bija 3 laulības gredzeni. Kad ome sajūsmā un patriotismā sažņaudza roku, man dikti spieda. Vēl joprojām īsti nezinu, kurš no visiem bija opja Visvalža dotais laulību gredzens. Kad kā bērns jautāju, Elvīra nosmēja vien.
Starp citu, šoferi mainījās ik pēc pusstundas, vai tiešām es tik daudz runāju?
Vēl aizvien nebiju pārliecināts, vai stopēju uz īstā lielceļa.
Pēdējais šoferis bija diezgan nīgrs, brauca uz Igauniju pēc kontrabandas zivīm, bet pirms tam viņam Ainažu burgerkafejnīcā bija jāsatiek brūte. Viņai tikko beigusies maiņa pie kases, savāks naudu un laidīs uz Pērnavas ostu! Izsēdināja mani blakus Salacgrīvas SPA viesnīcai, neviens nezināja, kur notiek festivāls. Aizsūtīja uz bibliotēku – pāri ceļam un vēl kādus 200 metrus. Bibliotēkā vismaz bija internets. Sasodīts, jāiet cauri visai pilsētai, sutīgs pēc vella. Pusstundā tomēr tiku galā, un pie vārtiem jau gaidīja Toms ar alu un aprocēm. Gan jau varu mierīgi izslēgt telefonu. Īsziņas no bankas šodien tāpat jau vairs nebūs.
Cikos aģentūrā šodien ienāca dotācija?
2009. gada 13. jūlijs
Ceļojums uz Ludzu
Tagad Gunāram jau divi dēli un divi kredīti, sieva aizgājusi pie cita. Dēli drīz beigs pamatskolu, iet turpat Ludzā mākslas skolā un dzied bērnu popgrupā.
Staigājām pa pilsdrupām. Man sevišķi patika politkorekti pasniegtā informācija uz dēļa: latviski rakstīts, ka pils tika celta, "lai aizsargātos no iebrucējiem no austrumiem", krieviski teikts, ka tie bija "ordeņa austrumu vārti".
Gunāra mātei Malgožatai pirmdien esot vārdadiena, tā viņi atraduši kalendārā neiekļauto vārdu sarakstā. Svētdien pirms braukšanas prom vēl cepa gaļas un desas. Uz kārtīgas šašliku krāsns, no čuguna. Taisīta pēc pasūtījuma 80ajos gados.
Bet arī bez tā visa baroja labi. Gaļa rītā vakarā, olas, biezpiens, salātu bļodas. Viņi tik šķin un tik griež, šķin un griež. Tik daudz zāles vasarā neapēd pat govs.
Gunāra paps Laimonis, pagalmā ar izkapti kapādams zāli, man teica - nekas tā neizvingrina plaušas kā pļaušana. Viņš to zina gan. 37 gadus nostrādājis tuberkulozes dispanserā par sanitāru.
Bija vēl viens gaumīgs joks. Gandrīz katru tostu cēlām arī uz Nameja veselību. Viņam taisni svētdien bija vārdadiena. Namejs latgaliski pareizi jāizrunā Nameizj un nozīmē kaut kādu dikti rupju vārdu. Viņi visi tik teica un tik smējās. Būs jāpaskatās vārdnīcā.
Autobusā mani pavadīja veco laiku mūzika. Mājās pats neklausos šlāgeru radio, bet man patīk, kad šoferīši klausās. Kā kādreiz bērnībā Paula plates: "Smaidas, smaidas, manas mātes smaidas, piedodiet". Cik aizkustinoši.
Ko latgaliski nozīmē Nameizj?
2009. gada 9. jūlijs
Lietuva un lietus
Viļņā bija jābūt jau vienos, lai piedalītos projekta seminārā. Pa ceļam, slavenajā kafejnīcā tieši 100 kilometrus no Rīgas, uzēdām brokastu zupu. Garšoja pēc salmiem.
Viļņā iebraucām laikus, bet semināru nokavējām: lija kā pa Jāņiem un mums nebija lietussarga. Stāvējām zem jumtiņa un izmirkām līdz ādai, kamēr Vitautas iznāca pretim ar dzelteniem plēves mēteļiem, uz muguras katram aģentūras logo. Kad ienācām konferenču telpā, svinīgās runas bija beigušās, jau deva alu. Tas bija īsti laikā un vietā.
Tāmju saskaņošanu pārcēla uz viesnīcu Bernadinu ielā, aiz Gedimina. Strādājām no 14:30 līdz 16:00, tad Dovile un Aušra veda pusdienās: lieliska baraviku zupa maizes podiņā un cepelīni. Gandrīz apraudājos no sentimenta, jo sapratu, ka pusporcija dižkukuļu maksā tieši tikpat cik 2002. gadā, kad sāku braukāt uz Viļņu pie Lietuvas aģentūras - seši liti piecdesmit.
Vēlāk sēdējām Užupis kalna restorānā, skatījāmies uz pilsētu un dzērām kviešu alu.
Cik žēl, lietainā Lietuvā ir labāk kā saulainā Latvijā. Brīžiem pat skaidrojas.
Ko pagājušogad Viļņā nopirka Elīna?
2009. gada 8. jūlijs
Konjaks un trakumsērga
No atvaļinājuma atgriezies Alberts. Atveda Latgales šņabi. Makšķerējis Nagļu dīķos.
- Taaaadas karpas! O! - Alberts rādīja, izpletis rokas, un apgāza Zanes dzimenes puķu vāzi. Printeris pludoja vien. Juris nepamanīja arī to.
Alberts brūns un noēdies lauku labumus. Stāstīja anekdotes par blondīnēm. Grāmatvedības Lida tik šššņāca - vīriešššu šššovinisms, vīriešu šššovinisms. Šššodien viņai zaļa kleita ar šššņorēm un tīkliņzeķes. Domā, ka baigi piestāv pie zaļajām acīm. Acis ta viņai pelēkas. Pats redzēju, kad pērn taisījām atskaites!
Pēcpusdienā palika pavisam sutīgs, visi pirms lietus tinās prom no darba. Iekliboja Ilona. Viņai Pārogrē netālu no Sandras mājas mazdārziņš. Dzeltenā plēves maisiņā atnesa kādus 3 kg saspaidītu zemeņu. Bijusi pie ģimenes ārsta un uz procedūrām - potes pret trakumsērgu! Paņēmusi dārziņa sargāšanai kaimiņa dobermani Princi, tas iekodis kājā. Labi, ka Feliksiņš nav dobermanis...
Rīt uz Lietuvu! Saskaņot projekta tāmes!
Šaušana un vardes
Pēc darba aizvedu Edvīnam instalācijas diskus. Izrādās, viņa sieva Madara ir manas kolēģes Sandras otrā ceļa māsīca no Aglonas. Abas mācījās vienā augstskolā Daugavpilī, tad Sandra dabūja darbu Rīgā un pārcēlās uz Ogri. Pēc laika arī Madara tika Rīgā. Sapazinās ar Edvīnu augstskolas salidojumā, tur bija visas filiāles no visiem novadiem.
Jaunākā meita Astriņa tik staigāja man pakaļ - kāpēc tas un kāpēc šitas. Kamēr Edvīns izdzina no garāžas savu pelēko škodu, sakrāva bagažniekā riņķus un pūšļus un ar abiem mazākajiem bērniem prom uz ezeru. It kā auksti un taisījās uz lietu, bet sīkajiem jau ka tik ūdens.
Tad mēs drusku aprunājāmies ar Madaru par dzīvi, viņa parādīja savu varžu kolekciju. No katra ceļojuma atved pa vardei. Pilns plaukts, viņiem liela guļamistaba un tumši sarkana gultasveļa.
Pēc tam Madara taisīja ēst, bet mēs ar Ervīnu staigājām apkārt un atradām jocīgas noliktavas turpat netālu mežā. Ar kaķeni šāvām fiņķikus. Uz noliktavas sienas bija pelēki lillā uzraksts "У гаража не парковать". Vajadzēja trāpīt visos burtos pēc kārtas, tad rinda skaitījās izieta. Viens drāts gabals atleca no betona un grabēdams atsitās pret sarūsējušo metāla mucu vēl no krievu laikiem. Tad gan nobijāmies, ka šitā var trāpīt acī. Protams, ierēcām par to un šāvām tālāk.
Ervīns zaudēja divas reizes. Sēdējām uz mucas un filozofējām, ka neriktīgie burti. Būtu uz žoga kaut kas rupjš, uzreiz varētu trāpīt. Spļāvām mērķī ķiršu kauliņus. Uz noliktavas sienas bija uzzīmēts smuks grafiti - nereāli nesmuks zils zaķis ar rozā ausīm. Vajadzēja trāpīt kreisajā acī.
Vakars beigās izvērtās ļoti saturīgs. Madara smaidīja vien.
P.S. Sevišķi sveicu savu 100. tvitera sekotāju @ammarita, jo viņa nav seksa robots no ASV. :)
2009. gada 7. jūlijs
Rozā sievietes
Uz ielas satiku Kasparu. Viņam celtniecībā šomēnes nekas nespīd, Kristīnei skolā nogrieza gandrīz pusi algas. Pasauca mani palīgā pārvākties. Viņi abi izdomājuši īrēt pusi dzīvokļa tepat centrā, lai ietaupās nauda ceļam.
Mantas bija jāved no Imantas. Nopirkām diennakts biļetes un svētdien tik braukājām uz priekšu un atpakaļ, uz priekšu un atpakaļ. Šorīt no rīta arī vēl drusku varēja pabraukāt!
Vienā reizē vedām asparāgus un lapsasastes un Kristīnes manekenus. Viņa pirms tam mācījās šuvēju skolā. Riktīgi seksīgi, plikas rozā plastmasas sievietes! Vienu pārmetu pār plecu, otru pasitu padusē.
Ja jūs zinātu, kā visi uz mums skatījās autobusā un uz ielas!
No sākuma blakus sēdēja sasmaržojusies vecene ar pumpainu blūzi un dermantīna somu. Plikā sieviete viņai visu laiku krita virsū, Kristīne sarka, Kaspars ņirdza. Vecene tik saknieba spalvainās lūpas un neko. Un tā plastmasas sieviete ar plikiem pupiem tik šūpojas un tik gāžas, tik šūpojas un tik gāžas.
Pēc tam apsēdās rūtains vecis ar spalvainām rokām un dzelteniem nagiem, visa pakakle apaugusi sirmiem bārdas rugājiem. Sēca vien un svīda. Tā arī nesapratu - astma vai aizdusa. Nemaz nebija tik sutīgs, šovasar galīgi auksta vasara. Tomēr visas tās pasažieru smakas dara savu. Un vēl tās mūsu paunas un manekenes.
Pēc tam mēs sēdējām istabas vidū uz mantu kalna, ēdām ceptas vistas kājas un dzērām kvasu.
2009. gada 2. jūlijs
Lietus, uguns un - galvu nost!
Darbā teica, ka laikam būs jāstrādā mājās, lai taupītu elektrību. Algu laikam samazinās vēl par 30 % - tad varēs strādāt visi, nebūs pusei jāiet bezalgas atvaļinājumos.
Ministrijā sēž riktīgas dzelzs vecenes. Uz viņām neiedarbojās pat mans atbruņojošais smaids un melnās buktētās bikses! Kaulainā blondīne ar melnajām uzacīm un puķaino kostīmu tā arī pateica - ja jūs kaut ko saķīselēsiet, visiem galvas nost un aģentūru ziepēs. Beidzot noticēja, ka mūsu projekts atnesīs valstij 765 tūkstošus Eiropas naudas. Tagad tas laikam vairs nav mūsu aģentūras, bet visas valsts projekts. Pat iedeva līdzfinansējumu, 35 tūkstošus. No šitām tāmēm man iet galva uz riņķi.
Vakar pēc darba satikāmies ar Edvīnu no paralēlklases. Viņam Kleistos ir īpašums, meža vidū pļava, pļavā saliktas mazas mājiņas, asfaltētas ieliņas, apkārt žogs. Kamēr Edvīns sildīja saunu, gājām uz mežu ar viņa vecāko dēlu Ervīnu un lielajiem suņiem Bingo un Loto.
Ervīns vēl mācās 11. klasē un nevar nopirkt šņabi, piektdien būs klases vakars vecāku pirtī.
Naktī ugunskurā pie mājas cepām desas un metām iekšā smilgas - kurš precīzāk. Vienkārši tāpat, vakara izskaņai. Sevišķi labi lidoja timotiņš.
Tad atvilkās teritorijas sargs un piesējās, ka atklātu uguni nevar. Ka visiem te īpašums. Kas tad būs, ja visi dedzinās.
Ko šodien dara Elīna?
Mazdārziņš un aģentūra
Ja varētu tā skriet, ka it kā skrien, bet neskrien. Man jau no pamatskolas krosiem riebjas taisni tas process.
Baltās botes gan izvilku no skapja, ievēru jaunas šņores, bet tad padomāju, ka varbūt nemaz nav tik forši skriet pa pilsētu. Saelposies tik izplūdes gāzes. Jau tā dulla galva. Bez tam, skrienot pa asfaltu, botes nolietosies ātri vien.
Kopš aģentūrā viss šūpojas, nevar tā riskēt. Sola apvienot ar ministriju, bet tad jau darbs būs tikai dažiem priekšniekiem, nevis reālajiem darītājiem.
Ilona, piemēram, uzlika mīksto jau tagad. Viņa neiešot kavēt savu laiku un vasarā strādāt par velti bezalgas atvaļinājuma laikā. Ja atvaļinājums, tad atvaļinājums. Viņa šovasar ir paņēmusi Pārogrē mazdārziņu, stāda un ravē. Pat aizņēmusies kaimiņa nikno dobermani, lai sargā pa nakti. Gatavojas ziemai.
Es gan nemāku ravēt. Tikai ievadīt skaitļus tāmēs un rakstīt projektu aprakstus.
Bet kāda kleita šodien bija Elīnai! Vairāk atsedza kā apsedza! Viņai dibens ne par lielu, ne mazu. Un vēl lencītes. Forši izskatījās, kad viņa locījās pie biroja kombaina un lika iekšā papīru. Tagad mēs printējam uz abām pusēm. Nav vairs tie treknie gadi.
Pusdienās ēdu siermaizes ar kliju maizi par 17 santīmiem, maize garšoja kā salmi. Sanāk lētāk kā dienas piedāvājums kafejnīcā pāri ielai. Tā ietaupās nauda nedēļas nogalēm. Neies tak akmeņus grauzt. Jaunam cilvēkam ir jāuzdzīvo!
2009. gada 30. jūnijs
Sektanti un skriešana
Veikalā nopirku melno kurpju smēru. Bija akcija - par pusotru cenu tika arī brūnais. Varbūt kaut kad man būs arī brūnas kurpes. Kad varēšu atļauties otru pāri izejamo apavu. Lai gan tāpat pilns skapis: melnās un baltās botes, kedas, 3 sandales, ziemas tupeles ar vilniņu un vienkārši tupeles, vecās tupeles ar tīkliņu un tās ar baltajām zolēm.
Šorīt, ejot ārā no mājas, mani apturēja sirms vecis ar milzīgu, spalvainu gāmuru un brūnu ādas portfeli.
"Tā, tā, tā. Vai tik jūs neesat no tiem augšas strādniekiem?"
Es, protams, saģērbies viss melnā, velveta žakete un buktētas bikses, jaunās šņorkurpes. Gāju tak uz projekta sanāksmi ministrijā (domāju gan, ka no karstuma nomiršu).
Man likās, ka viņš vaicā kaut ko par Dievu. Paskatījos un vaicāju, vai tiešām izskatoties pēc sektanta vai sludinātāja. Vecis pārmeta krustu.
Tai brīdī man palika drausmīgi bail. Rīt nudien ģērbšos kā cilvēks - džinsos un maikā.
Šitai sutoņā jau neko citu arī nevar - tad jāslēdz iekšā kondiška. Tas rauj ciet kaklu.
Kabinetā bija ienākusi Lida no personāla daļas, runāja par atvaļinājumiem. Nolasīja morāli, ka mēs svilinām elektrību ar saviem kondicionieriem. Pati izmetusies dzeltenā kleitā uz lencītēm, miesa bāla kā līķim.
Varbūt iet uz darbu šortos? Esmu gan palicis drusku tukls. Jāsāk skriet. Bet rīt, 1. jūlijā.
Skriešana varētu būt labs stimuls atmest pīpēšanu. Lai gan lai iet ellē - krīzes un revolūcijas nāk un iet, pīpētāji paliek.
Kāda recepte pazudusi Valdim?2009. gada 29. jūnijs
Ciemos pie Pētera
Nedēļas nogale bija ļoti ok. Sestdien Zaubes autobuss caur Nītauri bija galīgi tukšs. Iekārtojos pie loga un domāju. Kāpēc mums ar Lindu kaut kā tā un kaut kā nekā. Ar viņas radiniekiem esmu labās attiecībās, pat mamma smaida vien - tur vainas nevarētu būt. Cita veča Lindai arī nav. Bet šī šņāc kā čūska.
Ar Lindas brālēnu Pēteri peldējāmies dīķī (šogad tikai 2. reizi). Aukstais ūdens bija pārsteidzoši silts, noņēmu divas dēles. Dārzā bija garšīgas vakariņas ar diedelnieku Feliksiņu galvenajā lomā, jo viņš nevarēja sagaidīt, kad apskrubināsim ribiņas un dosim viņam grauzt kaulus. Leca kā tāds puņķis uz drāts. Tagad Feliksiņš ir Pētera suns, māk riet un stāvēt uz divām un trim kājām. Uz divām diedelē, uz trim čurā. Man jau likās, ka tas modes suns Lindai ātri apriebsies.
No rīta pirtī ar Pēteri runājām eksistenciālās lietas par mūsdienām un darbu, bērnu radīšanu, studēšanu, sieviešu basketbolu. Vienmēr jau gribas dzīvi nodzīvot tā, lai beigās ir ko atcerēties. Ar visādiem piedzīvojumiem. Ak jā, no rīta Feliksiņš iekrita dīķī, dabūjām līst pakaļ. Pēc tam bija iemesls iedzert.
Šovakar vakariņās palicis mazliet no šašlika. Smaržo labi – uzsildīšu mikroviļņos un piegriezīšu lociņus.
Kā sauc Lindas tēti?
2009. gada 24. jūnijs
Paģiras un pārdomas
Kas no tā visa ir mājās? Vismaz šašliks šoreiz Emīlam bija izdevies. Un tas stiprais alus... Labi, ka vēl dažas dienas bezalgas atvaļinājums!
Kāda ir Alises profesija?
2009. gada 18. jūnijs
Uzdzīve un cirvis
Atcerējos par Lindu. Nesenais sapnis neiet ārā no galvas. Feliksiņu savāca Lindas pusmāsa Glorija uz Preiļiem, dzīvoklī palika tikai raibā kaķene Lustra Felicita. Lustra tāpēc, ka pa aizkariem rāpjas uz sekcijas un guļ pie griestiem. Man tā kaķene bija jau aknās. Tikko mums ar Lindu kaut kas, tā tas lops jau gultā ar visām spalvām un murrā. Kutina tak!
Pēc radio nospļāvos uz visu, piezvanīju Lindai un devāmies uz bāru. Iedzēru pāris alus, nokaitināju pāris sievietes. Tas viss prasīja apmēram stundu. Linda apvainojās, ka neklausos viņas stāstus par darbu, kaķi un Feliksiņu, aizgāja prom. Es vēl pāris stundas uzkavējos, jo dīdžejs spēlēja jauku džezu, palika tik silti ap sirdi!
Tagad tikai jāizdomā, ko darīt tajos faking Jāņos: braukt uz kādu no lielajiem pasākumiem, vai pie kāda no radiem uz ģimenes ugunskuru. Bet varbūt – palikt Rīgā, visiem par spīti! Iet uz diseni. Mājās nākot, sekss uz ielas. Ātri jāsameklē kāds zaķis, citādi nekāda līgošana nesanāks.
