2009. gada 21. jūlijs

Avantūra

Toms un Artis mani ievilka briesmīgā avantūrā, bija jaintervē Prāta Vētra, neko pa vinjiem tā īst nezināju, bet dazus jautājumus pirms tam biju uzmetis uz lapiņas. Pa Coldplai biju redzējis televīzijā.

Kā tas man sanāca, var apasktīties šite. man pašam pagaidām nav bijis dūšas noskatīties...

Nu un bildes, bildes... Šitās no tvnet.lv man patika vislabāk! Paldies autoram!

Nu jā, vēl viena štelle. ja sanāk laiks- uzraksti http://twitter.com/vasarvaldis, kurā vietā uzņemta šitā bilde.
Balvas nekādas nebūs, bet man likās smieklīgs uzraksts. varbūt balvu izdomāšu pēc tam. :) tagad taču man ir drusku vairāk brīva laika.

Ai, kopš šorīt ieraudzīju, ka priekšnieks izmircis lietū nes 2 lielos Rimi maisus ar muskuļu kačāšanas pulveriem, viņš vair nešķiet tik briesmīgs. cilvēks vien ir. liekas, ka mani nepamanīja. :)

ak jā, kopš vakar vakara esmu arii draugiem.lv - sēdēju vakarā, viss miegs izjucis ar to festivālu, čekoju meilu un ieraudzīju Toma uzaicinājumu. Kad izdzēsos, nedomāju veel kaut kad atgriesties. Jeb jāraksta atgriezties?
kopš pēdējo reizi te biju, te ir parādijies lērums jaunu iespeju. viņiem tur kaut kas līdzīgs tviterim. nemaz nelikās, ka ir tik kruti.
Bet laiku jau ar šitas viss paņem zvērīgi. drusku nāk miegs.
Elīnai laikam atvaļinājums. Salacgrīvā viņu nevarēju tai pūlī atrast. darbā šodien nebija. vakar es pats nebiju. gulēju kā sists, knapi vakarā uz rādio aizgāju.
pat nezinu, kas ar mani notiek. esmu sarežģīta personība
varbūt braukt ar stopiem uz Vāciju?

2009. gada 16. jūlijs

Ceļš uz Pozitīvu

Jau nobijos, ka lietus dēļ Pozitīvs var izjukt, bet nē! Stopojās diezgan labi. Sākumā likās, ka braucam Valmieras virzienā, bet visu laiku jūra kreisajā pusē. Vienbrīd bija tik tuvu, ka pa laikam pat zivis varēja saskatīt: gan asarus, gan sudrabainos lašus, gan, šķiet, arī tās plakanās ar acīm vienā pusē. Šitajā virzienā gan braucu pirmo rezi, ceļš bija nepazīstams. Braucām pa to jauno via Baltica, ar ko agrāk lepojās, bet tagad tur notiek vairāk avāriju nekā citur, kritušo skaits lielāks par cūku gripas upuru skaitu, Limbažu slimnīcu plānots slēgt, ātrās palīdzības arī braukšot lēnāk. Posts vien - tas izrādījies bīstamākais Latvijas ceļš
Kā šodien atceros, kā kopā ar omi un opi stāvējām Baltijas ceļā pirms 20 gadiem. Omei Elvīrai labajā rokā bija 3 laulības gredzeni. Kad ome sajūsmā un patriotismā sažņaudza roku, man dikti spieda. Vēl joprojām īsti nezinu, kurš no visiem bija opja Visvalža dotais laulību gredzens. Kad kā bērns jautāju, Elvīra nosmēja vien.
Starp citu, šoferi mainījās ik pēc pusstundas, vai tiešām es tik daudz runāju?
Vēl aizvien nebiju pārliecināts, vai stopēju uz īstā lielceļa.
Pēdējais šoferis bija diezgan nīgrs, brauca uz Igauniju pēc kontrabandas zivīm, bet pirms tam viņam Ainažu burgerkafejnīcā bija jāsatiek brūte. Viņai tikko beigusies maiņa pie kases, savāks naudu un laidīs uz Pērnavas ostu! Izsēdināja mani blakus Salacgrīvas SPA viesnīcai, neviens nezināja, kur notiek festivāls. Aizsūtīja uz bibliotēku – pāri ceļam un vēl kādus 200 metrus. Bibliotēkā vismaz bija internets. Sasodīts, jāiet cauri visai pilsētai, sutīgs pēc vella. Pusstundā tomēr tiku galā, un pie vārtiem jau gaidīja Toms ar alu un aprocēm. Gan jau varu mierīgi izslēgt telefonu. Īsziņas no bankas šodien tāpat jau vairs nebūs.
Cikos aģentūrā šodien ienāca dotācija?

2009. gada 13. jūlijs

Ceļojums uz Ludzu

Brīvdienās braucu uz Ludzu pie kursabiedra Gunāra. Nebijām tikušies kopš viņa jaunākās māsas Silvijas izlaiduma 1994. gadā. Tad arī bija grūti laiki, naudas nebija, bet parādu arī nebija.
Tagad Gunāram jau divi dēli un divi kredīti, sieva aizgājusi pie cita. Dēli drīz beigs pamatskolu, iet turpat Ludzā mākslas skolā un dzied bērnu popgrupā.
Staigājām pa pilsdrupām. Man sevišķi patika politkorekti pasniegtā informācija uz dēļa:
latviski rakstīts, ka pils tika celta, "lai aizsargātos no iebrucējiem no austrumiem", krieviski teikts, ka tie bija "ordeņa austrumu vārti".
Gunāra mātei Malgožatai pirmdien esot vārdadiena, tā viņi atraduši kalendārā neiekļauto vārdu sarakstā. Svētdien pirms braukšanas prom vēl cepa gaļas un desas. Uz kārtīgas šašliku krāsns, no čuguna. Taisīta pēc pasūtījuma 80ajos gados.
Bet arī bez tā visa baroja labi. Gaļa rītā vakarā, olas, biezpiens, salātu bļodas. Viņi tik šķin un tik griež, šķin un griež. Tik daudz zāles vasarā neapēd pat govs.
Gunāra paps Laimonis, pagalmā ar izkapti kapādams zāli, man teica - nekas tā neizvingrina plaušas kā pļaušana. Viņš to zina gan. 37 gadus nostrādājis tuberkulozes dispanserā par sanitāru.
Bija vēl viens gaumīgs joks. Gandrīz katru tostu cēlām arī uz Nameja veselību. Viņam taisni svētdien bija vārdadiena. Namejs latgaliski pareizi jāizrunā Nameizj un nozīmē kaut kādu dikti rupju vārdu. Viņi visi tik teica un tik smējās. Būs jāpaskatās vārdnīcā.
Autobusā mani pavadīja veco laiku mūzika. Mājās pats neklausos šlāgeru radio, bet man patīk, kad šoferīši klausās. Kā kādreiz bērnībā Paula plates: "Smaidas, smaidas, manas mātes smaidas, piedodiet". Cik aizkustinoši.
Ko latgaliski nozīmē Nameizj?

2009. gada 9. jūlijs

Lietuva un lietus

Pamodos nejēgā agri, jo zvanīja visi modinātaji: parastais, radiopulkstenis, televizora wake up un mobilais. Nejēdzīgi sāpēja galva un nedaudz slāpa. Izdzēru tomātu sulu, apēdu 2 mazsālītus gurkus un ķilavu rolmopsi ar sīpoliem. Un tad jau klāt bija Guntis ar pelēko mazdu, viņs šorīt divreiz bija gājis dušā.
Viļņā bija jābūt jau vienos, lai piedalītos projekta seminārā. Pa ceļam, slavenajā kafejnīcā tieši 100 kilometrus no Rīgas, uzēdām brokastu zupu. Garšoja pēc salmiem.
Viļņā iebraucām laikus, bet semināru nokavējām: lija kā pa Jāņiem un mums nebija lietussarga. Stāvējām zem jumtiņa un izmirkām līdz ādai, kamēr Vitautas iznāca pretim ar dzelteniem plēves mēteļiem, uz muguras katram aģentūras logo. Kad ienācām konferenču telpā, svinīgās runas bija beigušās, jau deva alu. Tas bija īsti laikā un vietā.
Tāmju saskaņošanu pārcēla uz viesnīcu Bernadinu ielā, aiz Gedimina. Strādājām no 14:30 līdz 16:00, tad Dovile un Aušra veda pusdienās: lieliska baraviku zupa maizes podiņā un cepelīni. Gandrīz apraudājos no sentimenta, jo sapratu, ka pusporcija dižkukuļu maksā tieši tikpat cik 2002. gadā, kad sāku braukāt uz Viļņu pie Lietuvas aģentūras - seši liti piecdesmit.
Vēlāk sēdējām Užupis kalna restorānā, skatījāmies uz pilsētu un dzērām kviešu alu.
Cik žēl, lietainā Lietuvā ir labāk kā saulainā Latvijā. Brīžiem pat skaidrojas.
Ko pagājušogad Viļņā nopirka Elīna?

2009. gada 8. jūlijs

Konjaks un trakumsērga

Šodien darbā reāls cirks. Nepietiek, ka Juris izvilka konjaku un visus cienāja - mūsu aģentūru tomēr atstās, mums tie vērtīgie Eiropas projekti! Klāt kā atsevišķu departamentu pievienos citu aģentūru, tur gan lidos galvas - no 140 darbiniekiem paliek 35. Gunča pamanījās izdzert uz katru glāzi vēl vienu glāzi, palika sārts un smaidīgs, Juris pat nepamanīja.
No atvaļinājuma atgriezies Alberts. Atveda Latgales šņabi. Makšķerējis Nagļu dīķos.
- Taaaadas karpas! O! - Alberts rādīja, izpletis rokas, un apgāza Zanes dzimenes puķu vāzi. Printeris pludoja vien. Juris nepamanīja arī to.
Alberts brūns un noēdies lauku labumus. Stāstīja anekdotes par blondīnēm. Grāmatvedības Lida tik šššņāca - vīriešššu šššovinisms, vīriešu šššovinisms. Šššodien viņai zaļa kleita ar šššņorēm un tīkliņzeķes. Domā, ka baigi piestāv pie zaļajām acīm. Acis ta viņai pelēkas. Pats redzēju, kad pērn taisījām atskaites!
Pēcpusdienā palika pavisam sutīgs, visi pirms lietus tinās prom no darba. Iekliboja Ilona. Viņai Pārogrē netālu no Sandras mājas mazdārziņš. Dzeltenā plēves maisiņā atnesa kādus 3 kg saspaidītu zemeņu. Bijusi pie ģimenes ārsta un uz procedūrām - potes pret trakumsērgu! Paņēmusi dārziņa sargāšanai kaimiņa dobermani Princi, tas iekodis kājā. Labi, ka Feliksiņš nav dobermanis...
Rīt uz Lietuvu! Saskaņot projekta tāmes!

Šaušana un vardes


Pēc darba aizvedu Edvīnam instalācijas diskus. Izrādās, viņa sieva Madara ir manas kolēģes Sandras otrā ceļa māsīca no Aglonas. Abas mācījās vienā augstskolā Daugavpilī, tad Sandra dabūja darbu Rīgā un pārcēlās uz Ogri. Pēc laika arī Madara tika Rīgā. Sapazinās ar Edvīnu augstskolas salidojumā, tur bija visas filiāles no visiem novadiem.
Jaunākā meita Astriņa tik staigāja man pakaļ - kāpēc tas un kāpēc šitas. Kamēr Edvīns izdzina no garāžas savu pelēko škodu, sakrāva bagažniekā riņķus un pūšļus un ar abiem mazākajiem bērniem prom uz ezeru. It kā auksti un taisījās uz lietu, bet sīkajiem jau ka tik ūdens.
Tad mēs drusku aprunājāmies ar Madaru par dzīvi, viņa parādīja savu varžu kolekciju. No katra ceļojuma atved pa vardei. Pilns plaukts, viņiem liela guļamistaba un tumši sarkana gultasveļa.
Pēc tam Madara taisīja ēst, bet mēs ar Ervīnu staigājām apkārt un atradām jocīgas noliktavas turpat netālu mežā. Ar kaķeni šāvām fiņķikus. Uz noliktavas sienas bija pelēki lillā uzraksts "У гаража не парковать". Vajadzēja trāpīt visos burtos pēc kārtas, tad rinda skaitījās izieta. Viens drāts gabals atleca no betona un grabēdams atsitās pret sarūsējušo metāla mucu vēl no krievu laikiem. Tad gan nobijāmies, ka šitā var trāpīt acī. Protams, ierēcām par to un šāvām tālāk.
Ervīns zaudēja divas reizes. Sēdējām uz mucas un filozofējām, ka neriktīgie burti. Būtu uz žoga kaut kas rupjš, uzreiz varētu trāpīt. Spļāvām mērķī ķiršu kauliņus. Uz noliktavas sienas bija uzzīmēts smuks grafiti - nereāli nesmuks zils zaķis ar rozā ausīm. Vajadzēja trāpīt kreisajā acī.
Vakars beigās izvērtās ļoti saturīgs. Madara smaidīja vien.

P.S. Sevišķi sveicu savu 100. tvitera sekotāju @ammarita, jo viņa nav seksa robots no ASV. :)

2009. gada 7. jūlijs

Rozā sievietes


Uz ielas satiku Kasparu. Viņam celtniecībā šomēnes nekas nespīd, Kristīnei skolā nogrieza gandrīz pusi algas. Pasauca mani palīgā pārvākties. Viņi abi izdomājuši īrēt pusi dzīvokļa tepat centrā, lai ietaupās nauda ceļam.
Mantas bija jāved no Imantas. Nopirkām diennakts biļetes un svētdien tik braukājām uz priekšu un atpakaļ, uz priekšu un atpakaļ. Šorīt no rīta arī vēl drusku varēja pabraukāt!
Vienā reizē vedām asparāgus un lapsasastes un Kristīnes manekenus. Viņa pirms tam mācījās šuvēju skolā. Riktīgi seksīgi, plikas rozā plastmasas sievietes! Vienu pārmetu pār plecu, otru pasitu padusē.
Ja jūs zinātu, kā visi uz mums skatījās autobusā un uz ielas!
No sākuma blakus sēdēja sasmaržojusies vecene ar pumpainu blūzi un dermantīna somu. Plikā sieviete viņai visu laiku krita virsū, Kristīne sarka, Kaspars ņirdza. Vecene tik saknieba spalvainās lūpas un neko. Un tā plastmasas sieviete ar plikiem pupiem tik šūpojas un tik gāžas, tik šūpojas un tik gāžas.
Pēc tam apsēdās rūtains vecis ar spalvainām rokām un dzelteniem nagiem, visa pakakle apaugusi sirmiem bārdas rugājiem. Sēca vien un svīda. Tā arī nesapratu - astma vai aizdusa. Nemaz nebija tik sutīgs, šovasar galīgi auksta vasara. Tomēr visas tās pasažieru smakas dara savu.
Un vēl tās mūsu paunas un manekenes.
Pēc tam mēs sēdējām istabas vidū uz mantu kalna, ēdām ceptas vistas kājas un dzērām kvasu.

2009. gada 2. jūlijs

Lietus, uguns un - galvu nost!

Naktī pamodos, jo gultā lija lietus. Biju aizmirsis aizvērt logus. Dabūju mainīt visus palagus - man ir dikti ciets miegs, neko nejutu.
Darbā teica, ka laikam būs jāstrādā mājās, lai taupītu elektrību. Algu laikam samazinās vēl par 30 % - tad varēs strādāt visi, nebūs pusei jāiet bezalgas atvaļinājumos.
Ministrijā sēž riktīgas dzelzs vecenes. Uz viņām neiedarbojās pat mans atbruņojošais smaids un melnās buktētās bikses! Kaulainā blondīne ar melnajām uzacīm un puķaino kostīmu tā arī pateica - ja jūs kaut ko saķīselēsiet, visiem galvas nost un aģentūru ziepēs. Beidzot noticēja, ka mūsu projekts atnesīs valstij 765 tūkstošus Eiropas naudas. Tagad tas laikam vairs nav mūsu aģentūras, bet visas valsts projekts. Pat iedeva līdzfinansējumu, 35 tūkstošus. No šitām tāmēm man iet galva uz riņķi.
Vakar pēc darba satikāmies ar Edvīnu no paralēlklases. Viņam Kleistos ir īpašums, meža vidū pļava, pļavā saliktas mazas mājiņas, asfaltētas ieliņas, apkārt žogs. Kamēr Edvīns sildīja saunu, gājām uz mežu ar viņa vecāko dēlu Ervīnu un lielajiem suņiem Bingo un Loto.
Ervīns vēl mācās 11. klasē un nevar nopirkt šņabi, piektdien būs klases vakars vecāku pirtī.
Naktī ugunskurā pie mājas cepām desas un metām iekšā smilgas - kurš precīzāk. Vienkārši tāpat, vakara izskaņai. Sevišķi labi lidoja timotiņš.
Tad atvilkās teritorijas sargs un piesējās, ka atklātu uguni nevar. Ka visiem te īpašums. Kas tad būs, ja visi dedzinās.
Ko šodien dara Elīna?

Līdakas zobos visa Latvija

Šito man e-pastā atsūtīja klasesbiedra dēls. :) Vakar iepazināmies, ļoti sakarīgs jauns cilvēks.

Mazdārziņš un aģentūra

Skriet tomēr nesāku. Bija baigais nogurums.
Ja varētu tā skriet, ka it kā skrien, bet neskrien. Man jau no pamatskolas krosiem riebjas taisni tas process.
Baltās botes gan izvilku no skapja, ievēru jaunas šņores, bet tad padomāju, ka varbūt nemaz nav tik forši skriet pa pilsētu. Saelposies tik izplūdes gāzes. Jau tā dulla galva. Bez tam, skrienot pa asfaltu, botes nolietosies ātri vien.
Kopš aģentūrā viss šūpojas, nevar tā riskēt. Sola apvienot ar ministriju, bet tad jau darbs būs tikai dažiem priekšniekiem, nevis reālajiem darītājiem.
Ilona, piemēram, uzlika mīksto jau tagad. Viņa neiešot kavēt savu laiku un vasarā strādāt par velti bezalgas atvaļinājuma laikā. Ja atvaļinājums, tad atvaļinājums. Viņa šovasar ir paņēmusi Pārogrē mazdārziņu, stāda un ravē. Pat aizņēmusies kaimiņa nikno dobermani, lai sargā pa nakti. Gatavojas ziemai.
Es gan nemāku ravēt. Tikai ievadīt skaitļus tāmēs un rakstīt projektu aprakstus.
Bet kāda kleita šodien bija Elīnai! Vairāk atsedza kā apsedza! Viņai dibens ne par lielu, ne mazu. Un vēl lencītes. Forši izskatījās, kad viņa locījās pie biroja kombaina un lika iekšā papīru. Tagad mēs printējam uz abām pusēm. Nav vairs tie treknie gadi.
Pusdienās ēdu siermaizes ar kliju maizi par 17 santīmiem, maize garšoja kā salmi. Sanāk lētāk kā dienas piedāvājums kafejnīcā pāri ielai. Tā ietaupās nauda nedēļas nogalēm. Neies tak akmeņus grauzt. Jaunam cilvēkam ir jāuzdzīvo!

2009. gada 30. jūnijs

Sektanti un skriešana

Veikalā nopirku melno kurpju smēru. Bija akcija - par pusotru cenu tika arī brūnais. Varbūt kaut kad man būs arī brūnas kurpes. Kad varēšu atļauties otru pāri izejamo apavu. Lai gan tāpat pilns skapis: melnās un baltās botes, kedas, 3 sandales, ziemas tupeles ar vilniņu un vienkārši tupeles, vecās tupeles ar tīkliņu un tās ar baltajām zolēm.

Šorīt, ejot ārā no mājas, mani apturēja sirms vecis ar milzīgu, spalvainu gāmuru un brūnu ādas portfeli.

"Tā, tā, tā. Vai tik jūs neesat no tiem augšas strādniekiem?"

Es, protams, saģērbies viss melnā, velveta žakete un buktētas bikses, jaunās šņorkurpes. Gāju tak uz projekta sanāksmi ministrijā (domāju gan, ka no karstuma nomiršu).

Man likās, ka viņš vaicā kaut ko par Dievu. Paskatījos un vaicāju, vai tiešām izskatoties pēc sektanta vai sludinātāja. Vecis pārmeta krustu.

Tai brīdī man palika drausmīgi bail. Rīt nudien ģērbšos kā cilvēks - džinsos un maikā.

Šitai sutoņā jau neko citu arī nevar - tad jāslēdz iekšā kondiška. Tas rauj ciet kaklu.

Kabinetā bija ienākusi Lida no personāla daļas, runāja par atvaļinājumiem. Nolasīja morāli, ka mēs svilinām elektrību ar saviem kondicionieriem. Pati izmetusies dzeltenā kleitā uz lencītēm, miesa bāla kā līķim.

Varbūt iet uz darbu šortos? Esmu gan palicis drusku tukls. Jāsāk skriet. Bet rīt, 1. jūlijā.

Skriešana varētu būt labs stimuls atmest pīpēšanu. Lai gan lai iet ellē - krīzes un revolūcijas nāk un iet, pīpētāji paliek.

Kāda recepte pazudusi Valdim?

2009. gada 29. jūnijs

Ciemos pie Pētera

Šodien tāda miegaina diena. Karsts, pat sutīgs, visu laiku gribas kaut ko gāzētu.
Nedēļas nogale bija ļoti ok. Sestdien Zaubes autobuss caur Nītauri bija galīgi tukšs. Iekārtojos pie loga un domāju. Kāpēc mums ar Lindu kaut kā tā un kaut kā nekā. Ar viņas radiniekiem esmu labās attiecībās, pat mamma smaida vien - tur vainas nevarētu būt. Cita veča Lindai arī nav. Bet šī šņāc kā čūska.
Ar Lindas brālēnu Pēteri peldējāmies dīķī (šogad tikai 2. reizi). Aukstais ūdens bija pārsteidzoši silts, noņēmu divas dēles. Dārzā bija garšīgas vakariņas ar diedelnieku Feliksiņu galvenajā lomā, jo viņš nevarēja sagaidīt, kad apskrubināsim ribiņas un dosim viņam grauzt kaulus. Leca kā tāds puņķis uz drāts. Tagad Feliksiņš ir Pētera suns, māk riet un stāvēt uz divām un trim kājām. Uz divām diedelē, uz trim čurā. Man jau likās, ka tas modes suns Lindai ātri apriebsies.
No rīta pirtī ar Pēteri runājām eksistenciālās lietas par mūsdienām un darbu, bērnu radīšanu, studēšanu, sieviešu basketbolu. Vienmēr jau gribas dzīvi nodzīvot tā, lai beigās ir ko atcerēties. Ar visādiem piedzīvojumiem. Ak jā, no rīta Feliksiņš iekrita dīķī, dabūjām līst pakaļ. Pēc tam bija iemesls iedzert.
Šovakar vakariņās palicis mazliet no šašlika. Smaržo labi – uzsildīšu mikroviļņos un piegriezīšu lociņus.
Kā sauc Lindas tēti?

2009. gada 24. jūnijs

Paģiras un pārdomas

Nesen pamodos. Tādas paģiras it kā būtu bijuši divi Jāņi... Līgošana finišēja piemājas parkā, kur mani gribēja arestēt par zālāja apgānīšanu. Vispār esmu nolēmis pilnīgi droši: Latvijā šitos svētkus vairs nesagaidīšu nekad. Visus iepriekšējos gadus bija nenormāli forši: konference Vīnē, kur visas aģentūras apsprieda nozares politiku un ēda netālu no Bēthovena mājas kalnā. Nenormāli garšīgi kartupeļu salāti un grilēta gaļa, spinātu strūdele un buljons ar aknu knēdeļiem. Vēl citugad braucu ar mašīnu mājās no Viduseiropas. Mašīnai izdega abas tuvās gaismas, braucām ar tālajām, bet poļu policits tikai pasmaidīja un teica, ka nedeg arī pakaļējais kreisais gabarīts. Tad jau arī bija rīts, ausa gaisma, tas nebija bīstami. Būtu normāli tikuši mājās, 24ajā pie gaismas, bet Alise Lietuvā uzgāzēja tā, ka lietuviešu policists gandrīz apgāzās. Pusstundu nevarēja atkauties, beigās Alise pierunāja palaist. Bet kas tā vairs pa braukšanu - uz 85 cauri visai valstij. Pagājušogad biju Milānā, kursabiedrs Guntars svinēja dzimšanas dienu. Viņš strādā aģentūras Eiropas pārstāvniecībā. Forši paēdām, iedzērām alu, braucām ar vilcienu uz Dženovu un tālāk uz Nicu.
Kas no tā visa ir mājās? Vismaz šašliks šoreiz Emīlam bija izdevies. Un tas stiprais alus... Labi, ka vēl dažas dienas bezalgas atvaļinājums!
Kāda ir Alises profesija?


2009. gada 18. jūnijs

Uzdzīve un cirvis

Vakar pirms radio vairākas stundas noņēmos ar gaļu. Griezu gabalos un stūķēju saldētavā. Izrādās, tur ir drausmīgi resns kauls. Tā cūka tak ir bijusi buļļa augumā! Kaulu pagaidām ieliku tāpat ledusskapī, man nav tik liela katla un cirvja jau man arī nav. Kauls lielāks par Lindas klēpja sunīti Feliksiņu.
Atcerējos par Lindu. Nesenais sapnis neiet ārā no galvas. Feliksiņu savāca Lindas pusmāsa Glorija uz Preiļiem, dzīvoklī palika tikai raibā kaķene Lustra Felicita. Lustra tāpēc, ka pa aizkariem rāpjas uz sekcijas un guļ pie griestiem. Man tā kaķene bija jau aknās. Tikko mums ar Lindu kaut kas, tā tas lops jau gultā ar visām spalvām un murrā. Kutina tak!
Pēc radio nospļāvos uz visu, piezvanīju Lindai un devāmies uz bāru. Iedzēru pāris alus, nokaitināju pāris sievietes. Tas viss prasīja apmēram stundu. Linda apvainojās, ka neklausos viņas stāstus par darbu, kaķi un Feliksiņu, aizgāja prom. Es vēl pāris stundas uzkavējos, jo dīdžejs spēlēja jauku džezu, palika tik silti ap sirdi!
Tagad tikai jāizdomā, ko darīt tajos faking Jāņos: braukt uz kādu no lielajiem pasākumiem, vai pie kāda no radiem uz ģimenes ugunskuru. Bet varbūt – palikt Rīgā, visiem par spīti! Iet uz diseni. Mājās nākot, sekss uz ielas. Ātri jāsameklē kāds zaķis, citādi nekāda līgošana nesanāks.

Ak, šīs sievietes!

Šodien biju darbā. Sandra jau nokrāmējusi nost galdu, palicis tik dators un kaut kādi sīkumi: zīmuļu drāžamais, lineāls, dzēšgumija, zaļas un dzeltenas līmlapiņas, palielināmais stikls ar vāku un zila gumijas sēne NO-STRESS. Par tādu algu viņai nav jēgas braukāt uz darbu no Pārogres.
- Mani te neviens netur, man visa pasaule vaļā! - Sandra bakstās monitorā un tik runā. Pa vasaru pametīšot Alisīti un Inesīti Bauskā pie vīramātes, laidīšot abi ar vīru uz Angliju pie viņas māsīcas Jugitas jaunākās meitas Evijas. Viņai esot kaut kādi gali viesnīcā. Sliktāk jau nebūšot.
Toties blondā Elīna man uzplijās ar Positivus. Vai es braukšot. Es vai salecos, varbūt viņa man seko Tviterī? Kā citādi viņa zinātu par festivālu? Bet vispār Elīna ir tā neko. Varētu pat kopā kādreiz aiziet uz bāru.
Tad vēl iejaucās Elīnas druška Zane no grāmatvedības. Atkal bija atnākusi uz mūsu kabinetu dzert kafiju un klačoties. Zane sāka moralizēt: "Visiem latviešiem ir obligāti jābūt Positivus. Ja tu neesi Positivus, tu neesi vispār nekas un esi galīgais lauķis, kas neko nesaprot."
Tīrais posts. Darbā šodien bija tikai sievietes - Gunča laukos, Albertam atvaļinājums, Juris komandējumā uz Šauļiem.
Šovakar jau izdzēru 3 kokčikus - rums ar kolu. Ja nav, lai nav. Piemājas bodītē bija akcija, atlaide sanāk 12 santīmi par buņdžu. Gribēju ielikt ledusskapī atvēsināties, ārā izkrita aveņu zaptes burka un kauls.
Varbūt jāpiezvana Lindai? Varētu aiziet uz bāru. Aprunātos cilvēkos, varbūt sanāktu tā mierīgi, bez kliegšanas. Jāuzdāvina viņai puķes. Baltas rozes. Linda ir kaprīza, bet gan jau kā sieviete zinātu, kur likt to Pamelas gaļu.
Elīnai kauns vaicāt. Nesaprotu tās jaunās beibes, kam knapi 21 - mūsu laikos bija citādi, citas vērtības.
Varbūt man pavaicāt Tviterī, vai kādam nevajag to zupas kaulu?

2009. gada 16. jūnijs

Cūka un truši

Radu būšana nokausē. Šorīt Marija piezvanīja jau 7:15 no rīta un 7 minūtes runāja par cūku.
Nepieminiet man to cūku! Vispirms kratījos ar autobusu uz Liepāju, tad vazājos pa autoostu, jo līdz autobusam bija gandrīz stunda.
Vakara autobuss bija pilns. Sēdēju pie loga ar visu cūkas gurnu klēpī un Vivitas sagrieztajiem maurlokiem, kas jau sākuši ziedēt. Bija jau arī sutīgs kā ellē.
Un tad šorīt Marijas zvans. Kā apsālīt gaļu, kā sagriezt un salikt. To pašu viņa jau 2 reizes bija izstāstījusi svētdien, kamēr Zigfrīds lielījās ar savu biznesa plānu: viņš pirks un audzēs trušus. Sataisījis trušiem aploku, lai svaigā dabā vairojas – rudenī visus pie viena apkaus. Bet tie maitas rokas ārā. Puse trušu izbēguši un skraidīja pa runkuļu tīrumu. Zigfrīdam pohas, sirds beigta, lamādamies dzenāja nost, lai nenograuž dīgstus, kāja kliba, viss nojaucies ar šķidrām zemēm.
Labāk būtu gājuši uz represēto dienas sarīkojumu laukumā pie bibliotēkas, lai arī nebija lietusmēteļu. Tur spēlēja pūtēju kvintets. Ķerot trušus, tāpat sanāca izmirkt līdz kaulam, bikses netīras, Roberta gumijnieki cauri.
Kad beidzot tiku no Marijas vaļā, cieši aizmigu un pamodos tikai 20 pāri 10iem. Sapnī redzēju sevi ar Lindu Polijā. Jāpadomā, varbūt viņai piezvanīt un uzaicināt trešdien kopā aiziet uz bāru.

2009. gada 15. jūnijs

Ceļojums pēc cūkas gurna

Šodien darbā atkal nebija jābūt. Bezalgas atpūta turpinās vēl dažas dienas šomēnes, kamēr tiks panākta vienošanās par aģentūras turpmāku darbību.
Labi vien ir, ciemošanās pie radiem stipri nogurdina. Pamodos 11os laimīgs, ka pats savā dzīvoklī. Ceļojums pēc krustmātes Marijas cūkas gurna sākās jau piektdien. Lai paspētu uz busu, kas no autoostas iziet 16.47, braucu no darba ar mikriņu. Mikriņā skanēja krievu popsa, Vaiņodes autobusa šoferis drillēja latviešu šlāgerus, pilnīgi riebjas.
Marijai ar Leonu ir dēls Roberts un meitas Inita, Vivita, Lilita un Sigita, visas kā pasistas uz matemātiku. Viņi visi dzīvo savā zemnieku saimniecībā, arī Marijas tēvs Zigfrīds: vīrs ar klibu kāju, ūsām un strīpainu džemperi. Izrādās, tieši Leons un Zigfrīds nolēmuši aicināt Valdi uz laukiem pēc atbalsta, jo Leons pagājušonedēļ vakarā radio dzirdējis, ka Valda aģentūru varbūt slēgs. Sak, atbrauks pēc gaļas un pie viena 13. jūnijā tēva vārda dienu kopīgi nosvinēs. Cūka tak nokauta, lai Valdiņš reiz arī tiek pie kārtīga ēdiena.
Pasēdējām sirsnīgi. Zigfrīds piedzērās, dziedāja pie klavierēm un raudāja, ka apgriezta pensija. Ārā lija, ka plīkšķ.
Kuras no Marijas un Leona meitām ir dvīnes?

2009. gada 10. jūnijs

Skābeņu zupa


Šodien grāmatvežiem bija vienošanās ar ministriju par projekta finansēšanu. Tāpēc uz darbu vajadzēja iet tikai pēcpusdienā. Varēju gulēt līdz 9:30. Miegs vairāk nenāca, lai arī lija lietus. Domāju par ekonomisku dzīvi tuvākajās dienās, lai vīkendā tomēr varētu iet uz bāru.
Pamodies līdz galam, nomazgājos dušā, uzēdu pilngraudu tostu ar šķiņķi. Iedzēru ūdeni (gāzētais man vēl turas).
Ekonomiskāk laikam būtu iet mazgāties uz upi, nevis tecināt ūdeni dušā. Bet šonedēļ lai vēl paliek. Ārā auksti. Un vai tad es kāds bomzis. Man ir 2 portatīvie datori un blogs, man ir dzīvoklis un darbs.
Piezvanīja krustmāte Marija, viņa dzīvo laukos pie Vaiņodes. Piedāvāja cūkas gurnu, tikai pašam jābrauc pakaļ. Nemaz nezinu, kur es to gaļu likšu - saldētava pilna ar pelmeņiem, picām un saldētām pupiņām. Laikam jāsāk ēst ārā krājumus. Tomēr runā, ka visādi vēl būs. Varbūt nopirkt grūbas un makaronus un nolikt nebaltai dienai? Bet ja nu saēd kodes.
Gāju iepirkties. Aiz mājas pie lielveikala, kurā vairs neeju, jo divus kvartālus tālāk atvēries lētais veikals, ir tirdziņš. Skābenes pārdod par 20 santīmiem 100 gramus. Lētajā veikalā brīdi šaubījos - pirkt 2 zupas stilbiņus par Ls 1,16 kilogramā vai 1 putras stilbiņu par 1,97. Uzvarēja taupība. 200 grami skābeņu, viens zupas stilbiņš un palikušie rīsi - zupa divām dienām garantēta. Sanāca laba. Darbā varēšu neiet uz kafejnīcu. Paņem tik burciņā un uzsildi. Lai kolēģes brīnās, cik es saimniecisks. Tā ietaupās nauda un varu iet izklaidēties.
Cik Marijai ir cūku un govju?

P.S. Lielisks blogs ar padomiem, kā ietaupīt naudu un izdzīvot.


2009. gada 9. jūnijs

Betonēšana un kolēģi

Šodien darba diena. Grūti iedzīvoties režīmā, ja dažas dienas darbs, citas brīvas. Bezalgas atvaļinājums kaitina. Kaut citādi nav ne vainas. Vismaz pāris dienas varēja izgulēties un paēst. Naktī noskatījos jocīgu filmu par puisi, kas aizgāja no studijām juridiskajā augstskolā un kļuva par burvju mākslinieka menedžeri.
Darbā iet kā ellē. Šefs skraida pa visiem kabinetiem un skatās, ko kurš dara. Mans galds ir pie loga, un viņš neredz monitoru. Liepā aiz loga ligzda, uz šķūnīša jumta kovārņi jau izveduši cāļus. Sēž rindiņā trīs gabali un ķērc. Sēžu čatā ar igauņiem, labojam projekta tāmes. Tūkstotis uz priekšu vai atpakaļ. Tagad jau visu laiku atpakaļ.
Nav viegli strādāt vietā, ko taisās likvidēt. Strādāju taču šeit jau no 90. gadu beigām. Toreiz aģentūrā visu sākām no nulles, nebija pat interaktīvās tāfeles.
Kas gan šitajos laikos nekait fiziska darba strādniekiem. Kā bija jābetonē, tā būs jābetonē. Citādi sabruks gan pilis, gan būdiņas. Skat, tagad betonē Gaismas pili ar visiem Saulcerītes tornīšiem. Rīt betonēs zelta tiltu pār Piķurgu vai Karātavu grāvi.
Būt par likvidējamas aģentūras darbinieku... Pat ienaidniekam nenovēlu ieraudzīt kolēģus bez salkani lišķīgās pieklājības maskas
.
Elīna vīriešu atejā skaloja gaiši zaļo kafijas krūzi ar ķiršiem, Sandra stāvēja rindā ar savu apdauzīto Ziemassvētku krūzi un sāka uz mani bļaut nebalsī - tu ta darbu atradīsi, kur es ar saviem 45 gadiem un 2 bērniem lai liekos?
Bet kur tad man likties, ja vīriešu atejā viņas visas mazgā traukus? Tagad jau vairs nav naudas remontam, bet viņām izlietnei nolūzis krāns, nogriezuši visu ūdeni. Tā jau ir, jātaupa visiem.
Tā laikam nav laba zīme, ja darbs riebjas jau pēc pirmās nostrādātās dienas?
Cik Valdim ir kolēģu sieviešu un cik no viņām sēž viņa kabinetā?

P.S. Šodien piehalturēju par modeli viena džeka portfolio. Tomēr kaut kāda nauda.

2009. gada 8. jūnijs

Darbs un nedarbi


Nogulēju gandrīz līdz pusvienpadsmitiem, tad sāka zvanīt telefons. Nokia, protams, mētājās kaut kur virtuvē uz ledusskapja blakus apvītušajām dillēm. Labi, ka nebija ielikta saldētavā.
Zvanīja šefs. Izrādās, rīt jābūt darbā. Bijuši uz pārrunām ministrijā - aģentūru
šomēnes vēl nelikvidēs, taču algas nebūs. Varbūt būs, bet ne visiem. Pārrobežu sadarbības projektam naudas arī nebūs, bet termiņi negaida. Igauņiem arī tas pats. Tomēr šajos laikos jau laikam jābūt priecīgam, ka vispār ir darbs.
Nedēļas nogale pagāja ātri. Atpūta tomēr mazliet nogurdina. Pamodos viens pats, dzīvoklī pilns ar tukšām pudelēm - ne mazākās nojēgas, kur palika pārējie. Pēdējo reizi man tā bija pēc 3. kursa, kad svinējām sesijas beigas un Skaidrīte palika stāvoklī.
Piektdien biju aizvilcies vēlēt uz 5. videni, iecirknī satiku Ričardu un viņa brūti - braukšot uz laukiem Ļaudonā, atnākuši nobalsot dienu iepriekš. Augusta pēdējā nedēļā būšot kāzas. Mani arī ielūdza.
Apskatījos internetā, kas ticis domē - atkal es esmu nobalsojis par kaut kādiem citiem.
Ārā visu dienu taisījās uz lietu, laikam pat drusku lija. Kad pamodos, riktīgi slāpa. Labi, ka lētajā veikalā biju nopircis sešpaku ar gāzētu ūdeni.
Kas Valdim piezvanīja pēc viņa debijas radio?

P.S. Nekas nav labāks par kefīru un rabarberu sulu.