2009. gada 2. septembris
Skumjas un realitāte
Omi Elvīru biju saticis, jau, iebraucot Latvijā, tēvs speciāli brauca caur Šauļiem, kur trīsvaigžņu lielveikalā nopirka Elvīrai strūdeles mīklu Šviežia Tešla. Uz Elvīras māju Elejas pusē, braucot no Lietuvas, jānogriežas pa kreisi no lielceļa, viņa dzīvo robežas zonā. Manu Valdiņ, Elvīra bija gan priecīga, gan skumja, - sargi sevi tajā Somijā. Lai neapsaldētos, iedeva kapzeķes. Vismaz naktī uzvelc, lai nepamosties slims!, ome nosmēja. Izcepusi pīrāgus un rupjmaizi, iedeva līdzi arī gabaliņu baltkrievu speķa ar ķimenēm. Viņai vēl paliek, un Eduards atnesīs atkal, bet Valdim gan tajā Somijā var rasties nepieciešamība pēc īsta ēdiena.
Vajadzēja aiziet līdz aģentūrai, lai paņemtu nākamā lidojuma apstiprinājumu. Tur tiešām visiem vajadzētu iet apmaksātā atvaļinājumā – Elīna raud, Zane agresīvi spiedz, Guntis smīnēdams kravā mantas un izsaka kolēģēm indīgas piezīmes. Ejot prom, durvīs man ap kaklu apkrita Antons, saimniecības daļas vadītājs. Braukšot ciemos par katru cenu, jāsaņemas, pirms jūrā nav sākušās septembra vētras!
Tagad sēžu mājās, mantas jau sakravātas, gaidu Pēteri – Lindas brāli. Viņš paliks manā dzīvoklī, kamēr mācīsies Rīgas skolas pēdējā klasē, šovakar – iepazīšanās pasākums. Tāpat kā viss šai pasaulē, ir mainījies arī Toma darba laiks. Diez kad vēl skanēs Lielais Vakars. Visas zīmes rāda, ka jāsaka Rīgai – atā!
2009. gada 1. septembris
Melns dermatīns un spoguļi
Moteliks nedaudz oda pēc tualetes un gaismas slēdzis bija tikai pie ārdurvīm. Lai izslēgtu gaismu un nokļūtu līdz gultai, bija jāieslēdz televizors. Tas gan, par brīnumu, tādā nožēlojamā vietā bija platekrāna. Tā kā gultai bija melna dermatīna apdare un gultas panelī iemontēti spoguļi, naktsvieta baisi atgādināja apbedīšanas biroju vienā no maniem iemīļotajiem seriāliem. Tāpēc atstāju televizoru ieslēgtu – tomēr mazāk nepatīkami. Pirms gulētiešanas teicu tēvam: hotel Gorski bija šarko duša un bezmaksas internets. “Vo, a kur tagad ir tavs Gorski un tava aģentūra? Priecājies, ka atradām vietu nakts melnumā, un lēnām pierodi pie reālās dzīves!”
2009. gada 31. augusts
Vursti, kebabi un ali
Bet alus! Berlīne laikam ir vieta īstiem alus cienītājiem – dārgākais no lētā gala – kviešu alus – maksā 1.99 par puslitra pudeļu sešpaku, kam klāt vēl jāpieskaita pudeles depozīts. Tādus laikus nekur citur nepiedzīvosi!
Atpakaļceļu tēvs uzsāka ar sarunu. Neesot pateicis, ka viņiem ar Marinu ir dēls Artjoms, „Tavs pusbrālis, šobrīd neciešamais pirmsskolas vecums, bet kopumā – īsti viltīgs zellis, viss tēvā!” Saša apmierināti nokrekšķinājās. Valdis ar šausmām atcerējās amatpersonas deklarāciju – „Eu, nevarēji pateikt ātrāk, tagad man būs pārkāpums!” „Ko ņemies,” tēvs atmeta ar roku, „baigā amatpersona ☺ Kā tu varēji zināt? Ja nu es būtu iekritis kredītos un būtu bezvēsts prombūtnē? Artjomam ir cits uzvārds, manējais, un nav arī Latvijas personas koda! Dzīvē viss notiek uz labu – arī, ja neredzi to šodien!”
2009. gada 28. augusts
Konservatīvisms un inovācijas
Ārā šajās dienās Viduseiropā ir ellīgi karsts. Pat Gdaņskā, kaut tā ir piejūras pilsēta. Labi, ka Avis īrētajā Lexusā kondiška un ādas sēdekļi. Alum fācis pat nopircis kūlboksu – ar vadu piestiprina pie mašīnas piepīpētāja un brauciena laikā ir pašiem savs ledusskapis!
Vienu no poļu tradicionālajiem aliem atkorķēju jau tūlīt pēc iekāpšanas. Citādi būs sausa runa, tēvs piemiedza ar aci. Mums būs apartaments Kreicbergā, apkārt visādi bāri un restorāni, arī veikali, gan Kaiser's, gan Netto. No Gdaņskas jābrauc mazliet vairāk par 500 kilometriem. Neticēsi – pat dārgākais vācu alus ir lētāks nekā alus Latvijā vispār, par taviem Helsinkiem nemaz nerunājot.
Kad bija nobraukti apmēram 200 kilometri, tēvs kļuva nervozs. Starp Košalinu un Karlino jāsatiekot Polijas biznesa partneris, kam tur vasaras māja. Valdis lai tikmēr paēd kādā ceļmalas krogā. Izsēdināja tieši pie lielās baltās mājas, kam pa visu sienu uzraksts ZAJAZD HUBERTUS un mežacūkas bilde. Iedeva arī eiro, jo karti, uz galvošanu, tur neņems!
Krogs izrādījās reāls atradums.
Saimnieks stāstīja, ka tas ir ģimenes īpašums, un, kamēr viņa sieva virtuvē gatavoja FLAKI zupu un mežacūkas kotleti, izstāstīja visu dzīvi – tēvs no Lietuvas, māte no Baltkrievijas, kopš bērnības te, pie Baltijas jūras. Tagad vietējie šauj mežā cūkas un aļņus, nes uz krogu, kur Zbigņeva sieva tos gatavo, lai garšo gan poļakiem, gan vāciešiem.
Dēla šodien krogū nav, viņš aizbraucis pie sievietes. Ko padarīsi, saimnieks noplātīja rokas – tagad tādi laiki, ka jāpriecājas: dēls pie sievietes nevis pie vīrieša!
2009. gada 27. augusts
Re ko sencis man nopirka :)
Pārkvalifikācija un atkalredzēšanās
Pagājušonedēļ, pēc tam, kad Radio SWH pēdējoreiz skanēja Vasarnieku stāsti, pārkvalifikācija gāja vēl vairākas dienas, bet vairs nebija tik grūti kā sākumā. Gala beigās piektdienas priekšpusdienā paziņoja rezultātus. Tiem, kas saņēma sertifikātu ar sarkanu labo apakšējo stūrīti, septembra vidū būs iespēja sākt mācības turpat, augstākā līmeņa speciālistu skolā. Ja sertifikāta stūrītis dzeltens – septembrī jādodas uz Turku, kur notiek vidēja ranga darbinieku pārkvalifikācija. Man kopā ar apliecību pasniedza arī kartīti ar dzīvesvietas rezervācijas kodu. Katrā ziņā prieks, ka jāpaliek Helsinkos, jo apkārtni uz izklaides vietas jau esmu iepazinis, nofotografējies pie pieminekļa arī. Turklāt dzīvesvietā jau tagad varētu atstāt dažas mantas.
Sestdien jau agri bija jābūt lidostā – nedrīkstēja nokavēt čekinu, kas beidzās 10:30. Tēvs nedēļas sākumā man atsūtīja elektronisko biļeti līdz Gdaņskai. Lidojums bija ar 1 pārsēšanos, abās reizēs ēdu sendvičus (pirmajā – ar tunci un pikanto mērci, otrajā – ar vītinātu gaļu un papriku). Dzēru arī alu – lieliskā aviokompānija atspirdzinājumus piedāvāja par velti!
Tēvs mani sagaidīja ielidošanas parkingā, ieradies jau ātrāk un noīrējis melnu Lexusu. Viņš ar vienu pārsēšanos lidojumam iztērējis 7 stundas. Tēvu nebiju redzējis mūžību. Viņš, šķiet, mainījies tikai uz labo pusi. Agrāk vairāk izskatījās pēc lūzera, tagad – pēc labi kopta žigolo. Nopircis man poļu alus, lai ceļā raitāk sokas runāšana.
p.s. Uzmini, kādu alu es dzēru lidmašīnā?
2009. gada 19. augusts
Somu olas un vienādojumi
Tad Vībke devās uz istabiņu rezervācijas kantori, bet es – uz pieaugušo pārkvalifikācijas centru – pildīt atestācijas pirmo kārtu, kam bija jāsākas 11:30. Sākumā likās, ka testi ir pavisam vienkārši – tādi kā bērniem, ar trīsstūriem, rombiem un apļiem. Vēlāk gan bija pat riktīga matemātika, vienādojumi. Uz ātrumu pārbaudīja kvadrātsaknes. Mazliet uzelpoju vienīgi tad, kad pēc parauga lika rakstīt projekta tāmi. (Tas galu galā man padodas!)
Aizpildītās tāmes savāca un nokopēja, mums atdeva kopijas. Līdz rītam jāpārdomā, ko un kā rakstīt projekta aprakstā angļu valodā, kad tāme jau gatava. Redz, kādi viltnieki, nodomāju! Vēlāk likšot projektu arī noformēt.
Izgāju ārā 16: 45 – svaigs, spirgts gaiss. Tiešām – sākusies jauna dzīve!
Ceļš un ceļojums
Lidmašīnā biju izvēlējies vietu pie loga un diezgan tuvu iekāpšanas durvīm, jo gribēja no augšas apskatīt Rīgas jūras līci. Tas arī izdevās, labi varēja redzēt Salacgrīvu un vietas kur pavisam nesen kopā ar Tomu testējām ēdienus, un aizkadrā arī dzērienus.
Cilvēki lidmašīnā likās garlaikoti. Neviens nepasūtīja pat ne alu, ne siera kruasānu.
Ielidojot Vantaa - Helsinku lidostā, pa taisno devos uz 615. autobusu, pa ceļam paķerot ratiņus uz kuriem uzlikt smago brūno somu. Viss likās tik gludi līdz brīdim, kad, iekāpjot autobusā un uzsākot ceļu līdz centrālajai stacijai, sapratu, ka ratiņos esmu aizmirsis mapi ar pāris dokumentiem, starp kuriem bija arī reģistrācijas papīrs piešķirtajai istabiņai. Sazvanījos ar paziņu Vībki, kura solījās sadabūt jaunu, taču, kamēr viņu gaidīju pie centrālās stacijas pulksteņa, kurš šobrīd, starp citu, ir ietīts glītā kažociņā, laikam remonta darbu dēļ, reģistrācijas kantoris bija beidzis darbu un pirmo nakti nācās pavadīt pie paziņas rajonā pavisam tuvu Helsinku centram. Pirms miega vēl devos pastaigā kopā ar Vībki, centrā iedzērām pa alum. Tas tā, ierodoties. Turpmāk tu alu pirksi veikalā un dzersi mājās, paziņa sirsnīgi smējās. Laikam studentu humors, laimīgi nopūtos.
2009. gada 17. augusts
Amatpersonas un atvadas
Cirks sākās piektdien. Zvana Elīna un spiedz neparasti augstā balsī: šefs nepateica, ka jūlija beigās iekļāvām tevi projekta iepirkumu komisijā, tagad tev jāiesniedz valsts amatpersonas deklarācija, kuru iesniedz, stājoties amatā! 1. pielikums Ministru kabineta 2002.gada 22. oktobra noteikumiem Nr.478.
Biju tikko pamodies. Neesmu amatpersona un amatā nevis stājos, bet to pametu!, čukstēju. Tu esi iepirkuma komisijā, tāpēc amatpersona, Elīna nervozi skaidroja. Jūlijā neviens nezināja, ka izvērsīsies šitā. Atnāc, Valdi, uz aģentūru, nu jau izklausījās, ka viņa šņukst. Aizpildīt deklarāciju tāds spļāviens vien. Ja neiesniegsi laikā – sods 250 latu kā likts!
Viņai teikt viegli. Labi, mašīnas man nav, vērtspapīru un akciju arī nav. Toties radinieki! Tagad jāzvana omei Elvīrai un tēvam, lai pierakstītu viņu personas kodus un dzīvesvietas adresi. Skaidra lieta, kā citādi zinās, vai notikusi interešu konflikta novēršana valsts amatpersonu darbībā – vai Elvīra nepiedalās konkursā par telekomunikāciju piegādi aģentūrai.
Ar deklarāciju dabūju čakarēties, vēl šorīt, jo VID piektdienās vairs nestrādā. Knapi paspēju iesniegt, biju jau ar mugursomu, ārā gaidīja Guntis ar mazdu. Sveika, Rīga, bet es vēl neatvados!
ps. bet piektdienas vakarā ballītē vienalga piedzēros. aiz škrobes un aiz prieka vienlaikus.
2009. gada 13. augusts
Elvīras un Ataturka diena
Pirms sertifikāta pasniegšanas pēcpusdienā vēl piezvanīju omei. Viņai vārda diena un dzimšanas diena vienā datumā. Toreiz, pirms 86 gadiem, tā bijusi zīmīga diena, Ataturks ievēlēts par Turcijas prezidentu, Elvīras tēvs vienmēr pieminējis, drīz pēc tam piedzimusi arī Velta Līne. Ome bija labā noskaņojumā: sēžot ar draugu Eduardu un dzerot konjaciņu, Eduards atnesis arī īstu baltkrievu speķi! Pastāstīju, ka zvanīja tēvs. Nevar būt, tiešām Saša nācis pie prāta?, ome skaļi smējās. Par aģentūru viņa jau zināja. Saki nu vēl, Valdiņ, Elvīra nopūtās. Posts vien, visus atlaiž, Baltijas ceļa gadadienā liek cilvēkiem skriet kā aunu baram, kaut būtu īstais laiks apstāties un padomāt. Labi vien ir, ka piekriti braukt mācīties uz ārzemēm, te vairs nav daudz, ko darīt.
2009. gada 12. augusts
Izaicinājums un stils
Pamodos tieši pāris sekundes pirms ierastā modinātāja zvana 7:35. Paģiru nebija. Atvēru acis un sapratu – vai par velti jau kuro nakti tādi sapņi, izaicinājums jāpieņem. Dušā izpilināju pēdējos pilienus adida sport (tagad dušas želeja būs jāpērk lētajā veikalā), ātrumā uzgrauzu pārpalikušo ciabatta maizi ar lauku sieru, uzvilku buktētās bikses un stilīgo linu kreklu, iesmaržojos un devos ceļā. Lai nedomā, ka Valdiņš ir dzīves sagrauzts!
Uzrakstīju iesniegumu par pieteikšanos pārkvalifikācijai. Došot stipendiju plus kompensāciju transorta izmaksām. Kad iznācu no administrācijas biroja, mūsu departamentu sagaidīja milzu pārsteigums: atvestas trīs kastes Švyturis kviešu alus! Lietuvas aģentūra jūtas vainīga, viņus nelikvidē, sūta mums sveicienus un laba vēlējumus. Kā lai nedzer?
2009. gada 11. augusts
Izvēle un realitāte
Sandra birojā mētāja mapes un lamājās. Lielā zilā mape krītot atvērās un ātršuvējs saplēsa Sandras zeķubikses. Joooop..... Sandra nobļāvās, ziepēs visu nolādēto birokrātiju! Viņai netur nervi, bet patiesībā lai nepīkst. Atšķirībā no visiem citiem, kam bija 25 darba dienu bezalgas atvaļinājums, viņa informācijas sniegšanas nolūkos strādāja arī katru jūlija otrdienu.
Mani izsauca uz sarunu ar ministrijas pārstāvi. Personāla speciāliste ar saltām acīm paziņoja: jums ir izvēles iespēja. Bezdarbnieka statuss vai pārkvalifikācija. Sekmīgākos darbiniekus stimulējot ar stipendijām Eiropas mācību centros – citu, valsts nākotnei derīgu, profesionālo spēju attīstībai. Piedāvāja mācības Lihtenšteinā, Īslandē vai Somijā, pieminēja manas iemaņas, gatavojot dizaina prezentācijas, bet gan jau būs ielīdusi draugos un plūrējusi bildes, kur maniem draugiem tie rozā peldmēteļi. Domāt varot līdz rītam. Ja piekritīšu, jau ceturtdien pasniegs sertifikātu un – uzredzēšanos! Ko jūs darītu manā vietā?
2009. gada 10. augusts
Iracionāls sapnis vai apokalipse?
2009. gada 8. augusts
Emigrācija un pīrādziņi
Vakardienas mēbeļu stumšanu atcerēšos gadu. Nav brīnums, ka Rasmas štuceris aizlaidās. Viss uz mana kakla – Ulmaņlaika lakotais trīsdurvju skapis, trimo spogulis, tapsētās tahtas, brūnā sekcija „Ilga”. Tu tik nesaskrāpē parketu, Rasma lamājās vien. Viņa nav pieradusi celt smagumus, tagad tikai tāds tukšs laiks – mājās nav veča, ko dīdīt.
Dzērām ar Gunāru alu un spriedām par dzīvi. Kolēģe aizgājusi uz vietējā miliča bērēm. Tam jau pāri 70. Kad bijis spēka gados, visi bandīti krūmos sēdējuši. Tāds milicis bijis.
Bēres kā jau bēres, latviski kristīgas. Nesot mironi no mājas, apgāž krēslus, uz kā stāvējis zārks. Kaktus paslacina ar svētīto ūdeni. Eglītes izrauj un samet kaudzē. Vecenes dzied psalmus, bērni nes puķes. Uz zārka uzsedz strīpainu vilnas deķi. Pēdējās atvadas, visi raud, zārks jau bedrē, bet te no bedres atskan: "Pīrādziņ, nāc ārā, nāc ārā!"
Visi šokā. Cits raud, cits smejas. Izrādās, kapracim izkritis mobilais telefons. Kamēr dabūja zārku no bedres, kamēr izvilka telefonu, tas tik zvana un zvana. Izrādās, VID interesējas par iedzīvotāju ienākumu deklarāciju, kas nodota 1. aprīlī. Esot ieviesusies kļūda.
Gunārs tik noteica – nekur nav miera. VID sameklēs pat viņsaulē.
2009. gada 6. augusts
Sapņi un kaklasaites
Ķertā tēva māsīca Marianna Bute tomēr tikusi iekšā tai savā pašvaldībā. Pūš un elš. Laikam domāja, ka ar balotēšanos pietiks un varēs gulēt cik gadus un tik kāst piķi. Ievēlēta kultūras pasākumu un komunikācijas padomē, katru dienu zvana uz kultūras namu un krīt uz nerviem bibliotekārei Ausmai, kas dzīvo turpat kaimiņos, audzē gladiolas pārdošanai un kam līdz 16. augustam atvaļinājums. Mariannas blogs "Novada Ziņotājā" palicis pusratā, tagad gatavo novada preses relīzes un visādus apskatus. Tviter kontā tā arī stāv pāris ziņas, uzruna vēlētājiem. Komunikācijai ar novada ļaudīm nav laika. Labi ja veikalā aprunājas.
Marianna aizskrēja darīšanās, viņas meita Rasma gan bija vēlīga. Biju tur aizbraucis pārstumt skapjus un gultas - Rasmas pēdējais štuceris jau prom, jauns nav atrasts. Viņas izlīmējušas tapetes dzeltenā krāsā, uzreiz cita māja. Tās brūnās ar ķiršu krāsas ziediem bija drūmas kā elle. Rasma izcepa āboļmaizi ar kanēli un klāt deva svaigu govs pienu, viņām pieved uz māju 15 litru kannu reizi nedēļā. Bērns jau paaudzies, rāpo un spļaudās.
Kāzu dāvanas un gvakamole
Patiesībā nezinu, vai vispār vērts iespringt. Kāzās ierasties vienam nebūtu jautri, bet Ludmila toreiz pēc bīčpārtija uz tikšanos neatnāca. Varbūt saņemties un piezvanīt, bet rīt. Ja nu viņa, tāpat kā valsts galvenie Valži, ir Madonnas koncertā, tāpat nedzirdēs, ko es saku.
Vīkends un vājums
Iedzēru kārtīgu glāzi kolas tipa dzēriena – lētajā veikalā 2 litru pudele maksā 51 santīmu! Ar ledu ir pat ļoti labi! Johaidī, nokia grabēdama nogāzusi no ledusskapja aizsāktu kulinārā sarkanvīna paku, izskatās, ka grīda pludotu asinīs. Jācer tikai, ka tāpat bija pilns ar mušām, negribas pat skatīties.
Klases vakarā skatījāmies 28 un 20 gadus vecas bildes, ēdām gaļu kaukāza gaumē un spļāvām ķiršu kauliņus. Klasesbiedram, vārdā Ārijs Lācis, bija stilīga jaka, ar zaļa lāča aplikāciju uz muguras. Atcerējāmies vecos jokus, īpaši, kā nesām cauri jaunās skolotājas. Meitenes atcerējās, kā viņas fizkultūrā negāja vingrot un učuks viņas dzina pie māsiņas. Kopā izdzērām diezgan daudz alus un šampja. Tomēr ir tā, kā saka tai filmā – ir grūti būt jaunam! Rīts pienāk tik ātri.
2009. gada 30. jūlijs
Prāgas velns un alus
Izlasīju epastu: rakstīja Čehijas kolēģe. Viņu aģentūrai reāls uzrāviens pēc Čehijas prezidentūras pusgada. Aicināja ciemos, pieredzes apmaiņā mūsdienu globalizētajos apstākļos. Kā šodien atceros, kā klīdām pa Mala strana, blakus klubam Rubin pie tramvaja pieturas izdzērām 4 puslitra kausus alus un samaksājām tikai 108 kronas! Pie netālā Kārļa tilta sēdēja slavenais čehu velns – traks vīrs ar sarkaniem ragiem netīrā kreklā, nātnās biksēs, uz rokas pulsteņa vietā piesiets spogulis. Kad tūristi grib viņu nofotografēt, velns pagriež pret objektīvu roku ar spoguli! Vīrs glezno tikai ragaiņus un gleznas pārdod! Katka gan stāstīja, ka viņas tēvs velnu redzējis kādā pievakarē netālu no Kārļa universitātes krogā: esot bijis ģērbies stilīgā melnā kreklā, zaļganās džinsenēs, ar pelēku portatīvā datora somu. Tēvs ar nožēlu atzinis, ka velns darbadienas vakarā izskatījies pilnīgi normāls, dzirdējis pat nosaucam viņu vārdā – Jiržijs.
Viņa raksta, ka tagad alus esot vēl lētāks, krīzei tuvojoties, ražotāji un tirgotāji samazinājuši cenas, lai savējiem lielāks prieks un tūristiem interesantāk. Ja jūs zinātu – kas tas ir par alu!
Pankūkas, pārīši un radi
Apsveicu vecāsmātes Elvīras jaunāko māsu Cecīliju vārdadienā. Viņa nemaz neapvainojās, ka nezvanu īstajā dienā. No sajūsmas bļāva klausulē: Brauc, Valdiņ, ciemos! Nokausim teļu, izraksim kartupeļus, mežā mellenītes, gailenītes, dārzā zirņi aizmetušies, gurķi aug! Nopļausi kādu reizi pagalmu, saliksi malku šķūnītī!
Es zinu gan - ēst dos plānās pankūkas ar pērno zapti, jo jauno vāra un liek tik pagrabā: krizdoļi ar ķirsīšiem, krizdoļi ar upenīšiem. Un citugad šitā zapte jau būs pērnā, tad ēdīs šito un vārīs atkal jaunu citam gadam. Un viņa jau neko, bet te sivēnam aizgalda salūzusi, te šķūnīšam jumta skaidas jāsapravī. Kas nezina tādas vecāsmātes māsas, baro kā uz kaušanu, nostrādina līdz nāvei...
Kaut kad jau jābrauc būs. Radu būšana svēta lieta. Cecīlija bija pirmā radiniece, kas atnāca pie manis raudzībās. Esot teikusi - no šitā kverkļa dienās izaugs vella zēns! Kā lai tādai nepalīdz?
2009. gada 28. jūlijs
Bīčpārtijs, saulesbrilles un meitenes
Bičpartijs bij savādāks par pozitīvu, bet ne sliktā nozīmē - daudz jaunu vilvēku, pilns ar smukām meitenēm. Kā jau rakstiju twiterii, ja spētu nocirst visas certamās eglītes, varētu vasarnīcu kurināt trīs gadus.
Jā, alko tur normaali pludoja: pārsvarā slāpes remdēju ar alu, pa laikam arī kāda skrūvīte pazibēja. Kopā nevar saskaitīt, cik litru bija, bet tomātu sulas pudelītes ogļu dzēšanai aizgāja kādas 12 gab.
Ar meitenēm gāja visādi. Kamēr pa dienu blakus bija mikrefons un operātors, darbojās tāds kā magnēts - bija meitenes, kuras tā vien gribēja parunāties (protams, atradās arī cilvēki, kuri no mums muka).
Pa vakariem gāja visādi. Pirmajā vakarā pie meitenēm aizgāja tikai iepriekshējā dienā vietējā bodē iegādātās saulesbrilles. ar smukajiem kātiņiem Nākamajā rītā pirkumu nācās atkārtot, jo saule drausmīgi žilbināja. Otrajā vakarā pie meitenēm aizgāja Valda melnā cepurīte. ja ņem pa abiem vakariem kopā tad no Valda regulāri aizgāja arī veselais saprāts, kurš atgriezās tikai no rīta
Mājās atveda Juris, un majupceļā gandrīz visi laiku gulēju, acis pavēru tikai kaut kur pie Saldus un ieraudzīju raibu govi uz ceļa. Un jau tad kad bijām netālu no Lielupes, jo Juris lādējās visādās balsīs - rōzā folksvāgens aizņēma visu ceļu un vilkās uz 60 km/h. Būtu kaut beibes, nē - pensionārs rūtainā kreklā!!!
Atgriežoties mājās, likos uz auss, lai pamostos ap 19.30 un meklētu kaut ko ēdamu. Šoreiz pa upuri krita pelmeņi un marinētās sēnes. Un tās tomātu sulas pudelītes, ko biju nolicis grūtākiem laikiem. 21:00 bija randiņš ar Ludmilu. Lētajā veikalā tagad Dagņa ieteiktās tomātu sulas pudelīšu akcija beigusies, būs jāķeras pie kā cita. Ludmilu tomēr nesatiku, viņa laikam sakautrējās.
Ja interesē vairāk, ko es BBP darīju un kā ar meitenēm bija, var apskatīt arī 3 video iekš SWH web lapas - tās bija tādas kā reportāžas no notikuma vietas centos, cik spēka, lai attaisnotu jūsu cerības.
