2009. gada 13. augusts

Elvīras un Ataturka diena

Šorīt darbā ierados otrais – tūlīt pēc Elīnas. Pat tagad, kad aģentūru klapē ciet, šī nevar likties mierā, jābūt vienmēr un visur pirmajai. Ieraudzījusi mani, sāka brēkt: muļķu valsts bija un paliks, kur tad nāks nauda budžetā, ja visus atlaiž. Vēl arī bezdarbnieku pabalsti jāmaksā! Jau no rīta bijusi Sociālās apdrošināšanas kantorī pieteikties pabalstam. Uzzinājusi, ka kantoris augustā arī 2 dienas slēgts bezalgas atvaļinājumu dēļ. Labi, ka nevilka garumā un aizgāja uzreiz. Šodien vēl jāpaspējot aizskriet uz VID-u, jo tas, savukārt, būs slēgts rīt – viņiem bezaldznieki piektdienās. Beidzot saņēmusies pieprasīt no valsts atpakaļ pārmaksāto Iedzīvotāju ienākuma nodokli kopš 2006. gada. Lai iepūš!
Pirms sertifikāta pasniegšanas pēcpusdienā vēl piezvanīju omei. Viņai vārda diena un dzimšanas diena vienā datumā. Toreiz, pirms 86 gadiem, tā bijusi zīmīga diena, Ataturks ievēlēts par Turcijas prezidentu, Elvīras tēvs vienmēr pieminējis, drīz pēc tam piedzimusi arī Velta Līne. Ome bija labā noskaņojumā: sēžot ar draugu Eduardu un dzerot konjaciņu, Eduards atnesis arī īstu baltkrievu speķi! Pastāstīju, ka zvanīja tēvs. Nevar būt, tiešām Saša nācis pie prāta?, ome skaļi smējās. Par aģentūru viņa jau zināja. Saki nu vēl, Valdiņ, Elvīra nopūtās. Posts vien, visus atlaiž, Baltijas ceļa gadadienā liek cilvēkiem skriet kā aunu baram, kaut būtu īstais laiks apstāties un padomāt. Labi vien ir, ka piekriti braukt mācīties uz ārzemēm, te vairs nav daudz, ko darīt.

2009. gada 12. augusts

Izaicinājums un stils

Tieši uz to es jau biju gatavs. Neatradās neviens, kas gribētu ar mani dalīties smagajā izvēlē. Tikai @Ilzeens Tviterī novēlēja, lai turos. Paldies, daudz citu variantu jau nav ☺. Nevarēju aizmigt līdz pusčetriem, izdzēru 7 puslitra alus kausus no muciņas, ko vīkendā kaimiņš atveda no brauciena pa Abulu. Aizmidzis sapņoju, kā braucu uz Vāciju, Franciju, Beļģiju un Nīderlandi tikties ar tēvu un viņa tagadējo sievu. Stāsta, ka beļģu alus esot kaut kas īpašs, katram alum sava glāze. Pie kroga galda pienāca opis Visvaldis un nokrekšķējās: Saša, no tavas dzīves nav ne tik daudz jēgas kā melns aiz naga. Vienīgais attaisnojums tavai eksistencei ir Valdiņš, bet arī tas tevi nav vedis pie prāta: puika aug viens, māte mirusi, tēvs kaut kur klenderē, pat neiedod divdesmit kapeikas saldējumam Pols! Labi, ka Namedai pietika prāta, un Valdim ir mūsu uzvārds. Elvīras tupeņus noēdies, aug griezdamies!
Pamodos tieši pāris sekundes pirms ierastā modinātāja zvana 7:35. Paģiru nebija. Atvēru acis un sapratu – vai par velti jau kuro nakti tādi sapņi, izaicinājums jāpieņem. Dušā izpilināju pēdējos pilienus adida sport (tagad dušas želeja būs jāpērk lētajā veikalā), ātrumā uzgrauzu pārpalikušo ciabatta maizi ar lauku sieru, uzvilku buktētās bikses un stilīgo linu kreklu, iesmaržojos un devos ceļā. Lai nedomā, ka Valdiņš ir dzīves sagrauzts!
Uzrakstīju iesniegumu par pieteikšanos pārkvalifikācijai. Došot stipendiju plus kompensāciju transorta izmaksām. Kad iznācu no administrācijas biroja, mūsu departamentu sagaidīja milzu pārsteigums: atvestas trīs kastes Švyturis kviešu alus! Lietuvas aģentūra jūtas vainīga, viņus nelikvidē, sūta mums sveicienus un laba vēlējumus. Kā lai nedzer?

2009. gada 11. augusts

Izvēle un realitāte

Šorīt pamodos laikā un domīgs. Modinātājs zvanīja tāpat kā vakar, un miegs nenāca nemaz. Dzīve sākusi griezties kā paātrināts karuselis, kopš vakardienas sajūta, it kā atrodoties uz uzvilktas atsperes. Vakardienas sapnis... un tēva zvans stundu pēc vakara pārraides beigām... gribot mani satikt, lai ko tas maksātu. Strādājot Vidusjūras pusē, vietējā pārtikas piegādes uzņēmumā. Rīgas šprotes un melnais balzams rullējot, naudas diezgan. Uzēdu vakarā sagatavotos puķkāpostu salātus ar tomātiem, gurķiem, ķiplokiem un majonēzi, kam piejauktas sinepes un melnie pipari. Uzvilku izbuktētās bikses un devos uz darbu.
Sandra birojā mētāja mapes un lamājās. Lielā zilā mape krītot atvērās un ātršuvējs saplēsa Sandras zeķubikses. Joooop..... Sandra nobļāvās, ziepēs visu nolādēto birokrātiju! Viņai netur nervi, bet patiesībā lai nepīkst. Atšķirībā no visiem citiem, kam bija 25 darba dienu bezalgas atvaļinājums, viņa informācijas sniegšanas nolūkos strādāja arī katru jūlija otrdienu.
Mani izsauca uz sarunu ar ministrijas pārstāvi. Personāla speciāliste ar saltām acīm paziņoja: jums ir izvēles iespēja. Bezdarbnieka statuss vai pārkvalifikācija. Sekmīgākos darbiniekus stimulējot ar stipendijām Eiropas mācību centros – citu, valsts nākotnei derīgu, profesionālo spēju attīstībai. Piedāvāja mācības Lihtenšteinā, Īslandē vai Somijā, pieminēja manas iemaņas, gatavojot dizaina prezentācijas, bet gan jau būs ielīdusi draugos un plūrējusi bildes, kur maniem draugiem tie rozā peldmēteļi. Domāt varot līdz rītam. Ja piekritīšu, jau ceturtdien pasniegs sertifikātu un – uzredzēšanos! Ko jūs darītu manā vietā?

2009. gada 10. augusts

Iracionāls sapnis vai apokalipse?

Pirmo reizi šorīt pamodos 7:30, kad zvanīja modinātājs. Ausīs skanēja iracionāla sirtaki melodija, tomēr nospiedu ATCELT pogu – kaut kas nenovēršami mudināja atgriezties sapnī. Stāvējām tādā kā tuksnesī – pūta vējš un nēsāja pa gaisu smiltis. Stāvējām klajuma vidū – visi cieši saspiedušies: Toms, es, operators Juris, skaņu inženieris Murgs un bāra īpašnieks (nekad neatceros, kā viņu sauca, tāds iesirms, labsirdīgs un viltīgs, izskatās mazliet pēc Vilka trīs sivēntiņu platē). Visi zinājām – mums jālido kosmosā. Nenormālas sajūsmas nebija, drīzāk skumjas un mazliet bail. Ko niekus – visus mierināja Murgs, 3 minūtes strjoma un tāda laime – zvaigznes pašas birst kabīnē. Gaiss bija lielu cerību pilns. Kāpām kosmosa kuģī. Te pēkšņi smilšu mākonī sākās murdoņa. Parādījās Linda dzeltenos flisētos svārkos un zilganzaļā apspīlētā topā, acis zib naidā, izdvesa tikai – es jau zināju. Turpat arī Rasma sarkanajā krūšturī un brūnajā ķitelī, spļaudīdamās kliedza – aizmirsi ielikt durvis melnajam sienas skapim, skrūves sabojājušas parketu! Madara, redzot, ka esmu jau iekāpis, ķērās pie telefona, sūtīja sms, pēkšņi atcerējos, ka vakar viņai bija vārda diena. Zaļgani brūnās acis asaru pilnas, Ervīns aiz muguras stiepj telti un piknika grozu. Pēkšņi pie loga parādījās opis Visvaldis Baltijas ceļa auseklīšu džemperī ar mammu Namedu, kas izgriezta no melnbaltajām fotogrāfijām. Manu Valdiņ, mamma čukstēja. Brauc, tev jādodas prom! Tuksnesī nevienam nevajag tavas tāmes, asaras un sapņus. Valdiņ... mammu malā pabīdīja Marianna, kas parādījās ar atņirgtiem zobiem, kuros – Rīgas apvedceļa rekonstrukcijas plāns. Motora troksnis kļuva neizturams, sāka griezties galva un... pamodos no telefona zvana. Kā Tu vari gulēt, jau bez piecpadsmit 11, aģentūru reorganizē, ātri šurp!, bļāva Elīna. Murgs, apokalipse vai abi kopā?

2009. gada 8. augusts

Emigrācija un pīrādziņi

Satiku Ludzas Gunāru. Atbraucis uz Rīgu pavadīt māsu Silviju. Šī prom uz Spāniju. Tur būšot īsta latgaliešu kolonija, puse Ludzas jau prom. Cits lasa apelsīnus, cits nēsā glāzes viesnīcā. Tak jau tuvāk saulei. Lai gan arī pie mums nav ko žēloties. Pa dienu jānomaina divi krekli, ja negrib ost pēc skunksa.
Vakardienas mēbeļu stumšanu atcerēšos gadu. Nav brīnums, ka Rasmas štuceris aizlaidās. Viss uz mana kakla – Ulmaņlaika lakotais trīsdurvju skapis, trimo spogulis, tapsētās tahtas, brūnā sekcija „Ilga”. Tu tik nesaskrāpē parketu, Rasma lamājās vien. Viņa nav pieradusi celt smagumus, tagad tikai tāds tukšs laiks – mājās nav veča, ko dīdīt.
Dzērām ar Gunāru alu un spriedām par dzīvi. Kolēģe aizgājusi uz vietējā miliča bērēm. Tam jau pāri 70. Kad bijis spēka gados, visi bandīti krūmos sēdējuši. Tāds milicis bijis.
Bēres kā jau bēres, latviski kristīgas. Nesot mironi no mājas, apgāž krēslus, uz kā stāvējis zārks. Kaktus paslacina ar svētīto ūdeni. Eglītes izrauj un samet kaudzē. Vecenes dzied psalmus, bērni nes puķes. Uz zārka uzsedz strīpainu vilnas deķi. Pēdējās atvadas, visi raud, zārks jau bedrē, bet te no bedres atskan: "Pīrādziņ, nāc ārā, nāc ārā!"
Visi šokā. Cits raud, cits smejas. Izrādās, kapracim izkritis mobilais telefons. Kamēr dabūja zārku no bedres, kamēr izvilka telefonu, tas tik zvana un zvana. Izrādās, VID interesējas par iedzīvotāju ienākumu deklarāciju, kas nodota 1. aprīlī. Esot ieviesusies kļūda.
Gunārs tik noteica – nekur nav miera. VID sameklēs pat viņsaulē.

2009. gada 6. augusts

Sapņi un kaklasaites

Sapnī redzēju, ka krītu no Vanšu tilta ērģelēm uz Prezidenta pils pusi un krizdams mēģinu lidot. Gandrīz vai izdevās. Tomēr līdz krastam netiku. Nolaidos uz kuģīša klāja, bet tur abi valsts galvenie Valži svin vienam Valdim dzimeni, salīdzina kaklasaites un pūš balonus. Es arī svinēju. Lai arī nebiju kopā ar abiem valsts Valžiem uz Madonnas koncertu Madonā, kaut kāds Valžu blices prieciņš tika vismaz sapnī.
Ķertā tēva māsīca Marianna Bute tomēr tikusi iekšā tai savā pašvaldībā. Pūš un elš. Laikam domāja, ka ar balotēšanos pietiks un varēs gulēt cik gadus un tik kāst piķi. Ievēlēta kultūras pasākumu un komunikācijas padomē, katru dienu zvana uz kultūras namu un krīt uz nerviem bibliotekārei Ausmai, kas dzīvo turpat kaimiņos, audzē gladiolas pārdošanai un kam līdz 16. augustam atvaļinājums. Mariannas blogs "Novada Ziņotājā" palicis pusratā, tagad gatavo novada preses relīzes un visādus apskatus. Tviter kontā tā arī stāv pāris ziņas, uzruna vēlētājiem. Komunikācijai ar novada ļaudīm nav laika. Labi ja veikalā aprunājas.
Marianna aizskrēja darīšanās, viņas meita Rasma gan bija vēlīga. Biju tur aizbraucis pārstumt skapjus un gultas - Rasmas pēdējais štuceris jau prom, jauns nav atrasts. Viņas izlīmējušas tapetes dzeltenā krāsā, uzreiz cita māja. Tās brūnās ar ķiršu krāsas ziediem bija drūmas kā elle. Rasma izcepa āboļmaizi ar kanēli un klāt deva svaigu govs pienu, viņām pieved uz māju 15 litru kannu reizi nedēļā. Bērns jau paaudzies, rāpo un spļaudās.

Kāzu dāvanas un gvakamole

Vakar vakarā pēc Lielā Vakara draugos saņēmu ielūgumu uz kāzām: precas tēva brālēna Alvila dēls Kristiāns. Laikam tomēr esmu kļuvis populārs: mani atceras arī attāli radi. Kāzas ar Ilzi svinēšot 22. augustā Alūksnes tuvumā, kur, netālu no Jāzepa Vītola memoriālā muzeja “Anniņas” , atrodas Ilzes mātes, bērnudārza audzinātājas Ināras, bērnības mājas. Atsūtījuši arī dāvanu sarakstu – sāku to pētīt jau šorīt, dzerot rīta kafiju un brokastojot (ēdu baigi labos načos čipsus ar gvakamoli, marinētu ķiploku un rīvētu cieto sieru). Uzreiz, saprotams, pie sevis atteicos no piedāvājuma kāzās dāvināt ceļojumu uz Portugāli vai televizoru. Varētu padomāt par sienas pulksteni, pārnēsājamo mājas telefonu, baltvīna glāžu vai sarkana satīna gultas veļas komplektu. Īpaši, ja līdz kāzām izdotos aizbraukt uz Lietuvu, varētu iepirkties pa smuko un pa lēto. Bet komandējumus līdz brīdim, kad Ministru kabinetā tiks skatīti noteikumi Nr. 219, aģentūra vairs neplāno, neviens negrib uzņemties iniciatīvu un izmaksāt dienas naudu 25 latus, ja vēlāk varēs maksāt 18.
Patiesībā nezinu, vai vispār vērts iespringt. Kāzās ierasties vienam nebūtu jautri, bet Ludmila toreiz pēc bīčpārtija uz tikšanos neatnāca. Varbūt saņemties un piezvanīt, bet rīt. Ja nu viņa, tāpat kā valsts galvenie Valži, ir Madonnas koncertā, tāpat nedzirdēs, ko es saku.

Vīkends un vājums

Šorīt pamodos pēc cieša miega plkst. 11:30. nokija bija palikusi lādējamies uz ledusskapja, kad iedarbinājās modinātājs, vibrēdama rūca un kratījās. Man nebija spēka iet atslēgt modinātāju, kas iedarbojās ik pa 12 minūtēm, sākot no 7:35. Kaut kas šajā vīkendā laikam tomēr bija par daudz. Piektdienas vakars Briāna ielas bārā, dažu stundu miegs, klases vakars sestdienas pēcpusdienā, kas ievilkās un finišēja svētdien piecos no rīta, otrās dienas sagurums visu svētdienu. Labi, ka vēl ir bezalgas atvaļinājums, šodien nebūtu prātīgākais rēķināt pieprasāmo budžeta plūsmu.
Iedzēru kārtīgu glāzi kolas tipa dzēriena – lētajā veikalā 2 litru pudele maksā 51 santīmu! Ar ledu ir pat ļoti labi! Johaidī, nokia grabēdama nogāzusi no ledusskapja aizsāktu kulinārā sarkanvīna paku, izskatās, ka grīda pludotu asinīs. Jācer tikai, ka tāpat bija pilns ar mušām, negribas pat skatīties.
Klases vakarā skatījāmies 28 un 20 gadus vecas bildes, ēdām gaļu kaukāza gaumē un spļāvām ķiršu kauliņus. Klasesbiedram, vārdā Ārijs Lācis, bija stilīga jaka, ar zaļa lāča aplikāciju uz muguras. Atcerējāmies vecos jokus, īpaši, kā nesām cauri jaunās skolotājas. Meitenes atcerējās, kā viņas fizkultūrā negāja vingrot un učuks viņas dzina pie māsiņas. Kopā izdzērām diezgan daudz alus un šampja. Tomēr ir tā, kā saka tai filmā – ir grūti būt jaunam! Rīts pienāk tik ātri.

2009. gada 30. jūlijs

Prāgas velns un alus

Šorīt bija grūti pamosties. Modinātājs zvanīja jau 6:59, bet acis pa īstam atvēru tikai pēc 9iem. Drausmīgi gribējās ēst. Vakar lētajā veikalā par 39 santīmiem biju nopircis biezpienu, kārtīgi samaisīju ar ķiplokiem un krējumu, kas vēl turējās no nedēļas sākuma. Uz graudu maizes, kas pirkta ar atlaidi, garšoja lieliski.
Izlasīju epastu: rakstīja Čehijas kolēģe. Viņu aģentūrai reāls uzrāviens pēc Čehijas prezidentūras pusgada. Aicināja ciemos, pieredzes apmaiņā mūsdienu globalizētajos apstākļos. Kā šodien atceros, kā klīdām pa Mala strana, blakus klubam Rubin pie tramvaja pieturas izdzērām 4 puslitra kausus alus un samaksājām tikai 108 kronas! Pie netālā Kārļa tilta sēdēja slavenais čehu velns – traks vīrs ar sarkaniem ragiem netīrā kreklā, nātnās biksēs, uz rokas pulsteņa vietā piesiets spogulis. Kad tūristi grib viņu nofotografēt, velns pagriež pret objektīvu roku ar spoguli! Vīrs glezno tikai ragaiņus un gleznas pārdod! Katka gan stāstīja, ka viņas tēvs velnu redzējis kādā pievakarē netālu no Kārļa universitātes krogā: esot bijis ģērbies stilīgā melnā kreklā, zaļganās džinsenēs, ar pelēku portatīvā datora somu. Tēvs ar nožēlu atzinis, ka velns darbadienas vakarā izskatījies pilnīgi normāls, dzirdējis pat nosaucam viņu vārdā – Jiržijs.
Viņa raksta, ka tagad alus esot vēl lētāks, krīzei tuvojoties, ražotāji un tirgotāji samazinājuši cenas, lai savējiem lielāks prieks un tūristiem interesantāk. Ja jūs zinātu – kas tas ir par alu!

Pankūkas, pārīši un radi

Šodien uz ielas redzēju, kā aiziet rokās sadevies pāris - onkulītis balti strīpotā kreklā, padomjlaika uzvalka biksēs un tantiņa melni puķainā kreklā pāri celim, kājās iešļūcenes un brūnas kapzeķes. Viņam rokā bija zils plastmasas spainis ar baltu rokturi, viņai salocīta vairākas reizes lietota celofāna kulīte ar kaut kādu sarkanu logo. Viņam pašķidri sirmi mati un plastmasas brilles bieziem stikliem, viņai melni copē saņemti mati, saņemti ar gumiju, pati tāda dūšīga. Ticiet vai nē, viņi abi smaidīja!
Apsveicu vecāsmātes Elvīras jaunāko māsu Cecīliju vārdadienā. Viņa nemaz neapvainojās, ka nezvanu īstajā dienā. No sajūsmas bļāva klausulē: Brauc, Valdiņ, ciemos! Nokausim teļu, izraksim kartupeļus, mežā mellenītes, gailenītes, dārzā zirņi aizmetušies, gurķi aug! Nopļausi kādu reizi pagalmu, saliksi malku šķūnītī!
Es zinu gan - ēst dos plānās pankūkas ar pērno zapti, jo jauno vāra un liek tik pagrabā: krizdoļi ar ķirsīšiem, krizdoļi ar upenīšiem. Un citugad šitā zapte jau būs pērnā, tad ēdīs šito un vārīs atkal jaunu citam gadam. Un viņa jau neko, bet te sivēnam aizgalda salūzusi, te šķūnīšam jumta skaidas jāsapravī. Kas nezina tādas vecāsmātes māsas, baro kā uz kaušanu, nostrādina līdz nāvei...
Kaut kad jau jābrauc būs. Radu būšana svēta lieta. Cecīlija bija pirmā radiniece, kas atnāca pie manis raudzībās. Esot teikusi - no šitā kverkļa dienās izaugs vella zēns! Kā lai tādai nepalīdz?

2009. gada 28. jūlijs

Bīčpārtijs, saulesbrilles un meitenes

Bičpartijs bij savādāks par pozitīvu, bet ne sliktā nozīmē - daudz jaunu vilvēku, pilns ar smukām meitenēm. Kā jau rakstiju twiterii, ja spētu nocirst visas certamās eglītes, varētu vasarnīcu kurināt trīs gadus.

Jā, alko tur normaali pludoja: pārsvarā slāpes remdēju ar alu, pa laikam arī kāda skrūvīte pazibēja. Kopā nevar saskaitīt, cik litru bija, bet tomātu sulas pudelītes ogļu dzēšanai aizgāja kādas 12 gab.

Ar meitenēm gāja visādi. Kamēr pa dienu blakus bija mikrefons un operātors, darbojās tāds kā magnēts - bija meitenes, kuras tā vien gribēja parunāties (protams, atradās arī cilvēki, kuri no mums muka).

Pa vakariem gāja visādi. Pirmajā vakarā pie meitenēm aizgāja tikai iepriekshējā dienā vietējā bodē iegādātās saulesbrilles. ar smukajiem kātiņiem Nākamajā rītā pirkumu nācās atkārtot, jo saule drausmīgi žilbināja. Otrajā vakarā pie meitenēm aizgāja Valda melnā cepurīte. ja ņem pa abiem vakariem kopā tad no Valda regulāri aizgāja arī veselais saprāts, kurš atgriezās tikai no rīta

Mājās atveda Juris, un majupceļā gandrīz visi laiku gulēju, acis pavēru tikai kaut kur pie Saldus un ieraudzīju raibu govi uz ceļa. Un jau tad kad bijām netālu no Lielupes, jo Juris lādējās visādās balsīs - rōzā folksvāgens aizņēma visu ceļu un vilkās uz 60 km/h. Būtu kaut beibes, nē - pensionārs rūtainā kreklā!!!

Atgriežoties mājās, likos uz auss, lai pamostos ap 19.30 un meklētu kaut ko ēdamu. Šoreiz pa upuri krita pelmeņi un marinētās sēnes. Un tās tomātu sulas pudelītes, ko biju nolicis grūtākiem laikiem. 21:00 bija randiņš ar Ludmilu. Lētajā veikalā tagad Dagņa ieteiktās tomātu sulas pudelīšu akcija beigusies, būs jāķeras pie kā cita. Ludmilu tomēr nesatiku, viņa laikam sakautrējās.

Ja interesē vairāk, ko es BBP darīju un kā ar meitenēm bija, var apskatīt arī 3 video iekš SWH web lapas - tās bija tādas kā reportāžas no notikuma vietas centos, cik spēka, lai attaisnotu jūsu cerības.

P.S. vel varu pieminēt, ka dzīvojām viesnīcā "Līva" un izčekojāmies svētdien ap 11.00 no rīta. Un numuriņā aizmirsu saulesbrilles. Tā tā dzīve paiet. atvainojos par pareizraktības kļūdām, jau tā nav viegli...

2009. gada 22. jūlijs

Ministru kabineta noteikumi un beibes

Aģentūrā viss mierīgi, bet kaut kā nevelk. Kopš valsts darbiniekiem saskaņā ar Ministru kabineta noteikumiem Nr. 995 atņemtas ne tikai prēmijas, bet arī piemaksas par projektiem, nav jēgas rauties pušu. Būtu labāk ķērušies pie noteikumiem Nr. 219 un samazinājuši ārzemju braucienu pieļaujamās viesnīcas izmaksas!
Laikam jāatsāk studēt un jāmeklē kaut kāda ārzemju stipendija. Studēju reklāmas menedžmentu ar specializāciju valsts pārvaldes projektu vadībā - jāpabeidz, kamēr vēl ir tā augstskola.
Tāmes nodevu, tagad jāgaida, kamēr blondās ārējā departamenta beibes izdrukās, saliks vīzas, iesies 5 eksemplāros, pieliks elektroniskās kopijas un apzīmogos aploksnes - tie Eiropas projekti ir nāvīga štelle, nevienam nenovēlu. Projektu viņas gan jau iesniegs 24. jūlijā 16:45, jo 17:00 ir termiņš.
Vienai no beibēm būs bērns. Kad redzi viņas visas rūtainos, flisētos svārkos, baltās blūzēs un pelēkās žaketēs, neticas, ka ar šitādām varētu būt sekss. Labi, ka mums nav tāda stingra dreskoda - tikai, kad ejam uz ministriju.
Kopš priekšnieku manīju uz ielas iešļūcenēs un ar lieliem maisiem mākslīgā ēdiena, muskuļu kačāšanas pulvera, galīgi nekāda respekta. Bet viņam atvaļinājums līdz 16. augustam. Varu derēt, ka saglabājot darba algu. Ne tā kā mums - bezalgas līdz 9. augustam.
Mājās nākot, nopirku alu 2 litrus plastmasas pudelē par 99 santīmiem.

Ģimenes klēpī

Vakar pēc Lielā Vakara, sajutos ļoti skumji. Šķiet, ka visas labās lietas paiet tik ātri! Mājās pirms gulētiešanas nolēmu pārbaudīt epastus un tur mani gaidīja patīkams pārsteigums: Toms mani bija ielūdzis draugos! Protams, draugi jau man nav nekāds jaunums, sabiju tur veselus 3 gadus, bet, kad izšķīros ar toreizējo beibi Ēriku, viņa mani sāka draugos burtiski vajāt. Izdzēsos un domāju – uz visiem laikiem. Vakar gan nosēdēju tur līdz nakts melnumam. Nu jau man ir vairāki desmiti sekotāju!
Šorīt piemodos 9os, līdz pusdienlaikam vajadzēja uz darbu aiznest kaut kādu papīru. Netālu no aģentūras nejauši satiku onkuli Gunvaldi ar viņa jauno brūti. Pat necentos iegaumēt, kā viņu sauc. Gunvaldis ir ģimenes melnā avs. Apprecējās tūlīt pēc armijas kaut kad 70.ajos gados, sataisīja divus dēlus un izšķīrās. Kopš tā laika viņš visu laiku liek sludinājumus avīzēs un vismaz reizi brauc uz Rīgu satikt brūti. Vecāmāte Elvīra katru reizi cer, ka šī reiz būs īstā.
Gunvaldim bija pelēkais uzvalks ar svītraino šlipsi, brūtei puķaini svārki līdz celim, zaļa tamborēta jaciņa un spalvainas kājas. Gunvaldis bija uzlicis jaunās brilles ar paceļamiem melniem saules aizsargstikliņiem. Izskatījās, ka viņam ir otrs pāris uzacu un viņš ir ļoti izbrīnīts.
Manuprāt, tā ir laba zīme pēc šitā Pozitīva trakuma. Laiks atgriezties ģimenes klēpī un ikdienā.

Meitenes un Mērija

Pamodos pa dienu, un nesapratu, cik ir pulkstenis – varēja būt gan 11, gan 5, gan 3. Pa galvu vēl vandījās sapnis – sapnī redzēju meiteni publikā, ar kuru man, stāvot uz Positivus skatuves, bija acu kontakts. Tur bija arī tā meitene, ar kuru uz skatuves dejoju, viena blakus, otra skatās no tālienes. Vispār vēl nespēju tā īsti atiet, tik daudz iespaidu man nav bijis nevienā aģentūras ikgadējā konferencē, ne arī sporta svētkos.
Vakar jau ap 10iem no rīta mani vēl Salacgrīvā pamodināja operators Juris. Klauvējās pie telts durvīm un modināja augšā, esot jāizbrauc pirms pārējiem, lai neiekultos sastrēgumos. Pa ceļam atcerējāmies festivālā redzēto un piedzīvoto. It īpaši Valža nebēdnīgās dejas uz skatuves līdzās PBP un intervijas ar pašmāju mūziķiem. Šķiet, ka tuvāk Rīgai pat iesnaudos.
Kad braucām prom, atstāju telti, kurā gulēja Toms, un kopā ar telti aizmirsu kedas, rozā peldmēteli, kuru izmantoju kā spilvenu, un paklājiņu. Tikko bijām Rīgā, pa taisno gāju gulēt, vienā brīdī uzmodos no Toma zvana, viņš noskaidroja, vai esam jau galā un vai tās kedas teltī ir manas. Nogulēju līdz kādiem sešiem. Tad tomēr izgāju ielās, sagribējās iedzert Asiņaino Mēriju pa 2.80. Izrādījās, ka bārā ir akcija – par 1 cenu var dabūt divas. Nosēdēju līdz slēgšanai. Galvas sāpes nepārgāja arī šodien.

P.S. Atradu vēl bildes. Kaut kāds paparaci ielicis internetā, kā mēs ar Tomu degustējam pārtiku. Bildes visumā ir labas, sevišķi 7. ar Toma seju tuvvplānā. Bet vispār nebija diezko garšīgi.
Vēl ir bildes no Lielā Vakara dzīvajā. Man tur tāds trauksmains acu skats!
Kā Tev gāja pa Pozitīvu?

2009. gada 21. jūlijs

Avantūra

Toms un Artis mani ievilka briesmīgā avantūrā, bija jaintervē Prāta Vētra, neko pa vinjiem tā īst nezināju, bet dazus jautājumus pirms tam biju uzmetis uz lapiņas. Pa Coldplai biju redzējis televīzijā.

Kā tas man sanāca, var apasktīties šite. man pašam pagaidām nav bijis dūšas noskatīties...

Nu un bildes, bildes... Šitās no tvnet.lv man patika vislabāk! Paldies autoram!

Nu jā, vēl viena štelle. ja sanāk laiks- uzraksti http://twitter.com/vasarvaldis, kurā vietā uzņemta šitā bilde.
Balvas nekādas nebūs, bet man likās smieklīgs uzraksts. varbūt balvu izdomāšu pēc tam. :) tagad taču man ir drusku vairāk brīva laika.

Ai, kopš šorīt ieraudzīju, ka priekšnieks izmircis lietū nes 2 lielos Rimi maisus ar muskuļu kačāšanas pulveriem, viņš vair nešķiet tik briesmīgs. cilvēks vien ir. liekas, ka mani nepamanīja. :)

ak jā, kopš vakar vakara esmu arii draugiem.lv - sēdēju vakarā, viss miegs izjucis ar to festivālu, čekoju meilu un ieraudzīju Toma uzaicinājumu. Kad izdzēsos, nedomāju veel kaut kad atgriesties. Jeb jāraksta atgriezties?
kopš pēdējo reizi te biju, te ir parādijies lērums jaunu iespeju. viņiem tur kaut kas līdzīgs tviterim. nemaz nelikās, ka ir tik kruti.
Bet laiku jau ar šitas viss paņem zvērīgi. drusku nāk miegs.
Elīnai laikam atvaļinājums. Salacgrīvā viņu nevarēju tai pūlī atrast. darbā šodien nebija. vakar es pats nebiju. gulēju kā sists, knapi vakarā uz rādio aizgāju.
pat nezinu, kas ar mani notiek. esmu sarežģīta personība
varbūt braukt ar stopiem uz Vāciju?

2009. gada 16. jūlijs

Ceļš uz Pozitīvu

Jau nobijos, ka lietus dēļ Pozitīvs var izjukt, bet nē! Stopojās diezgan labi. Sākumā likās, ka braucam Valmieras virzienā, bet visu laiku jūra kreisajā pusē. Vienbrīd bija tik tuvu, ka pa laikam pat zivis varēja saskatīt: gan asarus, gan sudrabainos lašus, gan, šķiet, arī tās plakanās ar acīm vienā pusē. Šitajā virzienā gan braucu pirmo rezi, ceļš bija nepazīstams. Braucām pa to jauno via Baltica, ar ko agrāk lepojās, bet tagad tur notiek vairāk avāriju nekā citur, kritušo skaits lielāks par cūku gripas upuru skaitu, Limbažu slimnīcu plānots slēgt, ātrās palīdzības arī braukšot lēnāk. Posts vien - tas izrādījies bīstamākais Latvijas ceļš
Kā šodien atceros, kā kopā ar omi un opi stāvējām Baltijas ceļā pirms 20 gadiem. Omei Elvīrai labajā rokā bija 3 laulības gredzeni. Kad ome sajūsmā un patriotismā sažņaudza roku, man dikti spieda. Vēl joprojām īsti nezinu, kurš no visiem bija opja Visvalža dotais laulību gredzens. Kad kā bērns jautāju, Elvīra nosmēja vien.
Starp citu, šoferi mainījās ik pēc pusstundas, vai tiešām es tik daudz runāju?
Vēl aizvien nebiju pārliecināts, vai stopēju uz īstā lielceļa.
Pēdējais šoferis bija diezgan nīgrs, brauca uz Igauniju pēc kontrabandas zivīm, bet pirms tam viņam Ainažu burgerkafejnīcā bija jāsatiek brūte. Viņai tikko beigusies maiņa pie kases, savāks naudu un laidīs uz Pērnavas ostu! Izsēdināja mani blakus Salacgrīvas SPA viesnīcai, neviens nezināja, kur notiek festivāls. Aizsūtīja uz bibliotēku – pāri ceļam un vēl kādus 200 metrus. Bibliotēkā vismaz bija internets. Sasodīts, jāiet cauri visai pilsētai, sutīgs pēc vella. Pusstundā tomēr tiku galā, un pie vārtiem jau gaidīja Toms ar alu un aprocēm. Gan jau varu mierīgi izslēgt telefonu. Īsziņas no bankas šodien tāpat jau vairs nebūs.
Cikos aģentūrā šodien ienāca dotācija?

2009. gada 13. jūlijs

Ceļojums uz Ludzu

Brīvdienās braucu uz Ludzu pie kursabiedra Gunāra. Nebijām tikušies kopš viņa jaunākās māsas Silvijas izlaiduma 1994. gadā. Tad arī bija grūti laiki, naudas nebija, bet parādu arī nebija.
Tagad Gunāram jau divi dēli un divi kredīti, sieva aizgājusi pie cita. Dēli drīz beigs pamatskolu, iet turpat Ludzā mākslas skolā un dzied bērnu popgrupā.
Staigājām pa pilsdrupām. Man sevišķi patika politkorekti pasniegtā informācija uz dēļa:
latviski rakstīts, ka pils tika celta, "lai aizsargātos no iebrucējiem no austrumiem", krieviski teikts, ka tie bija "ordeņa austrumu vārti".
Gunāra mātei Malgožatai pirmdien esot vārdadiena, tā viņi atraduši kalendārā neiekļauto vārdu sarakstā. Svētdien pirms braukšanas prom vēl cepa gaļas un desas. Uz kārtīgas šašliku krāsns, no čuguna. Taisīta pēc pasūtījuma 80ajos gados.
Bet arī bez tā visa baroja labi. Gaļa rītā vakarā, olas, biezpiens, salātu bļodas. Viņi tik šķin un tik griež, šķin un griež. Tik daudz zāles vasarā neapēd pat govs.
Gunāra paps Laimonis, pagalmā ar izkapti kapādams zāli, man teica - nekas tā neizvingrina plaušas kā pļaušana. Viņš to zina gan. 37 gadus nostrādājis tuberkulozes dispanserā par sanitāru.
Bija vēl viens gaumīgs joks. Gandrīz katru tostu cēlām arī uz Nameja veselību. Viņam taisni svētdien bija vārdadiena. Namejs latgaliski pareizi jāizrunā Nameizj un nozīmē kaut kādu dikti rupju vārdu. Viņi visi tik teica un tik smējās. Būs jāpaskatās vārdnīcā.
Autobusā mani pavadīja veco laiku mūzika. Mājās pats neklausos šlāgeru radio, bet man patīk, kad šoferīši klausās. Kā kādreiz bērnībā Paula plates: "Smaidas, smaidas, manas mātes smaidas, piedodiet". Cik aizkustinoši.
Ko latgaliski nozīmē Nameizj?

2009. gada 9. jūlijs

Lietuva un lietus

Pamodos nejēgā agri, jo zvanīja visi modinātaji: parastais, radiopulkstenis, televizora wake up un mobilais. Nejēdzīgi sāpēja galva un nedaudz slāpa. Izdzēru tomātu sulu, apēdu 2 mazsālītus gurkus un ķilavu rolmopsi ar sīpoliem. Un tad jau klāt bija Guntis ar pelēko mazdu, viņs šorīt divreiz bija gājis dušā.
Viļņā bija jābūt jau vienos, lai piedalītos projekta seminārā. Pa ceļam, slavenajā kafejnīcā tieši 100 kilometrus no Rīgas, uzēdām brokastu zupu. Garšoja pēc salmiem.
Viļņā iebraucām laikus, bet semināru nokavējām: lija kā pa Jāņiem un mums nebija lietussarga. Stāvējām zem jumtiņa un izmirkām līdz ādai, kamēr Vitautas iznāca pretim ar dzelteniem plēves mēteļiem, uz muguras katram aģentūras logo. Kad ienācām konferenču telpā, svinīgās runas bija beigušās, jau deva alu. Tas bija īsti laikā un vietā.
Tāmju saskaņošanu pārcēla uz viesnīcu Bernadinu ielā, aiz Gedimina. Strādājām no 14:30 līdz 16:00, tad Dovile un Aušra veda pusdienās: lieliska baraviku zupa maizes podiņā un cepelīni. Gandrīz apraudājos no sentimenta, jo sapratu, ka pusporcija dižkukuļu maksā tieši tikpat cik 2002. gadā, kad sāku braukāt uz Viļņu pie Lietuvas aģentūras - seši liti piecdesmit.
Vēlāk sēdējām Užupis kalna restorānā, skatījāmies uz pilsētu un dzērām kviešu alu.
Cik žēl, lietainā Lietuvā ir labāk kā saulainā Latvijā. Brīžiem pat skaidrojas.
Ko pagājušogad Viļņā nopirka Elīna?

2009. gada 8. jūlijs

Konjaks un trakumsērga

Šodien darbā reāls cirks. Nepietiek, ka Juris izvilka konjaku un visus cienāja - mūsu aģentūru tomēr atstās, mums tie vērtīgie Eiropas projekti! Klāt kā atsevišķu departamentu pievienos citu aģentūru, tur gan lidos galvas - no 140 darbiniekiem paliek 35. Gunča pamanījās izdzert uz katru glāzi vēl vienu glāzi, palika sārts un smaidīgs, Juris pat nepamanīja.
No atvaļinājuma atgriezies Alberts. Atveda Latgales šņabi. Makšķerējis Nagļu dīķos.
- Taaaadas karpas! O! - Alberts rādīja, izpletis rokas, un apgāza Zanes dzimenes puķu vāzi. Printeris pludoja vien. Juris nepamanīja arī to.
Alberts brūns un noēdies lauku labumus. Stāstīja anekdotes par blondīnēm. Grāmatvedības Lida tik šššņāca - vīriešššu šššovinisms, vīriešu šššovinisms. Šššodien viņai zaļa kleita ar šššņorēm un tīkliņzeķes. Domā, ka baigi piestāv pie zaļajām acīm. Acis ta viņai pelēkas. Pats redzēju, kad pērn taisījām atskaites!
Pēcpusdienā palika pavisam sutīgs, visi pirms lietus tinās prom no darba. Iekliboja Ilona. Viņai Pārogrē netālu no Sandras mājas mazdārziņš. Dzeltenā plēves maisiņā atnesa kādus 3 kg saspaidītu zemeņu. Bijusi pie ģimenes ārsta un uz procedūrām - potes pret trakumsērgu! Paņēmusi dārziņa sargāšanai kaimiņa dobermani Princi, tas iekodis kājā. Labi, ka Feliksiņš nav dobermanis...
Rīt uz Lietuvu! Saskaņot projekta tāmes!

Šaušana un vardes


Pēc darba aizvedu Edvīnam instalācijas diskus. Izrādās, viņa sieva Madara ir manas kolēģes Sandras otrā ceļa māsīca no Aglonas. Abas mācījās vienā augstskolā Daugavpilī, tad Sandra dabūja darbu Rīgā un pārcēlās uz Ogri. Pēc laika arī Madara tika Rīgā. Sapazinās ar Edvīnu augstskolas salidojumā, tur bija visas filiāles no visiem novadiem.
Jaunākā meita Astriņa tik staigāja man pakaļ - kāpēc tas un kāpēc šitas. Kamēr Edvīns izdzina no garāžas savu pelēko škodu, sakrāva bagažniekā riņķus un pūšļus un ar abiem mazākajiem bērniem prom uz ezeru. It kā auksti un taisījās uz lietu, bet sīkajiem jau ka tik ūdens.
Tad mēs drusku aprunājāmies ar Madaru par dzīvi, viņa parādīja savu varžu kolekciju. No katra ceļojuma atved pa vardei. Pilns plaukts, viņiem liela guļamistaba un tumši sarkana gultasveļa.
Pēc tam Madara taisīja ēst, bet mēs ar Ervīnu staigājām apkārt un atradām jocīgas noliktavas turpat netālu mežā. Ar kaķeni šāvām fiņķikus. Uz noliktavas sienas bija pelēki lillā uzraksts "У гаража не парковать". Vajadzēja trāpīt visos burtos pēc kārtas, tad rinda skaitījās izieta. Viens drāts gabals atleca no betona un grabēdams atsitās pret sarūsējušo metāla mucu vēl no krievu laikiem. Tad gan nobijāmies, ka šitā var trāpīt acī. Protams, ierēcām par to un šāvām tālāk.
Ervīns zaudēja divas reizes. Sēdējām uz mucas un filozofējām, ka neriktīgie burti. Būtu uz žoga kaut kas rupjš, uzreiz varētu trāpīt. Spļāvām mērķī ķiršu kauliņus. Uz noliktavas sienas bija uzzīmēts smuks grafiti - nereāli nesmuks zils zaķis ar rozā ausīm. Vajadzēja trāpīt kreisajā acī.
Vakars beigās izvērtās ļoti saturīgs. Madara smaidīja vien.

P.S. Sevišķi sveicu savu 100. tvitera sekotāju @ammarita, jo viņa nav seksa robots no ASV. :)