Šorīt pamodos jau pusdeviņos savā Rīgas dzīvoklī. Modinātājs vēl nezvanīja, pamodinaja tādas īstas smeldzīgas skumjas. Vai tiešām tāds ir visa sākums un beigas? Aiz pieraduma pasniedzos pēc tomātu sulas pudelītes. Pēdējā, kas stāvēja pie gultas, bija tukša. Viss lietuviešu alus arī izdzerts. Sapratu, ka laikam jau jāceļas, šodien jāizdara TIK daudz.
Omi Elvīru biju saticis, jau, iebraucot Latvijā, tēvs speciāli brauca caur Šauļiem, kur trīsvaigžņu lielveikalā nopirka Elvīrai strūdeles mīklu Šviežia Tešla. Uz Elvīras māju Elejas pusē, braucot no Lietuvas, jānogriežas pa kreisi no lielceļa, viņa dzīvo robežas zonā. Manu Valdiņ, Elvīra bija gan priecīga, gan skumja, - sargi sevi tajā Somijā. Lai neapsaldētos, iedeva kapzeķes. Vismaz naktī uzvelc, lai nepamosties slims!, ome nosmēja. Izcepusi pīrāgus un rupjmaizi, iedeva līdzi arī gabaliņu baltkrievu speķa ar ķimenēm. Viņai vēl paliek, un Eduards atnesīs atkal, bet Valdim gan tajā Somijā var rasties nepieciešamība pēc īsta ēdiena.
Vajadzēja aiziet līdz aģentūrai, lai paņemtu nākamā lidojuma apstiprinājumu. Tur tiešām visiem vajadzētu iet apmaksātā atvaļinājumā – Elīna raud, Zane agresīvi spiedz, Guntis smīnēdams kravā mantas un izsaka kolēģēm indīgas piezīmes. Ejot prom, durvīs man ap kaklu apkrita Antons, saimniecības daļas vadītājs. Braukšot ciemos par katru cenu, jāsaņemas, pirms jūrā nav sākušās septembra vētras!
Tagad sēžu mājās, mantas jau sakravātas, gaidu Pēteri – Lindas brāli. Viņš paliks manā dzīvoklī, kamēr mācīsies Rīgas skolas pēdējā klasē, šovakar – iepazīšanās pasākums. Tāpat kā viss šai pasaulē, ir mainījies arī Toma darba laiks. Diez kad vēl skanēs Lielais Vakars. Visas zīmes rāda, ka jāsaka Rīgai – atā!
2009. gada 2. septembris
2009. gada 1. septembris
Melns dermatīns un spoguļi
Mājupceļš izrādījās trakoti garš. Par katru cenu tēvs gribēja mani atvizināt līdz Rīgai ar mašīnu. Vajadzēja nakšņot Polijā, bet – tavu negalu, neviens jau nezināja, ka šis vīkends, acīmredzot, ir poļu kāzu laiks. Visi zajazdi nobūkoti – restorānā notiek kāzu mielasts, bet hotelikā dzīvo kāzinieki. Meklējot brīvas vietas, pamanīju pāri: sieviete lillīgi zeltainā minikleitā ar zelta kreļļu virteni un vīrietis lietišķā pelēkā uzvalciņā iznāca no 16. numura. Diez ko viņi tur darīja laikā, kad kāzu torte vēl nav sagriezta. Sestdienas vakars izskatījās izbojāts. Tomēr. Beigu beigās izdevās atrast vietu motelikā Amazonka netālu no Ostrodas (tēvs brauca no Berlīnes uz Rīgu caur Gdaņsku, jo pa to ceļu nebrauc fūres, daudz mierīgāka braukšana, bieži var pārsniegt pieļaujamo braukšanas ātrumu). Nebiju sajūsmā: brīvs bija tikai trīsvietīgais numurs, kas maksāja tikpat, cik istaba ekskluzīvā vietā: ja brauc pa Poznaņas haiveju un tad uz Varšavu, ceļā ir ideāls 3zvaigžņu hotelis Gorski Katovices-Varšavas ceļā, kur vienmēr nakšņojām ar kolēģiem, kad bijām atceļā no vizītes Polijas aģentūrā.
Moteliks nedaudz oda pēc tualetes un gaismas slēdzis bija tikai pie ārdurvīm. Lai izslēgtu gaismu un nokļūtu līdz gultai, bija jāieslēdz televizors. Tas gan, par brīnumu, tādā nožēlojamā vietā bija platekrāna. Tā kā gultai bija melna dermatīna apdare un gultas panelī iemontēti spoguļi, naktsvieta baisi atgādināja apbedīšanas biroju vienā no maniem iemīļotajiem seriāliem. Tāpēc atstāju televizoru ieslēgtu – tomēr mazāk nepatīkami. Pirms gulētiešanas teicu tēvam: hotel Gorski bija šarko duša un bezmaksas internets. “Vo, a kur tagad ir tavs Gorski un tava aģentūra? Priecājies, ka atradām vietu nakts melnumā, un lēnām pierodi pie reālās dzīves!”
Moteliks nedaudz oda pēc tualetes un gaismas slēdzis bija tikai pie ārdurvīm. Lai izslēgtu gaismu un nokļūtu līdz gultai, bija jāieslēdz televizors. Tas gan, par brīnumu, tādā nožēlojamā vietā bija platekrāna. Tā kā gultai bija melna dermatīna apdare un gultas panelī iemontēti spoguļi, naktsvieta baisi atgādināja apbedīšanas biroju vienā no maniem iemīļotajiem seriāliem. Tāpēc atstāju televizoru ieslēgtu – tomēr mazāk nepatīkami. Pirms gulētiešanas teicu tēvam: hotel Gorski bija šarko duša un bezmaksas internets. “Vo, a kur tagad ir tavs Gorski un tava aģentūra? Priecājies, ka atradām vietu nakts melnumā, un lēnām pierodi pie reālās dzīves!”
2009. gada 31. augusts
Vursti, kebabi un ali
Berlīne izrādījās daudz labāka, nekā biju iedomājies. Patika gan vēstures pieminekļi, sevišķi – apgleznotais mūris Ostbānhofa pusē pie Šprē (tur tālāk uz upes ir instalācija ar diviem milzīgiem cilvēkiem, visi no tilta fotografē), gan zooloģiskais dārzs, gan galvenā Rietumvācijas iela Ku-dam ar visiem veikaliem. Rajonā, kur bija apartaments, Kreicbergā, ir gan dažādi krogi, mazi kinoteātri, mākslinieku darbnīcas, gan arī galvenā Berlīnes turku dzīves vieta. Īpaši garšoja Kebabs par 2.80, apēdot tādu, vairākas stundas negribas ēst! Nav kā vursts alusdārzā pie Zoo. Maksā 4.50, bet atnes bļodiņu, kur karstā ūdenī 2 Minhenes desiņas, klāt saldas sinepes no paciņām un klāt uz atsevišķa šķīvja ūdenskliņģeris,
Bet alus! Berlīne laikam ir vieta īstiem alus cienītājiem – dārgākais no lētā gala – kviešu alus – maksā 1.99 par puslitra pudeļu sešpaku, kam klāt vēl jāpieskaita pudeles depozīts. Tādus laikus nekur citur nepiedzīvosi!
Atpakaļceļu tēvs uzsāka ar sarunu. Neesot pateicis, ka viņiem ar Marinu ir dēls Artjoms, „Tavs pusbrālis, šobrīd neciešamais pirmsskolas vecums, bet kopumā – īsti viltīgs zellis, viss tēvā!” Saša apmierināti nokrekšķinājās. Valdis ar šausmām atcerējās amatpersonas deklarāciju – „Eu, nevarēji pateikt ātrāk, tagad man būs pārkāpums!” „Ko ņemies,” tēvs atmeta ar roku, „baigā amatpersona ☺ Kā tu varēji zināt? Ja nu es būtu iekritis kredītos un būtu bezvēsts prombūtnē? Artjomam ir cits uzvārds, manējais, un nav arī Latvijas personas koda! Dzīvē viss notiek uz labu – arī, ja neredzi to šodien!”
Bet alus! Berlīne laikam ir vieta īstiem alus cienītājiem – dārgākais no lētā gala – kviešu alus – maksā 1.99 par puslitra pudeļu sešpaku, kam klāt vēl jāpieskaita pudeles depozīts. Tādus laikus nekur citur nepiedzīvosi!
Atpakaļceļu tēvs uzsāka ar sarunu. Neesot pateicis, ka viņiem ar Marinu ir dēls Artjoms, „Tavs pusbrālis, šobrīd neciešamais pirmsskolas vecums, bet kopumā – īsti viltīgs zellis, viss tēvā!” Saša apmierināti nokrekšķinājās. Valdis ar šausmām atcerējās amatpersonas deklarāciju – „Eu, nevarēji pateikt ātrāk, tagad man būs pārkāpums!” „Ko ņemies,” tēvs atmeta ar roku, „baigā amatpersona ☺ Kā tu varēji zināt? Ja nu es būtu iekritis kredītos un būtu bezvēsts prombūtnē? Artjomam ir cits uzvārds, manējais, un nav arī Latvijas personas koda! Dzīvē viss notiek uz labu – arī, ja neredzi to šodien!”
2009. gada 28. augusts
Konservatīvisms un inovācijas
Ārā šajās dienās Viduseiropā ir ellīgi karsts. Pat Gdaņskā, kaut tā ir piejūras pilsēta. Labi, ka Avis īrētajā Lexusā kondiška un ādas sēdekļi. Alum fācis pat nopircis kūlboksu – ar vadu piestiprina pie mašīnas piepīpētāja un brauciena laikā ir pašiem savs ledusskapis!
Vienu no poļu tradicionālajiem aliem atkorķēju jau tūlīt pēc iekāpšanas. Citādi būs sausa runa, tēvs piemiedza ar aci. Mums būs apartaments Kreicbergā, apkārt visādi bāri un restorāni, arī veikali, gan Kaiser's, gan Netto. No Gdaņskas jābrauc mazliet vairāk par 500 kilometriem. Neticēsi – pat dārgākais vācu alus ir lētāks nekā alus Latvijā vispār, par taviem Helsinkiem nemaz nerunājot.
Kad bija nobraukti apmēram 200 kilometri, tēvs kļuva nervozs. Starp Košalinu un Karlino jāsatiekot Polijas biznesa partneris, kam tur vasaras māja. Valdis lai tikmēr paēd kādā ceļmalas krogā. Izsēdināja tieši pie lielās baltās mājas, kam pa visu sienu uzraksts ZAJAZD HUBERTUS un mežacūkas bilde. Iedeva arī eiro, jo karti, uz galvošanu, tur neņems!
Krogs izrādījās reāls atradums.
Saimnieks stāstīja, ka tas ir ģimenes īpašums, un, kamēr viņa sieva virtuvē gatavoja FLAKI zupu un mežacūkas kotleti, izstāstīja visu dzīvi – tēvs no Lietuvas, māte no Baltkrievijas, kopš bērnības te, pie Baltijas jūras. Tagad vietējie šauj mežā cūkas un aļņus, nes uz krogu, kur Zbigņeva sieva tos gatavo, lai garšo gan poļakiem, gan vāciešiem.
Dēla šodien krogū nav, viņš aizbraucis pie sievietes. Ko padarīsi, saimnieks noplātīja rokas – tagad tādi laiki, ka jāpriecājas: dēls pie sievietes nevis pie vīrieša!
2009. gada 27. augusts
Re ko sencis man nopirka :)
Sencis atceras, ka nedeva man naudu saldējumiem Eskimo un Pols. Tagad tāpēc viņš izpērk vainu, pērkot alus :)
Pārkvalifikācija un atkalredzēšanās
Pagājušonedēļ, pēc tam, kad Radio SWH pēdējoreiz skanēja Vasarnieku stāsti, pārkvalifikācija gāja vēl vairākas dienas, bet vairs nebija tik grūti kā sākumā. Gala beigās piektdienas priekšpusdienā paziņoja rezultātus. Tiem, kas saņēma sertifikātu ar sarkanu labo apakšējo stūrīti, septembra vidū būs iespēja sākt mācības turpat, augstākā līmeņa speciālistu skolā. Ja sertifikāta stūrītis dzeltens – septembrī jādodas uz Turku, kur notiek vidēja ranga darbinieku pārkvalifikācija. Man kopā ar apliecību pasniedza arī kartīti ar dzīvesvietas rezervācijas kodu. Katrā ziņā prieks, ka jāpaliek Helsinkos, jo apkārtni uz izklaides vietas jau esmu iepazinis, nofotografējies pie pieminekļa arī. Turklāt dzīvesvietā jau tagad varētu atstāt dažas mantas.
Sestdien jau agri bija jābūt lidostā – nedrīkstēja nokavēt čekinu, kas beidzās 10:30. Tēvs nedēļas sākumā man atsūtīja elektronisko biļeti līdz Gdaņskai. Lidojums bija ar 1 pārsēšanos, abās reizēs ēdu sendvičus (pirmajā – ar tunci un pikanto mērci, otrajā – ar vītinātu gaļu un papriku). Dzēru arī alu – lieliskā aviokompānija atspirdzinājumus piedāvāja par velti!
Tēvs mani sagaidīja ielidošanas parkingā, ieradies jau ātrāk un noīrējis melnu Lexusu. Viņš ar vienu pārsēšanos lidojumam iztērējis 7 stundas. Tēvu nebiju redzējis mūžību. Viņš, šķiet, mainījies tikai uz labo pusi. Agrāk vairāk izskatījās pēc lūzera, tagad – pēc labi kopta žigolo. Nopircis man poļu alus, lai ceļā raitāk sokas runāšana.
p.s. Uzmini, kādu alu es dzēru lidmašīnā?
2009. gada 19. augusts
Somu olas un vienādojumi
Kad šodien pamodos, pulkstenis rādīja 9:15 pēc Somijas laika. Vībke bija uzvedusies ļoti klusu un pagatavojusi somu brokastis – piecus rīsu pīrāgus, kas izskatās kā sklandu rauši, tikai iekšā ir nevis burkāni, bet rīsi. Tos uzsilda mikroviļņos, pa to laiku nomizo tikko cieti novārītu olu un ar dakšu saspaida to kopā ar sviestu un sāli. Saspaidīto masu liek virsū siltajam pīrāgam – nekad neticēsiet, bet garšo vienkārši kolosāli! Šķīstošā kafija sanāca tāda stiprāka. To dzērām ar pienu.
Tad Vībke devās uz istabiņu rezervācijas kantori, bet es – uz pieaugušo pārkvalifikācijas centru – pildīt atestācijas pirmo kārtu, kam bija jāsākas 11:30. Sākumā likās, ka testi ir pavisam vienkārši – tādi kā bērniem, ar trīsstūriem, rombiem un apļiem. Vēlāk gan bija pat riktīga matemātika, vienādojumi. Uz ātrumu pārbaudīja kvadrātsaknes. Mazliet uzelpoju vienīgi tad, kad pēc parauga lika rakstīt projekta tāmi. (Tas galu galā man padodas!)
Aizpildītās tāmes savāca un nokopēja, mums atdeva kopijas. Līdz rītam jāpārdomā, ko un kā rakstīt projekta aprakstā angļu valodā, kad tāme jau gatava. Redz, kādi viltnieki, nodomāju! Vēlāk likšot projektu arī noformēt.
Izgāju ārā 16: 45 – svaigs, spirgts gaiss. Tiešām – sākusies jauna dzīve!
Tad Vībke devās uz istabiņu rezervācijas kantori, bet es – uz pieaugušo pārkvalifikācijas centru – pildīt atestācijas pirmo kārtu, kam bija jāsākas 11:30. Sākumā likās, ka testi ir pavisam vienkārši – tādi kā bērniem, ar trīsstūriem, rombiem un apļiem. Vēlāk gan bija pat riktīga matemātika, vienādojumi. Uz ātrumu pārbaudīja kvadrātsaknes. Mazliet uzelpoju vienīgi tad, kad pēc parauga lika rakstīt projekta tāmi. (Tas galu galā man padodas!)
Aizpildītās tāmes savāca un nokopēja, mums atdeva kopijas. Līdz rītam jāpārdomā, ko un kā rakstīt projekta aprakstā angļu valodā, kad tāme jau gatava. Redz, kādi viltnieki, nodomāju! Vēlāk likšot projektu arī noformēt.
Izgāju ārā 16: 45 – svaigs, spirgts gaiss. Tiešām – sākusies jauna dzīve!
Ceļš un ceļojums
Tā kā vakardienas rīts bezcerīgi risinājās VIDā, lidojumam čekojos caur to jauno automātisko (elektronisko) sistēmu, nav vairs kā senajos laikos, kad pie bagāžas nodošanas jāgaida skaistā zaļā biļete. Biju vīlies tajā pelēkajā un neizskatīgajā papīrelī, bet viens pluss tajā visā gan ir, var izvēlēties vietu lidmašīnā. Cauri drošības kontrolei tiku bez aizķerēm, ja neskaita to, ka, šķiet, pie tā radioaktīvā rentgena aparāta pazaudēju kārtējās saulesbrilles. Mana ierašanās lidostā bija tik laicīga, ka nebija laika iepirkt tajā ekskluzīvajā lidostas teritorijā nevienu importa dzēriena pudeli, tādēļ pa taisno devos uz iekāpšanas platformu.
Lidmašīnā biju izvēlējies vietu pie loga un diezgan tuvu iekāpšanas durvīm, jo gribēja no augšas apskatīt Rīgas jūras līci. Tas arī izdevās, labi varēja redzēt Salacgrīvu un vietas kur pavisam nesen kopā ar Tomu testējām ēdienus, un aizkadrā arī dzērienus.
Cilvēki lidmašīnā likās garlaikoti. Neviens nepasūtīja pat ne alu, ne siera kruasānu.
Ielidojot Vantaa - Helsinku lidostā, pa taisno devos uz 615. autobusu, pa ceļam paķerot ratiņus uz kuriem uzlikt smago brūno somu. Viss likās tik gludi līdz brīdim, kad, iekāpjot autobusā un uzsākot ceļu līdz centrālajai stacijai, sapratu, ka ratiņos esmu aizmirsis mapi ar pāris dokumentiem, starp kuriem bija arī reģistrācijas papīrs piešķirtajai istabiņai. Sazvanījos ar paziņu Vībki, kura solījās sadabūt jaunu, taču, kamēr viņu gaidīju pie centrālās stacijas pulksteņa, kurš šobrīd, starp citu, ir ietīts glītā kažociņā, laikam remonta darbu dēļ, reģistrācijas kantoris bija beidzis darbu un pirmo nakti nācās pavadīt pie paziņas rajonā pavisam tuvu Helsinku centram. Pirms miega vēl devos pastaigā kopā ar Vībki, centrā iedzērām pa alum. Tas tā, ierodoties. Turpmāk tu alu pirksi veikalā un dzersi mājās, paziņa sirsnīgi smējās. Laikam studentu humors, laimīgi nopūtos.
Lidmašīnā biju izvēlējies vietu pie loga un diezgan tuvu iekāpšanas durvīm, jo gribēja no augšas apskatīt Rīgas jūras līci. Tas arī izdevās, labi varēja redzēt Salacgrīvu un vietas kur pavisam nesen kopā ar Tomu testējām ēdienus, un aizkadrā arī dzērienus.
Cilvēki lidmašīnā likās garlaikoti. Neviens nepasūtīja pat ne alu, ne siera kruasānu.
Ielidojot Vantaa - Helsinku lidostā, pa taisno devos uz 615. autobusu, pa ceļam paķerot ratiņus uz kuriem uzlikt smago brūno somu. Viss likās tik gludi līdz brīdim, kad, iekāpjot autobusā un uzsākot ceļu līdz centrālajai stacijai, sapratu, ka ratiņos esmu aizmirsis mapi ar pāris dokumentiem, starp kuriem bija arī reģistrācijas papīrs piešķirtajai istabiņai. Sazvanījos ar paziņu Vībki, kura solījās sadabūt jaunu, taču, kamēr viņu gaidīju pie centrālās stacijas pulksteņa, kurš šobrīd, starp citu, ir ietīts glītā kažociņā, laikam remonta darbu dēļ, reģistrācijas kantoris bija beidzis darbu un pirmo nakti nācās pavadīt pie paziņas rajonā pavisam tuvu Helsinku centram. Pirms miega vēl devos pastaigā kopā ar Vībki, centrā iedzērām pa alum. Tas tā, ierodoties. Turpmāk tu alu pirksi veikalā un dzersi mājās, paziņa sirsnīgi smējās. Laikam studentu humors, laimīgi nopūtos.
2009. gada 17. augusts
Amatpersonas un atvadas
Vīkends pagāja kā sprinta skrējienā, ceturtdien darbā, izsniedzot sertifikātu, pateica, ka jau pirmdien jādodas uz atestāciju Helsinkos, kur redzēs, vai mani pieņems apmācības augstākajā līmenī. Nacionālās aviokompānijas biļeti ar vienu apmaksātu bagāžas vienību izsniedza reizē ar sertifikātu. Biļete vienā virzienā, jo ieminējos, ka Eiropā mani grib satikt tēvs. Ja atpakaļceļš izrādīsies pārāk dārgs, aģentūra izmaksāšot kompensāciju uz avansa norēķina pamata.
Cirks sākās piektdien. Zvana Elīna un spiedz neparasti augstā balsī: šefs nepateica, ka jūlija beigās iekļāvām tevi projekta iepirkumu komisijā, tagad tev jāiesniedz valsts amatpersonas deklarācija, kuru iesniedz, stājoties amatā! 1. pielikums Ministru kabineta 2002.gada 22. oktobra noteikumiem Nr.478.
Biju tikko pamodies. Neesmu amatpersona un amatā nevis stājos, bet to pametu!, čukstēju. Tu esi iepirkuma komisijā, tāpēc amatpersona, Elīna nervozi skaidroja. Jūlijā neviens nezināja, ka izvērsīsies šitā. Atnāc, Valdi, uz aģentūru, nu jau izklausījās, ka viņa šņukst. Aizpildīt deklarāciju tāds spļāviens vien. Ja neiesniegsi laikā – sods 250 latu kā likts!
Viņai teikt viegli. Labi, mašīnas man nav, vērtspapīru un akciju arī nav. Toties radinieki! Tagad jāzvana omei Elvīrai un tēvam, lai pierakstītu viņu personas kodus un dzīvesvietas adresi. Skaidra lieta, kā citādi zinās, vai notikusi interešu konflikta novēršana valsts amatpersonu darbībā – vai Elvīra nepiedalās konkursā par telekomunikāciju piegādi aģentūrai.
Ar deklarāciju dabūju čakarēties, vēl šorīt, jo VID piektdienās vairs nestrādā. Knapi paspēju iesniegt, biju jau ar mugursomu, ārā gaidīja Guntis ar mazdu. Sveika, Rīga, bet es vēl neatvados!
ps. bet piektdienas vakarā ballītē vienalga piedzēros. aiz škrobes un aiz prieka vienlaikus.
Cirks sākās piektdien. Zvana Elīna un spiedz neparasti augstā balsī: šefs nepateica, ka jūlija beigās iekļāvām tevi projekta iepirkumu komisijā, tagad tev jāiesniedz valsts amatpersonas deklarācija, kuru iesniedz, stājoties amatā! 1. pielikums Ministru kabineta 2002.gada 22. oktobra noteikumiem Nr.478.
Biju tikko pamodies. Neesmu amatpersona un amatā nevis stājos, bet to pametu!, čukstēju. Tu esi iepirkuma komisijā, tāpēc amatpersona, Elīna nervozi skaidroja. Jūlijā neviens nezināja, ka izvērsīsies šitā. Atnāc, Valdi, uz aģentūru, nu jau izklausījās, ka viņa šņukst. Aizpildīt deklarāciju tāds spļāviens vien. Ja neiesniegsi laikā – sods 250 latu kā likts!
Viņai teikt viegli. Labi, mašīnas man nav, vērtspapīru un akciju arī nav. Toties radinieki! Tagad jāzvana omei Elvīrai un tēvam, lai pierakstītu viņu personas kodus un dzīvesvietas adresi. Skaidra lieta, kā citādi zinās, vai notikusi interešu konflikta novēršana valsts amatpersonu darbībā – vai Elvīra nepiedalās konkursā par telekomunikāciju piegādi aģentūrai.
Ar deklarāciju dabūju čakarēties, vēl šorīt, jo VID piektdienās vairs nestrādā. Knapi paspēju iesniegt, biju jau ar mugursomu, ārā gaidīja Guntis ar mazdu. Sveika, Rīga, bet es vēl neatvados!
ps. bet piektdienas vakarā ballītē vienalga piedzēros. aiz škrobes un aiz prieka vienlaikus.
2009. gada 13. augusts
Elvīras un Ataturka diena
Šorīt darbā ierados otrais – tūlīt pēc Elīnas. Pat tagad, kad aģentūru klapē ciet, šī nevar likties mierā, jābūt vienmēr un visur pirmajai. Ieraudzījusi mani, sāka brēkt: muļķu valsts bija un paliks, kur tad nāks nauda budžetā, ja visus atlaiž. Vēl arī bezdarbnieku pabalsti jāmaksā! Jau no rīta bijusi Sociālās apdrošināšanas kantorī pieteikties pabalstam. Uzzinājusi, ka kantoris augustā arī 2 dienas slēgts bezalgas atvaļinājumu dēļ. Labi, ka nevilka garumā un aizgāja uzreiz. Šodien vēl jāpaspējot aizskriet uz VID-u, jo tas, savukārt, būs slēgts rīt – viņiem bezaldznieki piektdienās. Beidzot saņēmusies pieprasīt no valsts atpakaļ pārmaksāto Iedzīvotāju ienākuma nodokli kopš 2006. gada. Lai iepūš!
Pirms sertifikāta pasniegšanas pēcpusdienā vēl piezvanīju omei. Viņai vārda diena un dzimšanas diena vienā datumā. Toreiz, pirms 86 gadiem, tā bijusi zīmīga diena, Ataturks ievēlēts par Turcijas prezidentu, Elvīras tēvs vienmēr pieminējis, drīz pēc tam piedzimusi arī Velta Līne. Ome bija labā noskaņojumā: sēžot ar draugu Eduardu un dzerot konjaciņu, Eduards atnesis arī īstu baltkrievu speķi! Pastāstīju, ka zvanīja tēvs. Nevar būt, tiešām Saša nācis pie prāta?, ome skaļi smējās. Par aģentūru viņa jau zināja. Saki nu vēl, Valdiņ, Elvīra nopūtās. Posts vien, visus atlaiž, Baltijas ceļa gadadienā liek cilvēkiem skriet kā aunu baram, kaut būtu īstais laiks apstāties un padomāt. Labi vien ir, ka piekriti braukt mācīties uz ārzemēm, te vairs nav daudz, ko darīt.
Pirms sertifikāta pasniegšanas pēcpusdienā vēl piezvanīju omei. Viņai vārda diena un dzimšanas diena vienā datumā. Toreiz, pirms 86 gadiem, tā bijusi zīmīga diena, Ataturks ievēlēts par Turcijas prezidentu, Elvīras tēvs vienmēr pieminējis, drīz pēc tam piedzimusi arī Velta Līne. Ome bija labā noskaņojumā: sēžot ar draugu Eduardu un dzerot konjaciņu, Eduards atnesis arī īstu baltkrievu speķi! Pastāstīju, ka zvanīja tēvs. Nevar būt, tiešām Saša nācis pie prāta?, ome skaļi smējās. Par aģentūru viņa jau zināja. Saki nu vēl, Valdiņ, Elvīra nopūtās. Posts vien, visus atlaiž, Baltijas ceļa gadadienā liek cilvēkiem skriet kā aunu baram, kaut būtu īstais laiks apstāties un padomāt. Labi vien ir, ka piekriti braukt mācīties uz ārzemēm, te vairs nav daudz, ko darīt.
2009. gada 12. augusts
Izaicinājums un stils
Tieši uz to es jau biju gatavs. Neatradās neviens, kas gribētu ar mani dalīties smagajā izvēlē. Tikai @Ilzeens Tviterī novēlēja, lai turos. Paldies, daudz citu variantu jau nav ☺. Nevarēju aizmigt līdz pusčetriem, izdzēru 7 puslitra alus kausus no muciņas, ko vīkendā kaimiņš atveda no brauciena pa Abulu. Aizmidzis sapņoju, kā braucu uz Vāciju, Franciju, Beļģiju un Nīderlandi tikties ar tēvu un viņa tagadējo sievu. Stāsta, ka beļģu alus esot kaut kas īpašs, katram alum sava glāze. Pie kroga galda pienāca opis Visvaldis un nokrekšķējās: Saša, no tavas dzīves nav ne tik daudz jēgas kā melns aiz naga. Vienīgais attaisnojums tavai eksistencei ir Valdiņš, bet arī tas tevi nav vedis pie prāta: puika aug viens, māte mirusi, tēvs kaut kur klenderē, pat neiedod divdesmit kapeikas saldējumam Pols! Labi, ka Namedai pietika prāta, un Valdim ir mūsu uzvārds. Elvīras tupeņus noēdies, aug griezdamies!
Pamodos tieši pāris sekundes pirms ierastā modinātāja zvana 7:35. Paģiru nebija. Atvēru acis un sapratu – vai par velti jau kuro nakti tādi sapņi, izaicinājums jāpieņem. Dušā izpilināju pēdējos pilienus adida sport (tagad dušas želeja būs jāpērk lētajā veikalā), ātrumā uzgrauzu pārpalikušo ciabatta maizi ar lauku sieru, uzvilku buktētās bikses un stilīgo linu kreklu, iesmaržojos un devos ceļā. Lai nedomā, ka Valdiņš ir dzīves sagrauzts!
Uzrakstīju iesniegumu par pieteikšanos pārkvalifikācijai. Došot stipendiju plus kompensāciju transorta izmaksām. Kad iznācu no administrācijas biroja, mūsu departamentu sagaidīja milzu pārsteigums: atvestas trīs kastes Švyturis kviešu alus! Lietuvas aģentūra jūtas vainīga, viņus nelikvidē, sūta mums sveicienus un laba vēlējumus. Kā lai nedzer?
Pamodos tieši pāris sekundes pirms ierastā modinātāja zvana 7:35. Paģiru nebija. Atvēru acis un sapratu – vai par velti jau kuro nakti tādi sapņi, izaicinājums jāpieņem. Dušā izpilināju pēdējos pilienus adida sport (tagad dušas želeja būs jāpērk lētajā veikalā), ātrumā uzgrauzu pārpalikušo ciabatta maizi ar lauku sieru, uzvilku buktētās bikses un stilīgo linu kreklu, iesmaržojos un devos ceļā. Lai nedomā, ka Valdiņš ir dzīves sagrauzts!
Uzrakstīju iesniegumu par pieteikšanos pārkvalifikācijai. Došot stipendiju plus kompensāciju transorta izmaksām. Kad iznācu no administrācijas biroja, mūsu departamentu sagaidīja milzu pārsteigums: atvestas trīs kastes Švyturis kviešu alus! Lietuvas aģentūra jūtas vainīga, viņus nelikvidē, sūta mums sveicienus un laba vēlējumus. Kā lai nedzer?
2009. gada 11. augusts
Izvēle un realitāte
Šorīt pamodos laikā un domīgs. Modinātājs zvanīja tāpat kā vakar, un miegs nenāca nemaz. Dzīve sākusi griezties kā paātrināts karuselis, kopš vakardienas sajūta, it kā atrodoties uz uzvilktas atsperes. Vakardienas sapnis... un tēva zvans stundu pēc vakara pārraides beigām... gribot mani satikt, lai ko tas maksātu. Strādājot Vidusjūras pusē, vietējā pārtikas piegādes uzņēmumā. Rīgas šprotes un melnais balzams rullējot, naudas diezgan. Uzēdu vakarā sagatavotos puķkāpostu salātus ar tomātiem, gurķiem, ķiplokiem un majonēzi, kam piejauktas sinepes un melnie pipari. Uzvilku izbuktētās bikses un devos uz darbu.
Sandra birojā mētāja mapes un lamājās. Lielā zilā mape krītot atvērās un ātršuvējs saplēsa Sandras zeķubikses. Joooop..... Sandra nobļāvās, ziepēs visu nolādēto birokrātiju! Viņai netur nervi, bet patiesībā lai nepīkst. Atšķirībā no visiem citiem, kam bija 25 darba dienu bezalgas atvaļinājums, viņa informācijas sniegšanas nolūkos strādāja arī katru jūlija otrdienu.
Mani izsauca uz sarunu ar ministrijas pārstāvi. Personāla speciāliste ar saltām acīm paziņoja: jums ir izvēles iespēja. Bezdarbnieka statuss vai pārkvalifikācija. Sekmīgākos darbiniekus stimulējot ar stipendijām Eiropas mācību centros – citu, valsts nākotnei derīgu, profesionālo spēju attīstībai. Piedāvāja mācības Lihtenšteinā, Īslandē vai Somijā, pieminēja manas iemaņas, gatavojot dizaina prezentācijas, bet gan jau būs ielīdusi draugos un plūrējusi bildes, kur maniem draugiem tie rozā peldmēteļi. Domāt varot līdz rītam. Ja piekritīšu, jau ceturtdien pasniegs sertifikātu un – uzredzēšanos! Ko jūs darītu manā vietā?
Sandra birojā mētāja mapes un lamājās. Lielā zilā mape krītot atvērās un ātršuvējs saplēsa Sandras zeķubikses. Joooop..... Sandra nobļāvās, ziepēs visu nolādēto birokrātiju! Viņai netur nervi, bet patiesībā lai nepīkst. Atšķirībā no visiem citiem, kam bija 25 darba dienu bezalgas atvaļinājums, viņa informācijas sniegšanas nolūkos strādāja arī katru jūlija otrdienu.
Mani izsauca uz sarunu ar ministrijas pārstāvi. Personāla speciāliste ar saltām acīm paziņoja: jums ir izvēles iespēja. Bezdarbnieka statuss vai pārkvalifikācija. Sekmīgākos darbiniekus stimulējot ar stipendijām Eiropas mācību centros – citu, valsts nākotnei derīgu, profesionālo spēju attīstībai. Piedāvāja mācības Lihtenšteinā, Īslandē vai Somijā, pieminēja manas iemaņas, gatavojot dizaina prezentācijas, bet gan jau būs ielīdusi draugos un plūrējusi bildes, kur maniem draugiem tie rozā peldmēteļi. Domāt varot līdz rītam. Ja piekritīšu, jau ceturtdien pasniegs sertifikātu un – uzredzēšanos! Ko jūs darītu manā vietā?
2009. gada 10. augusts
Iracionāls sapnis vai apokalipse?
Pirmo reizi šorīt pamodos 7:30, kad zvanīja modinātājs. Ausīs skanēja iracionāla sirtaki melodija, tomēr nospiedu ATCELT pogu – kaut kas nenovēršami mudināja atgriezties sapnī. Stāvējām tādā kā tuksnesī – pūta vējš un nēsāja pa gaisu smiltis. Stāvējām klajuma vidū – visi cieši saspiedušies: Toms, es, operators Juris, skaņu inženieris Murgs un bāra īpašnieks (nekad neatceros, kā viņu sauca, tāds iesirms, labsirdīgs un viltīgs, izskatās mazliet pēc Vilka trīs sivēntiņu platē). Visi zinājām – mums jālido kosmosā. Nenormālas sajūsmas nebija, drīzāk skumjas un mazliet bail. Ko niekus – visus mierināja Murgs, 3 minūtes strjoma un tāda laime – zvaigznes pašas birst kabīnē. Gaiss bija lielu cerību pilns. Kāpām kosmosa kuģī. Te pēkšņi smilšu mākonī sākās murdoņa. Parādījās Linda dzeltenos flisētos svārkos un zilganzaļā apspīlētā topā, acis zib naidā, izdvesa tikai – es jau zināju. Turpat arī Rasma sarkanajā krūšturī un brūnajā ķitelī, spļaudīdamās kliedza – aizmirsi ielikt durvis melnajam sienas skapim, skrūves sabojājušas parketu! Madara, redzot, ka esmu jau iekāpis, ķērās pie telefona, sūtīja sms, pēkšņi atcerējos, ka vakar viņai bija vārda diena. Zaļgani brūnās acis asaru pilnas, Ervīns aiz muguras stiepj telti un piknika grozu. Pēkšņi pie loga parādījās opis Visvaldis Baltijas ceļa auseklīšu džemperī ar mammu Namedu, kas izgriezta no melnbaltajām fotogrāfijām. Manu Valdiņ, mamma čukstēja. Brauc, tev jādodas prom! Tuksnesī nevienam nevajag tavas tāmes, asaras un sapņus. Valdiņ... mammu malā pabīdīja Marianna, kas parādījās ar atņirgtiem zobiem, kuros – Rīgas apvedceļa rekonstrukcijas plāns. Motora troksnis kļuva neizturams, sāka griezties galva un... pamodos no telefona zvana. Kā Tu vari gulēt, jau bez piecpadsmit 11, aģentūru reorganizē, ātri šurp!, bļāva Elīna. Murgs, apokalipse vai abi kopā?
2009. gada 8. augusts
Emigrācija un pīrādziņi
Satiku Ludzas Gunāru. Atbraucis uz Rīgu pavadīt māsu Silviju. Šī prom uz Spāniju. Tur būšot īsta latgaliešu kolonija, puse Ludzas jau prom. Cits lasa apelsīnus, cits nēsā glāzes viesnīcā. Tak jau tuvāk saulei. Lai gan arī pie mums nav ko žēloties. Pa dienu jānomaina divi krekli, ja negrib ost pēc skunksa.
Vakardienas mēbeļu stumšanu atcerēšos gadu. Nav brīnums, ka Rasmas štuceris aizlaidās. Viss uz mana kakla – Ulmaņlaika lakotais trīsdurvju skapis, trimo spogulis, tapsētās tahtas, brūnā sekcija „Ilga”. Tu tik nesaskrāpē parketu, Rasma lamājās vien. Viņa nav pieradusi celt smagumus, tagad tikai tāds tukšs laiks – mājās nav veča, ko dīdīt.
Dzērām ar Gunāru alu un spriedām par dzīvi. Kolēģe aizgājusi uz vietējā miliča bērēm. Tam jau pāri 70. Kad bijis spēka gados, visi bandīti krūmos sēdējuši. Tāds milicis bijis.
Bēres kā jau bēres, latviski kristīgas. Nesot mironi no mājas, apgāž krēslus, uz kā stāvējis zārks. Kaktus paslacina ar svētīto ūdeni. Eglītes izrauj un samet kaudzē. Vecenes dzied psalmus, bērni nes puķes. Uz zārka uzsedz strīpainu vilnas deķi. Pēdējās atvadas, visi raud, zārks jau bedrē, bet te no bedres atskan: "Pīrādziņ, nāc ārā, nāc ārā!"
Visi šokā. Cits raud, cits smejas. Izrādās, kapracim izkritis mobilais telefons. Kamēr dabūja zārku no bedres, kamēr izvilka telefonu, tas tik zvana un zvana. Izrādās, VID interesējas par iedzīvotāju ienākumu deklarāciju, kas nodota 1. aprīlī. Esot ieviesusies kļūda.
Gunārs tik noteica – nekur nav miera. VID sameklēs pat viņsaulē.
Vakardienas mēbeļu stumšanu atcerēšos gadu. Nav brīnums, ka Rasmas štuceris aizlaidās. Viss uz mana kakla – Ulmaņlaika lakotais trīsdurvju skapis, trimo spogulis, tapsētās tahtas, brūnā sekcija „Ilga”. Tu tik nesaskrāpē parketu, Rasma lamājās vien. Viņa nav pieradusi celt smagumus, tagad tikai tāds tukšs laiks – mājās nav veča, ko dīdīt.
Dzērām ar Gunāru alu un spriedām par dzīvi. Kolēģe aizgājusi uz vietējā miliča bērēm. Tam jau pāri 70. Kad bijis spēka gados, visi bandīti krūmos sēdējuši. Tāds milicis bijis.
Bēres kā jau bēres, latviski kristīgas. Nesot mironi no mājas, apgāž krēslus, uz kā stāvējis zārks. Kaktus paslacina ar svētīto ūdeni. Eglītes izrauj un samet kaudzē. Vecenes dzied psalmus, bērni nes puķes. Uz zārka uzsedz strīpainu vilnas deķi. Pēdējās atvadas, visi raud, zārks jau bedrē, bet te no bedres atskan: "Pīrādziņ, nāc ārā, nāc ārā!"
Visi šokā. Cits raud, cits smejas. Izrādās, kapracim izkritis mobilais telefons. Kamēr dabūja zārku no bedres, kamēr izvilka telefonu, tas tik zvana un zvana. Izrādās, VID interesējas par iedzīvotāju ienākumu deklarāciju, kas nodota 1. aprīlī. Esot ieviesusies kļūda.
Gunārs tik noteica – nekur nav miera. VID sameklēs pat viņsaulē.
2009. gada 6. augusts
Sapņi un kaklasaites
Sapnī redzēju, ka krītu no Vanšu tilta ērģelēm uz Prezidenta pils pusi un krizdams mēģinu lidot. Gandrīz vai izdevās. Tomēr līdz krastam netiku. Nolaidos uz kuģīša klāja, bet tur abi valsts galvenie Valži svin vienam Valdim dzimeni, salīdzina kaklasaites un pūš balonus. Es arī svinēju. Lai arī nebiju kopā ar abiem valsts Valžiem uz Madonnas koncertu Madonā, kaut kāds Valžu blices prieciņš tika vismaz sapnī.
Ķertā tēva māsīca Marianna Bute tomēr tikusi iekšā tai savā pašvaldībā. Pūš un elš. Laikam domāja, ka ar balotēšanos pietiks un varēs gulēt cik gadus un tik kāst piķi. Ievēlēta kultūras pasākumu un komunikācijas padomē, katru dienu zvana uz kultūras namu un krīt uz nerviem bibliotekārei Ausmai, kas dzīvo turpat kaimiņos, audzē gladiolas pārdošanai un kam līdz 16. augustam atvaļinājums. Mariannas blogs "Novada Ziņotājā" palicis pusratā, tagad gatavo novada preses relīzes un visādus apskatus. Tviter kontā tā arī stāv pāris ziņas, uzruna vēlētājiem. Komunikācijai ar novada ļaudīm nav laika. Labi ja veikalā aprunājas.
Marianna aizskrēja darīšanās, viņas meita Rasma gan bija vēlīga. Biju tur aizbraucis pārstumt skapjus un gultas - Rasmas pēdējais štuceris jau prom, jauns nav atrasts. Viņas izlīmējušas tapetes dzeltenā krāsā, uzreiz cita māja. Tās brūnās ar ķiršu krāsas ziediem bija drūmas kā elle. Rasma izcepa āboļmaizi ar kanēli un klāt deva svaigu govs pienu, viņām pieved uz māju 15 litru kannu reizi nedēļā. Bērns jau paaudzies, rāpo un spļaudās.
Ķertā tēva māsīca Marianna Bute tomēr tikusi iekšā tai savā pašvaldībā. Pūš un elš. Laikam domāja, ka ar balotēšanos pietiks un varēs gulēt cik gadus un tik kāst piķi. Ievēlēta kultūras pasākumu un komunikācijas padomē, katru dienu zvana uz kultūras namu un krīt uz nerviem bibliotekārei Ausmai, kas dzīvo turpat kaimiņos, audzē gladiolas pārdošanai un kam līdz 16. augustam atvaļinājums. Mariannas blogs "Novada Ziņotājā" palicis pusratā, tagad gatavo novada preses relīzes un visādus apskatus. Tviter kontā tā arī stāv pāris ziņas, uzruna vēlētājiem. Komunikācijai ar novada ļaudīm nav laika. Labi ja veikalā aprunājas.
Marianna aizskrēja darīšanās, viņas meita Rasma gan bija vēlīga. Biju tur aizbraucis pārstumt skapjus un gultas - Rasmas pēdējais štuceris jau prom, jauns nav atrasts. Viņas izlīmējušas tapetes dzeltenā krāsā, uzreiz cita māja. Tās brūnās ar ķiršu krāsas ziediem bija drūmas kā elle. Rasma izcepa āboļmaizi ar kanēli un klāt deva svaigu govs pienu, viņām pieved uz māju 15 litru kannu reizi nedēļā. Bērns jau paaudzies, rāpo un spļaudās.
Kāzu dāvanas un gvakamole
Vakar vakarā pēc Lielā Vakara draugos saņēmu ielūgumu uz kāzām: precas tēva brālēna Alvila dēls Kristiāns. Laikam tomēr esmu kļuvis populārs: mani atceras arī attāli radi. Kāzas ar Ilzi svinēšot 22. augustā Alūksnes tuvumā, kur, netālu no Jāzepa Vītola memoriālā muzeja “Anniņas” , atrodas Ilzes mātes, bērnudārza audzinātājas Ināras, bērnības mājas. Atsūtījuši arī dāvanu sarakstu – sāku to pētīt jau šorīt, dzerot rīta kafiju un brokastojot (ēdu baigi labos načos čipsus ar gvakamoli, marinētu ķiploku un rīvētu cieto sieru). Uzreiz, saprotams, pie sevis atteicos no piedāvājuma kāzās dāvināt ceļojumu uz Portugāli vai televizoru. Varētu padomāt par sienas pulksteni, pārnēsājamo mājas telefonu, baltvīna glāžu vai sarkana satīna gultas veļas komplektu. Īpaši, ja līdz kāzām izdotos aizbraukt uz Lietuvu, varētu iepirkties pa smuko un pa lēto. Bet komandējumus līdz brīdim, kad Ministru kabinetā tiks skatīti noteikumi Nr. 219, aģentūra vairs neplāno, neviens negrib uzņemties iniciatīvu un izmaksāt dienas naudu 25 latus, ja vēlāk varēs maksāt 18.
Patiesībā nezinu, vai vispār vērts iespringt. Kāzās ierasties vienam nebūtu jautri, bet Ludmila toreiz pēc bīčpārtija uz tikšanos neatnāca. Varbūt saņemties un piezvanīt, bet rīt. Ja nu viņa, tāpat kā valsts galvenie Valži, ir Madonnas koncertā, tāpat nedzirdēs, ko es saku.
Patiesībā nezinu, vai vispār vērts iespringt. Kāzās ierasties vienam nebūtu jautri, bet Ludmila toreiz pēc bīčpārtija uz tikšanos neatnāca. Varbūt saņemties un piezvanīt, bet rīt. Ja nu viņa, tāpat kā valsts galvenie Valži, ir Madonnas koncertā, tāpat nedzirdēs, ko es saku.
Vīkends un vājums
Šorīt pamodos pēc cieša miega plkst. 11:30. nokija bija palikusi lādējamies uz ledusskapja, kad iedarbinājās modinātājs, vibrēdama rūca un kratījās. Man nebija spēka iet atslēgt modinātāju, kas iedarbojās ik pa 12 minūtēm, sākot no 7:35. Kaut kas šajā vīkendā laikam tomēr bija par daudz. Piektdienas vakars Briāna ielas bārā, dažu stundu miegs, klases vakars sestdienas pēcpusdienā, kas ievilkās un finišēja svētdien piecos no rīta, otrās dienas sagurums visu svētdienu. Labi, ka vēl ir bezalgas atvaļinājums, šodien nebūtu prātīgākais rēķināt pieprasāmo budžeta plūsmu.
Iedzēru kārtīgu glāzi kolas tipa dzēriena – lētajā veikalā 2 litru pudele maksā 51 santīmu! Ar ledu ir pat ļoti labi! Johaidī, nokia grabēdama nogāzusi no ledusskapja aizsāktu kulinārā sarkanvīna paku, izskatās, ka grīda pludotu asinīs. Jācer tikai, ka tāpat bija pilns ar mušām, negribas pat skatīties.
Klases vakarā skatījāmies 28 un 20 gadus vecas bildes, ēdām gaļu kaukāza gaumē un spļāvām ķiršu kauliņus. Klasesbiedram, vārdā Ārijs Lācis, bija stilīga jaka, ar zaļa lāča aplikāciju uz muguras. Atcerējāmies vecos jokus, īpaši, kā nesām cauri jaunās skolotājas. Meitenes atcerējās, kā viņas fizkultūrā negāja vingrot un učuks viņas dzina pie māsiņas. Kopā izdzērām diezgan daudz alus un šampja. Tomēr ir tā, kā saka tai filmā – ir grūti būt jaunam! Rīts pienāk tik ātri.
Iedzēru kārtīgu glāzi kolas tipa dzēriena – lētajā veikalā 2 litru pudele maksā 51 santīmu! Ar ledu ir pat ļoti labi! Johaidī, nokia grabēdama nogāzusi no ledusskapja aizsāktu kulinārā sarkanvīna paku, izskatās, ka grīda pludotu asinīs. Jācer tikai, ka tāpat bija pilns ar mušām, negribas pat skatīties.
Klases vakarā skatījāmies 28 un 20 gadus vecas bildes, ēdām gaļu kaukāza gaumē un spļāvām ķiršu kauliņus. Klasesbiedram, vārdā Ārijs Lācis, bija stilīga jaka, ar zaļa lāča aplikāciju uz muguras. Atcerējāmies vecos jokus, īpaši, kā nesām cauri jaunās skolotājas. Meitenes atcerējās, kā viņas fizkultūrā negāja vingrot un učuks viņas dzina pie māsiņas. Kopā izdzērām diezgan daudz alus un šampja. Tomēr ir tā, kā saka tai filmā – ir grūti būt jaunam! Rīts pienāk tik ātri.
2009. gada 30. jūlijs
Prāgas velns un alus
Šorīt bija grūti pamosties. Modinātājs zvanīja jau 6:59, bet acis pa īstam atvēru tikai pēc 9iem. Drausmīgi gribējās ēst. Vakar lētajā veikalā par 39 santīmiem biju nopircis biezpienu, kārtīgi samaisīju ar ķiplokiem un krējumu, kas vēl turējās no nedēļas sākuma. Uz graudu maizes, kas pirkta ar atlaidi, garšoja lieliski.
Izlasīju epastu: rakstīja Čehijas kolēģe. Viņu aģentūrai reāls uzrāviens pēc Čehijas prezidentūras pusgada. Aicināja ciemos, pieredzes apmaiņā mūsdienu globalizētajos apstākļos. Kā šodien atceros, kā klīdām pa Mala strana, blakus klubam Rubin pie tramvaja pieturas izdzērām 4 puslitra kausus alus un samaksājām tikai 108 kronas! Pie netālā Kārļa tilta sēdēja slavenais čehu velns – traks vīrs ar sarkaniem ragiem netīrā kreklā, nātnās biksēs, uz rokas pulsteņa vietā piesiets spogulis. Kad tūristi grib viņu nofotografēt, velns pagriež pret objektīvu roku ar spoguli! Vīrs glezno tikai ragaiņus un gleznas pārdod! Katka gan stāstīja, ka viņas tēvs velnu redzējis kādā pievakarē netālu no Kārļa universitātes krogā: esot bijis ģērbies stilīgā melnā kreklā, zaļganās džinsenēs, ar pelēku portatīvā datora somu. Tēvs ar nožēlu atzinis, ka velns darbadienas vakarā izskatījies pilnīgi normāls, dzirdējis pat nosaucam viņu vārdā – Jiržijs.
Viņa raksta, ka tagad alus esot vēl lētāks, krīzei tuvojoties, ražotāji un tirgotāji samazinājuši cenas, lai savējiem lielāks prieks un tūristiem interesantāk. Ja jūs zinātu – kas tas ir par alu!
Izlasīju epastu: rakstīja Čehijas kolēģe. Viņu aģentūrai reāls uzrāviens pēc Čehijas prezidentūras pusgada. Aicināja ciemos, pieredzes apmaiņā mūsdienu globalizētajos apstākļos. Kā šodien atceros, kā klīdām pa Mala strana, blakus klubam Rubin pie tramvaja pieturas izdzērām 4 puslitra kausus alus un samaksājām tikai 108 kronas! Pie netālā Kārļa tilta sēdēja slavenais čehu velns – traks vīrs ar sarkaniem ragiem netīrā kreklā, nātnās biksēs, uz rokas pulsteņa vietā piesiets spogulis. Kad tūristi grib viņu nofotografēt, velns pagriež pret objektīvu roku ar spoguli! Vīrs glezno tikai ragaiņus un gleznas pārdod! Katka gan stāstīja, ka viņas tēvs velnu redzējis kādā pievakarē netālu no Kārļa universitātes krogā: esot bijis ģērbies stilīgā melnā kreklā, zaļganās džinsenēs, ar pelēku portatīvā datora somu. Tēvs ar nožēlu atzinis, ka velns darbadienas vakarā izskatījies pilnīgi normāls, dzirdējis pat nosaucam viņu vārdā – Jiržijs.
Viņa raksta, ka tagad alus esot vēl lētāks, krīzei tuvojoties, ražotāji un tirgotāji samazinājuši cenas, lai savējiem lielāks prieks un tūristiem interesantāk. Ja jūs zinātu – kas tas ir par alu!
Pankūkas, pārīši un radi
Šodien uz ielas redzēju, kā aiziet rokās sadevies pāris - onkulītis balti strīpotā kreklā, padomjlaika uzvalka biksēs un tantiņa melni puķainā kreklā pāri celim, kājās iešļūcenes un brūnas kapzeķes. Viņam rokā bija zils plastmasas spainis ar baltu rokturi, viņai salocīta vairākas reizes lietota celofāna kulīte ar kaut kādu sarkanu logo. Viņam pašķidri sirmi mati un plastmasas brilles bieziem stikliem, viņai melni copē saņemti mati, saņemti ar gumiju, pati tāda dūšīga. Ticiet vai nē, viņi abi smaidīja!
Apsveicu vecāsmātes Elvīras jaunāko māsu Cecīliju vārdadienā. Viņa nemaz neapvainojās, ka nezvanu īstajā dienā. No sajūsmas bļāva klausulē: Brauc, Valdiņ, ciemos! Nokausim teļu, izraksim kartupeļus, mežā mellenītes, gailenītes, dārzā zirņi aizmetušies, gurķi aug! Nopļausi kādu reizi pagalmu, saliksi malku šķūnītī!
Es zinu gan - ēst dos plānās pankūkas ar pērno zapti, jo jauno vāra un liek tik pagrabā: krizdoļi ar ķirsīšiem, krizdoļi ar upenīšiem. Un citugad šitā zapte jau būs pērnā, tad ēdīs šito un vārīs atkal jaunu citam gadam. Un viņa jau neko, bet te sivēnam aizgalda salūzusi, te šķūnīšam jumta skaidas jāsapravī. Kas nezina tādas vecāsmātes māsas, baro kā uz kaušanu, nostrādina līdz nāvei...
Kaut kad jau jābrauc būs. Radu būšana svēta lieta. Cecīlija bija pirmā radiniece, kas atnāca pie manis raudzībās. Esot teikusi - no šitā kverkļa dienās izaugs vella zēns! Kā lai tādai nepalīdz?
Apsveicu vecāsmātes Elvīras jaunāko māsu Cecīliju vārdadienā. Viņa nemaz neapvainojās, ka nezvanu īstajā dienā. No sajūsmas bļāva klausulē: Brauc, Valdiņ, ciemos! Nokausim teļu, izraksim kartupeļus, mežā mellenītes, gailenītes, dārzā zirņi aizmetušies, gurķi aug! Nopļausi kādu reizi pagalmu, saliksi malku šķūnītī!
Es zinu gan - ēst dos plānās pankūkas ar pērno zapti, jo jauno vāra un liek tik pagrabā: krizdoļi ar ķirsīšiem, krizdoļi ar upenīšiem. Un citugad šitā zapte jau būs pērnā, tad ēdīs šito un vārīs atkal jaunu citam gadam. Un viņa jau neko, bet te sivēnam aizgalda salūzusi, te šķūnīšam jumta skaidas jāsapravī. Kas nezina tādas vecāsmātes māsas, baro kā uz kaušanu, nostrādina līdz nāvei...
Kaut kad jau jābrauc būs. Radu būšana svēta lieta. Cecīlija bija pirmā radiniece, kas atnāca pie manis raudzībās. Esot teikusi - no šitā kverkļa dienās izaugs vella zēns! Kā lai tādai nepalīdz?
2009. gada 28. jūlijs
Bīčpārtijs, saulesbrilles un meitenes
Bičpartijs bij savādāks par pozitīvu, bet ne sliktā nozīmē - daudz jaunu vilvēku, pilns ar smukām meitenēm. Kā jau rakstiju twiterii, ja spētu nocirst visas certamās eglītes, varētu vasarnīcu kurināt trīs gadus.
Jā, alko tur normaali pludoja: pārsvarā slāpes remdēju ar alu, pa laikam arī kāda skrūvīte pazibēja. Kopā nevar saskaitīt, cik litru bija, bet tomātu sulas pudelītes ogļu dzēšanai aizgāja kādas 12 gab.
Ar meitenēm gāja visādi. Kamēr pa dienu blakus bija mikrefons un operātors, darbojās tāds kā magnēts - bija meitenes, kuras tā vien gribēja parunāties (protams, atradās arī cilvēki, kuri no mums muka).
Pa vakariem gāja visādi. Pirmajā vakarā pie meitenēm aizgāja tikai iepriekshējā dienā vietējā bodē iegādātās saulesbrilles. ar smukajiem kātiņiem Nākamajā rītā pirkumu nācās atkārtot, jo saule drausmīgi žilbināja. Otrajā vakarā pie meitenēm aizgāja Valda melnā cepurīte. ja ņem pa abiem vakariem kopā tad no Valda regulāri aizgāja arī veselais saprāts, kurš atgriezās tikai no rīta
Mājās atveda Juris, un majupceļā gandrīz visi laiku gulēju, acis pavēru tikai kaut kur pie Saldus un ieraudzīju raibu govi uz ceļa. Un jau tad kad bijām netālu no Lielupes, jo Juris lādējās visādās balsīs - rōzā folksvāgens aizņēma visu ceļu un vilkās uz 60 km/h. Būtu kaut beibes, nē - pensionārs rūtainā kreklā!!!
Atgriežoties mājās, likos uz auss, lai pamostos ap 19.30 un meklētu kaut ko ēdamu. Šoreiz pa upuri krita pelmeņi un marinētās sēnes. Un tās tomātu sulas pudelītes, ko biju nolicis grūtākiem laikiem. 21:00 bija randiņš ar Ludmilu. Lētajā veikalā tagad Dagņa ieteiktās tomātu sulas pudelīšu akcija beigusies, būs jāķeras pie kā cita. Ludmilu tomēr nesatiku, viņa laikam sakautrējās.
Ja interesē vairāk, ko es BBP darīju un kā ar meitenēm bija, var apskatīt arī 3 video iekš SWH web lapas - tās bija tādas kā reportāžas no notikuma vietas centos, cik spēka, lai attaisnotu jūsu cerības.
2009. gada 22. jūlijs
Ministru kabineta noteikumi un beibes
Aģentūrā viss mierīgi, bet kaut kā nevelk. Kopš valsts darbiniekiem saskaņā ar Ministru kabineta noteikumiem Nr. 995 atņemtas ne tikai prēmijas, bet arī piemaksas par projektiem, nav jēgas rauties pušu. Būtu labāk ķērušies pie noteikumiem Nr. 219 un samazinājuši ārzemju braucienu pieļaujamās viesnīcas izmaksas!
Laikam jāatsāk studēt un jāmeklē kaut kāda ārzemju stipendija. Studēju reklāmas menedžmentu ar specializāciju valsts pārvaldes projektu vadībā - jāpabeidz, kamēr vēl ir tā augstskola.
Tāmes nodevu, tagad jāgaida, kamēr blondās ārējā departamenta beibes izdrukās, saliks vīzas, iesies 5 eksemplāros, pieliks elektroniskās kopijas un apzīmogos aploksnes - tie Eiropas projekti ir nāvīga štelle, nevienam nenovēlu. Projektu viņas gan jau iesniegs 24. jūlijā 16:45, jo 17:00 ir termiņš.
Vienai no beibēm būs bērns. Kad redzi viņas visas rūtainos, flisētos svārkos, baltās blūzēs un pelēkās žaketēs, neticas, ka ar šitādām varētu būt sekss. Labi, ka mums nav tāda stingra dreskoda - tikai, kad ejam uz ministriju.
Kopš priekšnieku manīju uz ielas iešļūcenēs un ar lieliem maisiem mākslīgā ēdiena, muskuļu kačāšanas pulvera, galīgi nekāda respekta. Bet viņam atvaļinājums līdz 16. augustam. Varu derēt, ka saglabājot darba algu. Ne tā kā mums - bezalgas līdz 9. augustam.
Mājās nākot, nopirku alu 2 litrus plastmasas pudelē par 99 santīmiem.
Laikam jāatsāk studēt un jāmeklē kaut kāda ārzemju stipendija. Studēju reklāmas menedžmentu ar specializāciju valsts pārvaldes projektu vadībā - jāpabeidz, kamēr vēl ir tā augstskola.
Tāmes nodevu, tagad jāgaida, kamēr blondās ārējā departamenta beibes izdrukās, saliks vīzas, iesies 5 eksemplāros, pieliks elektroniskās kopijas un apzīmogos aploksnes - tie Eiropas projekti ir nāvīga štelle, nevienam nenovēlu. Projektu viņas gan jau iesniegs 24. jūlijā 16:45, jo 17:00 ir termiņš.
Vienai no beibēm būs bērns. Kad redzi viņas visas rūtainos, flisētos svārkos, baltās blūzēs un pelēkās žaketēs, neticas, ka ar šitādām varētu būt sekss. Labi, ka mums nav tāda stingra dreskoda - tikai, kad ejam uz ministriju.
Kopš priekšnieku manīju uz ielas iešļūcenēs un ar lieliem maisiem mākslīgā ēdiena, muskuļu kačāšanas pulvera, galīgi nekāda respekta. Bet viņam atvaļinājums līdz 16. augustam. Varu derēt, ka saglabājot darba algu. Ne tā kā mums - bezalgas līdz 9. augustam.
Mājās nākot, nopirku alu 2 litrus plastmasas pudelē par 99 santīmiem.
Ģimenes klēpī
Vakar pēc Lielā Vakara, sajutos ļoti skumji. Šķiet, ka visas labās lietas paiet tik ātri! Mājās pirms gulētiešanas nolēmu pārbaudīt epastus un tur mani gaidīja patīkams pārsteigums: Toms mani bija ielūdzis draugos! Protams, draugi jau man nav nekāds jaunums, sabiju tur veselus 3 gadus, bet, kad izšķīros ar toreizējo beibi Ēriku, viņa mani sāka draugos burtiski vajāt. Izdzēsos un domāju – uz visiem laikiem. Vakar gan nosēdēju tur līdz nakts melnumam. Nu jau man ir vairāki desmiti sekotāju!
Šorīt piemodos 9os, līdz pusdienlaikam vajadzēja uz darbu aiznest kaut kādu papīru. Netālu no aģentūras nejauši satiku onkuli Gunvaldi ar viņa jauno brūti. Pat necentos iegaumēt, kā viņu sauc. Gunvaldis ir ģimenes melnā avs. Apprecējās tūlīt pēc armijas kaut kad 70.ajos gados, sataisīja divus dēlus un izšķīrās. Kopš tā laika viņš visu laiku liek sludinājumus avīzēs un vismaz reizi brauc uz Rīgu satikt brūti. Vecāmāte Elvīra katru reizi cer, ka šī reiz būs īstā.
Gunvaldim bija pelēkais uzvalks ar svītraino šlipsi, brūtei puķaini svārki līdz celim, zaļa tamborēta jaciņa un spalvainas kājas. Gunvaldis bija uzlicis jaunās brilles ar paceļamiem melniem saules aizsargstikliņiem. Izskatījās, ka viņam ir otrs pāris uzacu un viņš ir ļoti izbrīnīts.
Manuprāt, tā ir laba zīme pēc šitā Pozitīva trakuma. Laiks atgriezties ģimenes klēpī un ikdienā.
Šorīt piemodos 9os, līdz pusdienlaikam vajadzēja uz darbu aiznest kaut kādu papīru. Netālu no aģentūras nejauši satiku onkuli Gunvaldi ar viņa jauno brūti. Pat necentos iegaumēt, kā viņu sauc. Gunvaldis ir ģimenes melnā avs. Apprecējās tūlīt pēc armijas kaut kad 70.ajos gados, sataisīja divus dēlus un izšķīrās. Kopš tā laika viņš visu laiku liek sludinājumus avīzēs un vismaz reizi brauc uz Rīgu satikt brūti. Vecāmāte Elvīra katru reizi cer, ka šī reiz būs īstā.
Gunvaldim bija pelēkais uzvalks ar svītraino šlipsi, brūtei puķaini svārki līdz celim, zaļa tamborēta jaciņa un spalvainas kājas. Gunvaldis bija uzlicis jaunās brilles ar paceļamiem melniem saules aizsargstikliņiem. Izskatījās, ka viņam ir otrs pāris uzacu un viņš ir ļoti izbrīnīts.
Manuprāt, tā ir laba zīme pēc šitā Pozitīva trakuma. Laiks atgriezties ģimenes klēpī un ikdienā.
Meitenes un Mērija
Pamodos pa dienu, un nesapratu, cik ir pulkstenis – varēja būt gan 11, gan 5, gan 3. Pa galvu vēl vandījās sapnis – sapnī redzēju meiteni publikā, ar kuru man, stāvot uz Positivus skatuves, bija acu kontakts. Tur bija arī tā meitene, ar kuru uz skatuves dejoju, viena blakus, otra skatās no tālienes. Vispār vēl nespēju tā īsti atiet, tik daudz iespaidu man nav bijis nevienā aģentūras ikgadējā konferencē, ne arī sporta svētkos.
Vakar jau ap 10iem no rīta mani vēl Salacgrīvā pamodināja operators Juris. Klauvējās pie telts durvīm un modināja augšā, esot jāizbrauc pirms pārējiem, lai neiekultos sastrēgumos. Pa ceļam atcerējāmies festivālā redzēto un piedzīvoto. It īpaši Valža nebēdnīgās dejas uz skatuves līdzās PBP un intervijas ar pašmāju mūziķiem. Šķiet, ka tuvāk Rīgai pat iesnaudos.
Kad braucām prom, atstāju telti, kurā gulēja Toms, un kopā ar telti aizmirsu kedas, rozā peldmēteli, kuru izmantoju kā spilvenu, un paklājiņu. Tikko bijām Rīgā, pa taisno gāju gulēt, vienā brīdī uzmodos no Toma zvana, viņš noskaidroja, vai esam jau galā un vai tās kedas teltī ir manas. Nogulēju līdz kādiem sešiem. Tad tomēr izgāju ielās, sagribējās iedzert Asiņaino Mēriju pa 2.80. Izrādījās, ka bārā ir akcija – par 1 cenu var dabūt divas. Nosēdēju līdz slēgšanai. Galvas sāpes nepārgāja arī šodien.
P.S. Atradu vēl bildes. Kaut kāds paparaci ielicis internetā, kā mēs ar Tomu degustējam pārtiku. Bildes visumā ir labas, sevišķi 7. ar Toma seju tuvvplānā. Bet vispār nebija diezko garšīgi.
Vēl ir bildes no Lielā Vakara dzīvajā. Man tur tāds trauksmains acu skats!
Kā Tev gāja pa Pozitīvu?
Vakar jau ap 10iem no rīta mani vēl Salacgrīvā pamodināja operators Juris. Klauvējās pie telts durvīm un modināja augšā, esot jāizbrauc pirms pārējiem, lai neiekultos sastrēgumos. Pa ceļam atcerējāmies festivālā redzēto un piedzīvoto. It īpaši Valža nebēdnīgās dejas uz skatuves līdzās PBP un intervijas ar pašmāju mūziķiem. Šķiet, ka tuvāk Rīgai pat iesnaudos.
Kad braucām prom, atstāju telti, kurā gulēja Toms, un kopā ar telti aizmirsu kedas, rozā peldmēteli, kuru izmantoju kā spilvenu, un paklājiņu. Tikko bijām Rīgā, pa taisno gāju gulēt, vienā brīdī uzmodos no Toma zvana, viņš noskaidroja, vai esam jau galā un vai tās kedas teltī ir manas. Nogulēju līdz kādiem sešiem. Tad tomēr izgāju ielās, sagribējās iedzert Asiņaino Mēriju pa 2.80. Izrādījās, ka bārā ir akcija – par 1 cenu var dabūt divas. Nosēdēju līdz slēgšanai. Galvas sāpes nepārgāja arī šodien.
P.S. Atradu vēl bildes. Kaut kāds paparaci ielicis internetā, kā mēs ar Tomu degustējam pārtiku. Bildes visumā ir labas, sevišķi 7. ar Toma seju tuvvplānā. Bet vispār nebija diezko garšīgi.
Vēl ir bildes no Lielā Vakara dzīvajā. Man tur tāds trauksmains acu skats!
Kā Tev gāja pa Pozitīvu?
2009. gada 21. jūlijs
Avantūra
Toms un Artis mani ievilka briesmīgā avantūrā, bija jaintervē Prāta Vētra, neko pa vinjiem tā īst nezināju, bet dazus jautājumus pirms tam biju uzmetis uz lapiņas. Pa Coldplai biju redzējis televīzijā.
Kā tas man sanāca, var apasktīties šite. man pašam pagaidām nav bijis dūšas noskatīties...
Nu un bildes, bildes... Šitās no tvnet.lv man patika vislabāk! Paldies autoram!
Nu jā, vēl viena štelle. ja sanāk laiks- uzraksti http://twitter.com/vasarvaldis, kurā vietā uzņemta šitā bilde.
Balvas nekādas nebūs, bet man likās smieklīgs uzraksts. varbūt balvu izdomāšu pēc tam. :) tagad taču man ir drusku vairāk brīva laika.
Ai, kopš šorīt ieraudzīju, ka priekšnieks izmircis lietū nes 2 lielos Rimi maisus ar muskuļu kačāšanas pulveriem, viņš vair nešķiet tik briesmīgs. cilvēks vien ir. liekas, ka mani nepamanīja. :)
ak jā, kopš vakar vakara esmu arii draugiem.lv - sēdēju vakarā, viss miegs izjucis ar to festivālu, čekoju meilu un ieraudzīju Toma uzaicinājumu. Kad izdzēsos, nedomāju veel kaut kad atgriesties. Jeb jāraksta atgriezties?
kopš pēdējo reizi te biju, te ir parādijies lērums jaunu iespeju. viņiem tur kaut kas līdzīgs tviterim. nemaz nelikās, ka ir tik kruti.
Bet laiku jau ar šitas viss paņem zvērīgi. drusku nāk miegs.
Elīnai laikam atvaļinājums. Salacgrīvā viņu nevarēju tai pūlī atrast. darbā šodien nebija. vakar es pats nebiju. gulēju kā sists, knapi vakarā uz rādio aizgāju.
pat nezinu, kas ar mani notiek. esmu sarežģīta personība
varbūt braukt ar stopiem uz Vāciju?
Kā tas man sanāca, var apasktīties šite. man pašam pagaidām nav bijis dūšas noskatīties...
Nu un bildes, bildes... Šitās no tvnet.lv man patika vislabāk! Paldies autoram!
Nu jā, vēl viena štelle. ja sanāk laiks- uzraksti http://twitter.com/vasarvaldis, kurā vietā uzņemta šitā bilde.Balvas nekādas nebūs, bet man likās smieklīgs uzraksts. varbūt balvu izdomāšu pēc tam. :) tagad taču man ir drusku vairāk brīva laika.
Ai, kopš šorīt ieraudzīju, ka priekšnieks izmircis lietū nes 2 lielos Rimi maisus ar muskuļu kačāšanas pulveriem, viņš vair nešķiet tik briesmīgs. cilvēks vien ir. liekas, ka mani nepamanīja. :)ak jā, kopš vakar vakara esmu arii draugiem.lv - sēdēju vakarā, viss miegs izjucis ar to festivālu, čekoju meilu un ieraudzīju Toma uzaicinājumu. Kad izdzēsos, nedomāju veel kaut kad atgriesties. Jeb jāraksta atgriezties?
kopš pēdējo reizi te biju, te ir parādijies lērums jaunu iespeju. viņiem tur kaut kas līdzīgs tviterim. nemaz nelikās, ka ir tik kruti.
Bet laiku jau ar šitas viss paņem zvērīgi. drusku nāk miegs.
Elīnai laikam atvaļinājums. Salacgrīvā viņu nevarēju tai pūlī atrast. darbā šodien nebija. vakar es pats nebiju. gulēju kā sists, knapi vakarā uz rādio aizgāju.
pat nezinu, kas ar mani notiek. esmu sarežģīta personība
varbūt braukt ar stopiem uz Vāciju?
2009. gada 16. jūlijs
Ceļš uz Pozitīvu
Jau nobijos, ka lietus dēļ Pozitīvs var izjukt, bet nē! Stopojās diezgan labi. Sākumā likās, ka braucam Valmieras virzienā, bet visu laiku jūra kreisajā pusē. Vienbrīd bija tik tuvu, ka pa laikam pat zivis varēja saskatīt: gan asarus, gan sudrabainos lašus, gan, šķiet, arī tās plakanās ar acīm vienā pusē. Šitajā virzienā gan braucu pirmo rezi, ceļš bija nepazīstams. Braucām pa to jauno via Baltica, ar ko agrāk lepojās, bet tagad tur notiek vairāk avāriju nekā citur, kritušo skaits lielāks par cūku gripas upuru skaitu, Limbažu slimnīcu plānots slēgt, ātrās palīdzības arī braukšot lēnāk. Posts vien - tas izrādījies bīstamākais Latvijas ceļš
Kā šodien atceros, kā kopā ar omi un opi stāvējām Baltijas ceļā pirms 20 gadiem. Omei Elvīrai labajā rokā bija 3 laulības gredzeni. Kad ome sajūsmā un patriotismā sažņaudza roku, man dikti spieda. Vēl joprojām īsti nezinu, kurš no visiem bija opja Visvalža dotais laulību gredzens. Kad kā bērns jautāju, Elvīra nosmēja vien.
Starp citu, šoferi mainījās ik pēc pusstundas, vai tiešām es tik daudz runāju?
Vēl aizvien nebiju pārliecināts, vai stopēju uz īstā lielceļa.
Pēdējais šoferis bija diezgan nīgrs, brauca uz Igauniju pēc kontrabandas zivīm, bet pirms tam viņam Ainažu burgerkafejnīcā bija jāsatiek brūte. Viņai tikko beigusies maiņa pie kases, savāks naudu un laidīs uz Pērnavas ostu! Izsēdināja mani blakus Salacgrīvas SPA viesnīcai, neviens nezināja, kur notiek festivāls. Aizsūtīja uz bibliotēku – pāri ceļam un vēl kādus 200 metrus. Bibliotēkā vismaz bija internets. Sasodīts, jāiet cauri visai pilsētai, sutīgs pēc vella. Pusstundā tomēr tiku galā, un pie vārtiem jau gaidīja Toms ar alu un aprocēm. Gan jau varu mierīgi izslēgt telefonu. Īsziņas no bankas šodien tāpat jau vairs nebūs.
Cikos aģentūrā šodien ienāca dotācija?
Kā šodien atceros, kā kopā ar omi un opi stāvējām Baltijas ceļā pirms 20 gadiem. Omei Elvīrai labajā rokā bija 3 laulības gredzeni. Kad ome sajūsmā un patriotismā sažņaudza roku, man dikti spieda. Vēl joprojām īsti nezinu, kurš no visiem bija opja Visvalža dotais laulību gredzens. Kad kā bērns jautāju, Elvīra nosmēja vien.
Starp citu, šoferi mainījās ik pēc pusstundas, vai tiešām es tik daudz runāju?
Vēl aizvien nebiju pārliecināts, vai stopēju uz īstā lielceļa.
Pēdējais šoferis bija diezgan nīgrs, brauca uz Igauniju pēc kontrabandas zivīm, bet pirms tam viņam Ainažu burgerkafejnīcā bija jāsatiek brūte. Viņai tikko beigusies maiņa pie kases, savāks naudu un laidīs uz Pērnavas ostu! Izsēdināja mani blakus Salacgrīvas SPA viesnīcai, neviens nezināja, kur notiek festivāls. Aizsūtīja uz bibliotēku – pāri ceļam un vēl kādus 200 metrus. Bibliotēkā vismaz bija internets. Sasodīts, jāiet cauri visai pilsētai, sutīgs pēc vella. Pusstundā tomēr tiku galā, un pie vārtiem jau gaidīja Toms ar alu un aprocēm. Gan jau varu mierīgi izslēgt telefonu. Īsziņas no bankas šodien tāpat jau vairs nebūs.
Cikos aģentūrā šodien ienāca dotācija?
2009. gada 13. jūlijs
Ceļojums uz Ludzu
Brīvdienās braucu uz Ludzu pie kursabiedra Gunāra. Nebijām tikušies kopš viņa jaunākās māsas Silvijas izlaiduma 1994. gadā. Tad arī bija grūti laiki, naudas nebija, bet parādu arī nebija.
Tagad Gunāram jau divi dēli un divi kredīti, sieva aizgājusi pie cita. Dēli drīz beigs pamatskolu, iet turpat Ludzā mākslas skolā un dzied bērnu popgrupā.
Staigājām pa pilsdrupām. Man sevišķi patika politkorekti pasniegtā informācija uz dēļa: latviski rakstīts, ka pils tika celta, "lai aizsargātos no iebrucējiem no austrumiem", krieviski teikts, ka tie bija "ordeņa austrumu vārti".
Gunāra mātei Malgožatai pirmdien esot vārdadiena, tā viņi atraduši kalendārā neiekļauto vārdu sarakstā. Svētdien pirms braukšanas prom vēl cepa gaļas un desas. Uz kārtīgas šašliku krāsns, no čuguna. Taisīta pēc pasūtījuma 80ajos gados.
Bet arī bez tā visa baroja labi. Gaļa rītā vakarā, olas, biezpiens, salātu bļodas. Viņi tik šķin un tik griež, šķin un griež. Tik daudz zāles vasarā neapēd pat govs.
Gunāra paps Laimonis, pagalmā ar izkapti kapādams zāli, man teica - nekas tā neizvingrina plaušas kā pļaušana. Viņš to zina gan. 37 gadus nostrādājis tuberkulozes dispanserā par sanitāru.
Bija vēl viens gaumīgs joks. Gandrīz katru tostu cēlām arī uz Nameja veselību. Viņam taisni svētdien bija vārdadiena. Namejs latgaliski pareizi jāizrunā Nameizj un nozīmē kaut kādu dikti rupju vārdu. Viņi visi tik teica un tik smējās. Būs jāpaskatās vārdnīcā.
Autobusā mani pavadīja veco laiku mūzika. Mājās pats neklausos šlāgeru radio, bet man patīk, kad šoferīši klausās. Kā kādreiz bērnībā Paula plates: "Smaidas, smaidas, manas mātes smaidas, piedodiet". Cik aizkustinoši.
Ko latgaliski nozīmē Nameizj?
Tagad Gunāram jau divi dēli un divi kredīti, sieva aizgājusi pie cita. Dēli drīz beigs pamatskolu, iet turpat Ludzā mākslas skolā un dzied bērnu popgrupā.
Staigājām pa pilsdrupām. Man sevišķi patika politkorekti pasniegtā informācija uz dēļa: latviski rakstīts, ka pils tika celta, "lai aizsargātos no iebrucējiem no austrumiem", krieviski teikts, ka tie bija "ordeņa austrumu vārti".
Gunāra mātei Malgožatai pirmdien esot vārdadiena, tā viņi atraduši kalendārā neiekļauto vārdu sarakstā. Svētdien pirms braukšanas prom vēl cepa gaļas un desas. Uz kārtīgas šašliku krāsns, no čuguna. Taisīta pēc pasūtījuma 80ajos gados.
Bet arī bez tā visa baroja labi. Gaļa rītā vakarā, olas, biezpiens, salātu bļodas. Viņi tik šķin un tik griež, šķin un griež. Tik daudz zāles vasarā neapēd pat govs.
Gunāra paps Laimonis, pagalmā ar izkapti kapādams zāli, man teica - nekas tā neizvingrina plaušas kā pļaušana. Viņš to zina gan. 37 gadus nostrādājis tuberkulozes dispanserā par sanitāru.
Bija vēl viens gaumīgs joks. Gandrīz katru tostu cēlām arī uz Nameja veselību. Viņam taisni svētdien bija vārdadiena. Namejs latgaliski pareizi jāizrunā Nameizj un nozīmē kaut kādu dikti rupju vārdu. Viņi visi tik teica un tik smējās. Būs jāpaskatās vārdnīcā.
Autobusā mani pavadīja veco laiku mūzika. Mājās pats neklausos šlāgeru radio, bet man patīk, kad šoferīši klausās. Kā kādreiz bērnībā Paula plates: "Smaidas, smaidas, manas mātes smaidas, piedodiet". Cik aizkustinoši.
Ko latgaliski nozīmē Nameizj?
2009. gada 9. jūlijs
Lietuva un lietus
Pamodos nejēgā agri, jo zvanīja visi modinātaji: parastais, radiopulkstenis, televizora wake up un mobilais. Nejēdzīgi sāpēja galva un nedaudz slāpa. Izdzēru tomātu sulu, apēdu 2 mazsālītus gurkus un ķilavu rolmopsi ar sīpoliem. Un tad jau klāt bija Guntis ar pelēko mazdu, viņs šorīt divreiz bija gājis dušā.
Viļņā bija jābūt jau vienos, lai piedalītos projekta seminārā. Pa ceļam, slavenajā kafejnīcā tieši 100 kilometrus no Rīgas, uzēdām brokastu zupu. Garšoja pēc salmiem.
Viļņā iebraucām laikus, bet semināru nokavējām: lija kā pa Jāņiem un mums nebija lietussarga. Stāvējām zem jumtiņa un izmirkām līdz ādai, kamēr Vitautas iznāca pretim ar dzelteniem plēves mēteļiem, uz muguras katram aģentūras logo. Kad ienācām konferenču telpā, svinīgās runas bija beigušās, jau deva alu. Tas bija īsti laikā un vietā.
Tāmju saskaņošanu pārcēla uz viesnīcu Bernadinu ielā, aiz Gedimina. Strādājām no 14:30 līdz 16:00, tad Dovile un Aušra veda pusdienās: lieliska baraviku zupa maizes podiņā un cepelīni. Gandrīz apraudājos no sentimenta, jo sapratu, ka pusporcija dižkukuļu maksā tieši tikpat cik 2002. gadā, kad sāku braukāt uz Viļņu pie Lietuvas aģentūras - seši liti piecdesmit.
Vēlāk sēdējām Užupis kalna restorānā, skatījāmies uz pilsētu un dzērām kviešu alu.
Cik žēl, lietainā Lietuvā ir labāk kā saulainā Latvijā. Brīžiem pat skaidrojas.
Ko pagājušogad Viļņā nopirka Elīna?
Viļņā bija jābūt jau vienos, lai piedalītos projekta seminārā. Pa ceļam, slavenajā kafejnīcā tieši 100 kilometrus no Rīgas, uzēdām brokastu zupu. Garšoja pēc salmiem.
Viļņā iebraucām laikus, bet semināru nokavējām: lija kā pa Jāņiem un mums nebija lietussarga. Stāvējām zem jumtiņa un izmirkām līdz ādai, kamēr Vitautas iznāca pretim ar dzelteniem plēves mēteļiem, uz muguras katram aģentūras logo. Kad ienācām konferenču telpā, svinīgās runas bija beigušās, jau deva alu. Tas bija īsti laikā un vietā.
Tāmju saskaņošanu pārcēla uz viesnīcu Bernadinu ielā, aiz Gedimina. Strādājām no 14:30 līdz 16:00, tad Dovile un Aušra veda pusdienās: lieliska baraviku zupa maizes podiņā un cepelīni. Gandrīz apraudājos no sentimenta, jo sapratu, ka pusporcija dižkukuļu maksā tieši tikpat cik 2002. gadā, kad sāku braukāt uz Viļņu pie Lietuvas aģentūras - seši liti piecdesmit.
Vēlāk sēdējām Užupis kalna restorānā, skatījāmies uz pilsētu un dzērām kviešu alu.
Cik žēl, lietainā Lietuvā ir labāk kā saulainā Latvijā. Brīžiem pat skaidrojas.
Ko pagājušogad Viļņā nopirka Elīna?
2009. gada 8. jūlijs
Konjaks un trakumsērga
Šodien darbā reāls cirks. Nepietiek, ka Juris izvilka konjaku un visus cienāja - mūsu aģentūru tomēr atstās, mums tie vērtīgie Eiropas projekti! Klāt kā atsevišķu departamentu pievienos citu aģentūru, tur gan lidos galvas - no 140 darbiniekiem paliek 35. Gunča pamanījās izdzert uz katru glāzi vēl vienu glāzi, palika sārts un smaidīgs, Juris pat nepamanīja.
No atvaļinājuma atgriezies Alberts. Atveda Latgales šņabi. Makšķerējis Nagļu dīķos.
- Taaaadas karpas! O! - Alberts rādīja, izpletis rokas, un apgāza Zanes dzimenes puķu vāzi. Printeris pludoja vien. Juris nepamanīja arī to.
Alberts brūns un noēdies lauku labumus. Stāstīja anekdotes par blondīnēm. Grāmatvedības Lida tik šššņāca - vīriešššu šššovinisms, vīriešu šššovinisms. Šššodien viņai zaļa kleita ar šššņorēm un tīkliņzeķes. Domā, ka baigi piestāv pie zaļajām acīm. Acis ta viņai pelēkas. Pats redzēju, kad pērn taisījām atskaites!
Pēcpusdienā palika pavisam sutīgs, visi pirms lietus tinās prom no darba. Iekliboja Ilona. Viņai Pārogrē netālu no Sandras mājas mazdārziņš. Dzeltenā plēves maisiņā atnesa kādus 3 kg saspaidītu zemeņu. Bijusi pie ģimenes ārsta un uz procedūrām - potes pret trakumsērgu! Paņēmusi dārziņa sargāšanai kaimiņa dobermani Princi, tas iekodis kājā. Labi, ka Feliksiņš nav dobermanis...
Rīt uz Lietuvu! Saskaņot projekta tāmes!
No atvaļinājuma atgriezies Alberts. Atveda Latgales šņabi. Makšķerējis Nagļu dīķos.
- Taaaadas karpas! O! - Alberts rādīja, izpletis rokas, un apgāza Zanes dzimenes puķu vāzi. Printeris pludoja vien. Juris nepamanīja arī to.
Alberts brūns un noēdies lauku labumus. Stāstīja anekdotes par blondīnēm. Grāmatvedības Lida tik šššņāca - vīriešššu šššovinisms, vīriešu šššovinisms. Šššodien viņai zaļa kleita ar šššņorēm un tīkliņzeķes. Domā, ka baigi piestāv pie zaļajām acīm. Acis ta viņai pelēkas. Pats redzēju, kad pērn taisījām atskaites!
Pēcpusdienā palika pavisam sutīgs, visi pirms lietus tinās prom no darba. Iekliboja Ilona. Viņai Pārogrē netālu no Sandras mājas mazdārziņš. Dzeltenā plēves maisiņā atnesa kādus 3 kg saspaidītu zemeņu. Bijusi pie ģimenes ārsta un uz procedūrām - potes pret trakumsērgu! Paņēmusi dārziņa sargāšanai kaimiņa dobermani Princi, tas iekodis kājā. Labi, ka Feliksiņš nav dobermanis...
Rīt uz Lietuvu! Saskaņot projekta tāmes!
Šaušana un vardes
Pēc darba aizvedu Edvīnam instalācijas diskus. Izrādās, viņa sieva Madara ir manas kolēģes Sandras otrā ceļa māsīca no Aglonas. Abas mācījās vienā augstskolā Daugavpilī, tad Sandra dabūja darbu Rīgā un pārcēlās uz Ogri. Pēc laika arī Madara tika Rīgā. Sapazinās ar Edvīnu augstskolas salidojumā, tur bija visas filiāles no visiem novadiem.
Jaunākā meita Astriņa tik staigāja man pakaļ - kāpēc tas un kāpēc šitas. Kamēr Edvīns izdzina no garāžas savu pelēko škodu, sakrāva bagažniekā riņķus un pūšļus un ar abiem mazākajiem bērniem prom uz ezeru. It kā auksti un taisījās uz lietu, bet sīkajiem jau ka tik ūdens.
Tad mēs drusku aprunājāmies ar Madaru par dzīvi, viņa parādīja savu varžu kolekciju. No katra ceļojuma atved pa vardei. Pilns plaukts, viņiem liela guļamistaba un tumši sarkana gultasveļa.
Pēc tam Madara taisīja ēst, bet mēs ar Ervīnu staigājām apkārt un atradām jocīgas noliktavas turpat netālu mežā. Ar kaķeni šāvām fiņķikus. Uz noliktavas sienas bija pelēki lillā uzraksts "У гаража не парковать". Vajadzēja trāpīt visos burtos pēc kārtas, tad rinda skaitījās izieta. Viens drāts gabals atleca no betona un grabēdams atsitās pret sarūsējušo metāla mucu vēl no krievu laikiem. Tad gan nobijāmies, ka šitā var trāpīt acī. Protams, ierēcām par to un šāvām tālāk.
Ervīns zaudēja divas reizes. Sēdējām uz mucas un filozofējām, ka neriktīgie burti. Būtu uz žoga kaut kas rupjš, uzreiz varētu trāpīt. Spļāvām mērķī ķiršu kauliņus. Uz noliktavas sienas bija uzzīmēts smuks grafiti - nereāli nesmuks zils zaķis ar rozā ausīm. Vajadzēja trāpīt kreisajā acī.
Vakars beigās izvērtās ļoti saturīgs. Madara smaidīja vien.
P.S. Sevišķi sveicu savu 100. tvitera sekotāju @ammarita, jo viņa nav seksa robots no ASV. :)
2009. gada 7. jūlijs
Rozā sievietes
Uz ielas satiku Kasparu. Viņam celtniecībā šomēnes nekas nespīd, Kristīnei skolā nogrieza gandrīz pusi algas. Pasauca mani palīgā pārvākties. Viņi abi izdomājuši īrēt pusi dzīvokļa tepat centrā, lai ietaupās nauda ceļam.
Mantas bija jāved no Imantas. Nopirkām diennakts biļetes un svētdien tik braukājām uz priekšu un atpakaļ, uz priekšu un atpakaļ. Šorīt no rīta arī vēl drusku varēja pabraukāt!
Vienā reizē vedām asparāgus un lapsasastes un Kristīnes manekenus. Viņa pirms tam mācījās šuvēju skolā. Riktīgi seksīgi, plikas rozā plastmasas sievietes! Vienu pārmetu pār plecu, otru pasitu padusē.
Ja jūs zinātu, kā visi uz mums skatījās autobusā un uz ielas!
No sākuma blakus sēdēja sasmaržojusies vecene ar pumpainu blūzi un dermantīna somu. Plikā sieviete viņai visu laiku krita virsū, Kristīne sarka, Kaspars ņirdza. Vecene tik saknieba spalvainās lūpas un neko. Un tā plastmasas sieviete ar plikiem pupiem tik šūpojas un tik gāžas, tik šūpojas un tik gāžas.
Pēc tam apsēdās rūtains vecis ar spalvainām rokām un dzelteniem nagiem, visa pakakle apaugusi sirmiem bārdas rugājiem. Sēca vien un svīda. Tā arī nesapratu - astma vai aizdusa. Nemaz nebija tik sutīgs, šovasar galīgi auksta vasara. Tomēr visas tās pasažieru smakas dara savu. Un vēl tās mūsu paunas un manekenes.
Pēc tam mēs sēdējām istabas vidū uz mantu kalna, ēdām ceptas vistas kājas un dzērām kvasu.
2009. gada 2. jūlijs
Lietus, uguns un - galvu nost!
Naktī pamodos, jo gultā lija lietus. Biju aizmirsis aizvērt logus. Dabūju mainīt visus palagus - man ir dikti ciets miegs, neko nejutu.
Darbā teica, ka laikam būs jāstrādā mājās, lai taupītu elektrību. Algu laikam samazinās vēl par 30 % - tad varēs strādāt visi, nebūs pusei jāiet bezalgas atvaļinājumos.
Ministrijā sēž riktīgas dzelzs vecenes. Uz viņām neiedarbojās pat mans atbruņojošais smaids un melnās buktētās bikses! Kaulainā blondīne ar melnajām uzacīm un puķaino kostīmu tā arī pateica - ja jūs kaut ko saķīselēsiet, visiem galvas nost un aģentūru ziepēs. Beidzot noticēja, ka mūsu projekts atnesīs valstij 765 tūkstošus Eiropas naudas. Tagad tas laikam vairs nav mūsu aģentūras, bet visas valsts projekts. Pat iedeva līdzfinansējumu, 35 tūkstošus. No šitām tāmēm man iet galva uz riņķi.
Vakar pēc darba satikāmies ar Edvīnu no paralēlklases. Viņam Kleistos ir īpašums, meža vidū pļava, pļavā saliktas mazas mājiņas, asfaltētas ieliņas, apkārt žogs. Kamēr Edvīns sildīja saunu, gājām uz mežu ar viņa vecāko dēlu Ervīnu un lielajiem suņiem Bingo un Loto.
Ervīns vēl mācās 11. klasē un nevar nopirkt šņabi, piektdien būs klases vakars vecāku pirtī.
Naktī ugunskurā pie mājas cepām desas un metām iekšā smilgas - kurš precīzāk. Vienkārši tāpat, vakara izskaņai. Sevišķi labi lidoja timotiņš.
Tad atvilkās teritorijas sargs un piesējās, ka atklātu uguni nevar. Ka visiem te īpašums. Kas tad būs, ja visi dedzinās.
Ko šodien dara Elīna?
Darbā teica, ka laikam būs jāstrādā mājās, lai taupītu elektrību. Algu laikam samazinās vēl par 30 % - tad varēs strādāt visi, nebūs pusei jāiet bezalgas atvaļinājumos.
Ministrijā sēž riktīgas dzelzs vecenes. Uz viņām neiedarbojās pat mans atbruņojošais smaids un melnās buktētās bikses! Kaulainā blondīne ar melnajām uzacīm un puķaino kostīmu tā arī pateica - ja jūs kaut ko saķīselēsiet, visiem galvas nost un aģentūru ziepēs. Beidzot noticēja, ka mūsu projekts atnesīs valstij 765 tūkstošus Eiropas naudas. Tagad tas laikam vairs nav mūsu aģentūras, bet visas valsts projekts. Pat iedeva līdzfinansējumu, 35 tūkstošus. No šitām tāmēm man iet galva uz riņķi.
Vakar pēc darba satikāmies ar Edvīnu no paralēlklases. Viņam Kleistos ir īpašums, meža vidū pļava, pļavā saliktas mazas mājiņas, asfaltētas ieliņas, apkārt žogs. Kamēr Edvīns sildīja saunu, gājām uz mežu ar viņa vecāko dēlu Ervīnu un lielajiem suņiem Bingo un Loto.
Ervīns vēl mācās 11. klasē un nevar nopirkt šņabi, piektdien būs klases vakars vecāku pirtī.
Naktī ugunskurā pie mājas cepām desas un metām iekšā smilgas - kurš precīzāk. Vienkārši tāpat, vakara izskaņai. Sevišķi labi lidoja timotiņš.
Tad atvilkās teritorijas sargs un piesējās, ka atklātu uguni nevar. Ka visiem te īpašums. Kas tad būs, ja visi dedzinās.
Ko šodien dara Elīna?
Līdakas zobos visa Latvija
Šito man e-pastā atsūtīja klasesbiedra dēls. :) Vakar iepazināmies, ļoti sakarīgs jauns cilvēks.
Mazdārziņš un aģentūra
Skriet tomēr nesāku. Bija baigais nogurums.
Ja varētu tā skriet, ka it kā skrien, bet neskrien. Man jau no pamatskolas krosiem riebjas taisni tas process.
Baltās botes gan izvilku no skapja, ievēru jaunas šņores, bet tad padomāju, ka varbūt nemaz nav tik forši skriet pa pilsētu. Saelposies tik izplūdes gāzes. Jau tā dulla galva. Bez tam, skrienot pa asfaltu, botes nolietosies ātri vien.
Kopš aģentūrā viss šūpojas, nevar tā riskēt. Sola apvienot ar ministriju, bet tad jau darbs būs tikai dažiem priekšniekiem, nevis reālajiem darītājiem.
Ilona, piemēram, uzlika mīksto jau tagad. Viņa neiešot kavēt savu laiku un vasarā strādāt par velti bezalgas atvaļinājuma laikā. Ja atvaļinājums, tad atvaļinājums. Viņa šovasar ir paņēmusi Pārogrē mazdārziņu, stāda un ravē. Pat aizņēmusies kaimiņa nikno dobermani, lai sargā pa nakti. Gatavojas ziemai.
Es gan nemāku ravēt. Tikai ievadīt skaitļus tāmēs un rakstīt projektu aprakstus.
Bet kāda kleita šodien bija Elīnai! Vairāk atsedza kā apsedza! Viņai dibens ne par lielu, ne mazu. Un vēl lencītes. Forši izskatījās, kad viņa locījās pie biroja kombaina un lika iekšā papīru. Tagad mēs printējam uz abām pusēm. Nav vairs tie treknie gadi.
Pusdienās ēdu siermaizes ar kliju maizi par 17 santīmiem, maize garšoja kā salmi. Sanāk lētāk kā dienas piedāvājums kafejnīcā pāri ielai. Tā ietaupās nauda nedēļas nogalēm. Neies tak akmeņus grauzt. Jaunam cilvēkam ir jāuzdzīvo!
Ja varētu tā skriet, ka it kā skrien, bet neskrien. Man jau no pamatskolas krosiem riebjas taisni tas process.
Baltās botes gan izvilku no skapja, ievēru jaunas šņores, bet tad padomāju, ka varbūt nemaz nav tik forši skriet pa pilsētu. Saelposies tik izplūdes gāzes. Jau tā dulla galva. Bez tam, skrienot pa asfaltu, botes nolietosies ātri vien.
Kopš aģentūrā viss šūpojas, nevar tā riskēt. Sola apvienot ar ministriju, bet tad jau darbs būs tikai dažiem priekšniekiem, nevis reālajiem darītājiem.
Ilona, piemēram, uzlika mīksto jau tagad. Viņa neiešot kavēt savu laiku un vasarā strādāt par velti bezalgas atvaļinājuma laikā. Ja atvaļinājums, tad atvaļinājums. Viņa šovasar ir paņēmusi Pārogrē mazdārziņu, stāda un ravē. Pat aizņēmusies kaimiņa nikno dobermani, lai sargā pa nakti. Gatavojas ziemai.
Es gan nemāku ravēt. Tikai ievadīt skaitļus tāmēs un rakstīt projektu aprakstus.
Bet kāda kleita šodien bija Elīnai! Vairāk atsedza kā apsedza! Viņai dibens ne par lielu, ne mazu. Un vēl lencītes. Forši izskatījās, kad viņa locījās pie biroja kombaina un lika iekšā papīru. Tagad mēs printējam uz abām pusēm. Nav vairs tie treknie gadi.
Pusdienās ēdu siermaizes ar kliju maizi par 17 santīmiem, maize garšoja kā salmi. Sanāk lētāk kā dienas piedāvājums kafejnīcā pāri ielai. Tā ietaupās nauda nedēļas nogalēm. Neies tak akmeņus grauzt. Jaunam cilvēkam ir jāuzdzīvo!
2009. gada 30. jūnijs
Sektanti un skriešana
Veikalā nopirku melno kurpju smēru. Bija akcija - par pusotru cenu tika arī brūnais. Varbūt kaut kad man būs arī brūnas kurpes. Kad varēšu atļauties otru pāri izejamo apavu. Lai gan tāpat pilns skapis: melnās un baltās botes, kedas, 3 sandales, ziemas tupeles ar vilniņu un vienkārši tupeles, vecās tupeles ar tīkliņu un tās ar baltajām zolēm.
Šorīt, ejot ārā no mājas, mani apturēja sirms vecis ar milzīgu, spalvainu gāmuru un brūnu ādas portfeli.
"Tā, tā, tā. Vai tik jūs neesat no tiem augšas strādniekiem?"
Es, protams, saģērbies viss melnā, velveta žakete un buktētas bikses, jaunās šņorkurpes. Gāju tak uz projekta sanāksmi ministrijā (domāju gan, ka no karstuma nomiršu).
Man likās, ka viņš vaicā kaut ko par Dievu. Paskatījos un vaicāju, vai tiešām izskatoties pēc sektanta vai sludinātāja. Vecis pārmeta krustu.
Tai brīdī man palika drausmīgi bail. Rīt nudien ģērbšos kā cilvēks - džinsos un maikā.
Šitai sutoņā jau neko citu arī nevar - tad jāslēdz iekšā kondiška. Tas rauj ciet kaklu.
Kabinetā bija ienākusi Lida no personāla daļas, runāja par atvaļinājumiem. Nolasīja morāli, ka mēs svilinām elektrību ar saviem kondicionieriem. Pati izmetusies dzeltenā kleitā uz lencītēm, miesa bāla kā līķim.
Varbūt iet uz darbu šortos? Esmu gan palicis drusku tukls. Jāsāk skriet. Bet rīt, 1. jūlijā.
Skriešana varētu būt labs stimuls atmest pīpēšanu. Lai gan lai iet ellē - krīzes un revolūcijas nāk un iet, pīpētāji paliek.
Kāda recepte pazudusi Valdim?2009. gada 29. jūnijs
Ciemos pie Pētera
Šodien tāda miegaina diena. Karsts, pat sutīgs, visu laiku gribas kaut ko gāzētu.
Nedēļas nogale bija ļoti ok. Sestdien Zaubes autobuss caur Nītauri bija galīgi tukšs. Iekārtojos pie loga un domāju. Kāpēc mums ar Lindu kaut kā tā un kaut kā nekā. Ar viņas radiniekiem esmu labās attiecībās, pat mamma smaida vien - tur vainas nevarētu būt. Cita veča Lindai arī nav. Bet šī šņāc kā čūska.
Ar Lindas brālēnu Pēteri peldējāmies dīķī (šogad tikai 2. reizi). Aukstais ūdens bija pārsteidzoši silts, noņēmu divas dēles. Dārzā bija garšīgas vakariņas ar diedelnieku Feliksiņu galvenajā lomā, jo viņš nevarēja sagaidīt, kad apskrubināsim ribiņas un dosim viņam grauzt kaulus. Leca kā tāds puņķis uz drāts. Tagad Feliksiņš ir Pētera suns, māk riet un stāvēt uz divām un trim kājām. Uz divām diedelē, uz trim čurā. Man jau likās, ka tas modes suns Lindai ātri apriebsies.
No rīta pirtī ar Pēteri runājām eksistenciālās lietas par mūsdienām un darbu, bērnu radīšanu, studēšanu, sieviešu basketbolu. Vienmēr jau gribas dzīvi nodzīvot tā, lai beigās ir ko atcerēties. Ar visādiem piedzīvojumiem. Ak jā, no rīta Feliksiņš iekrita dīķī, dabūjām līst pakaļ. Pēc tam bija iemesls iedzert.
Šovakar vakariņās palicis mazliet no šašlika. Smaržo labi – uzsildīšu mikroviļņos un piegriezīšu lociņus.
Kā sauc Lindas tēti?
Nedēļas nogale bija ļoti ok. Sestdien Zaubes autobuss caur Nītauri bija galīgi tukšs. Iekārtojos pie loga un domāju. Kāpēc mums ar Lindu kaut kā tā un kaut kā nekā. Ar viņas radiniekiem esmu labās attiecībās, pat mamma smaida vien - tur vainas nevarētu būt. Cita veča Lindai arī nav. Bet šī šņāc kā čūska.
Ar Lindas brālēnu Pēteri peldējāmies dīķī (šogad tikai 2. reizi). Aukstais ūdens bija pārsteidzoši silts, noņēmu divas dēles. Dārzā bija garšīgas vakariņas ar diedelnieku Feliksiņu galvenajā lomā, jo viņš nevarēja sagaidīt, kad apskrubināsim ribiņas un dosim viņam grauzt kaulus. Leca kā tāds puņķis uz drāts. Tagad Feliksiņš ir Pētera suns, māk riet un stāvēt uz divām un trim kājām. Uz divām diedelē, uz trim čurā. Man jau likās, ka tas modes suns Lindai ātri apriebsies.
No rīta pirtī ar Pēteri runājām eksistenciālās lietas par mūsdienām un darbu, bērnu radīšanu, studēšanu, sieviešu basketbolu. Vienmēr jau gribas dzīvi nodzīvot tā, lai beigās ir ko atcerēties. Ar visādiem piedzīvojumiem. Ak jā, no rīta Feliksiņš iekrita dīķī, dabūjām līst pakaļ. Pēc tam bija iemesls iedzert.
Šovakar vakariņās palicis mazliet no šašlika. Smaržo labi – uzsildīšu mikroviļņos un piegriezīšu lociņus.
Kā sauc Lindas tēti?
2009. gada 24. jūnijs
Paģiras un pārdomas
Nesen pamodos. Tādas paģiras it kā būtu bijuši divi Jāņi... Līgošana finišēja piemājas parkā, kur mani gribēja arestēt par zālāja apgānīšanu. Vispār esmu nolēmis pilnīgi droši: Latvijā šitos svētkus vairs nesagaidīšu nekad. Visus iepriekšējos gadus bija nenormāli forši: konference Vīnē, kur visas aģentūras apsprieda nozares politiku un ēda netālu no Bēthovena mājas kalnā. Nenormāli garšīgi kartupeļu salāti un grilēta gaļa, spinātu strūdele un buljons ar aknu knēdeļiem. Vēl citugad braucu ar mašīnu mājās no Viduseiropas. Mašīnai izdega abas tuvās gaismas, braucām ar tālajām, bet poļu policits tikai pasmaidīja un teica, ka nedeg arī pakaļējais kreisais gabarīts. Tad jau arī bija rīts, ausa gaisma, tas nebija bīstami. Būtu normāli tikuši mājās, 24ajā pie gaismas, bet Alise Lietuvā uzgāzēja tā, ka lietuviešu policists gandrīz apgāzās. Pusstundu nevarēja atkauties, beigās Alise pierunāja palaist. Bet kas tā vairs pa braukšanu - uz 85 cauri visai valstij. Pagājušogad biju Milānā, kursabiedrs Guntars svinēja dzimšanas dienu. Viņš strādā aģentūras Eiropas pārstāvniecībā. Forši paēdām, iedzērām alu, braucām ar vilcienu uz Dženovu un tālāk uz Nicu.
Kas no tā visa ir mājās? Vismaz šašliks šoreiz Emīlam bija izdevies. Un tas stiprais alus... Labi, ka vēl dažas dienas bezalgas atvaļinājums!
Kāda ir Alises profesija?
Kas no tā visa ir mājās? Vismaz šašliks šoreiz Emīlam bija izdevies. Un tas stiprais alus... Labi, ka vēl dažas dienas bezalgas atvaļinājums!
Kāda ir Alises profesija?
2009. gada 18. jūnijs
Uzdzīve un cirvis
Vakar pirms radio vairākas stundas noņēmos ar gaļu. Griezu gabalos un stūķēju saldētavā. Izrādās, tur ir drausmīgi resns kauls. Tā cūka tak ir bijusi buļļa augumā! Kaulu pagaidām ieliku tāpat ledusskapī, man nav tik liela katla un cirvja jau man arī nav. Kauls lielāks par Lindas klēpja sunīti Feliksiņu.
Atcerējos par Lindu. Nesenais sapnis neiet ārā no galvas. Feliksiņu savāca Lindas pusmāsa Glorija uz Preiļiem, dzīvoklī palika tikai raibā kaķene Lustra Felicita. Lustra tāpēc, ka pa aizkariem rāpjas uz sekcijas un guļ pie griestiem. Man tā kaķene bija jau aknās. Tikko mums ar Lindu kaut kas, tā tas lops jau gultā ar visām spalvām un murrā. Kutina tak!
Pēc radio nospļāvos uz visu, piezvanīju Lindai un devāmies uz bāru. Iedzēru pāris alus, nokaitināju pāris sievietes. Tas viss prasīja apmēram stundu. Linda apvainojās, ka neklausos viņas stāstus par darbu, kaķi un Feliksiņu, aizgāja prom. Es vēl pāris stundas uzkavējos, jo dīdžejs spēlēja jauku džezu, palika tik silti ap sirdi!
Tagad tikai jāizdomā, ko darīt tajos faking Jāņos: braukt uz kādu no lielajiem pasākumiem, vai pie kāda no radiem uz ģimenes ugunskuru. Bet varbūt – palikt Rīgā, visiem par spīti! Iet uz diseni. Mājās nākot, sekss uz ielas. Ātri jāsameklē kāds zaķis, citādi nekāda līgošana nesanāks.
Atcerējos par Lindu. Nesenais sapnis neiet ārā no galvas. Feliksiņu savāca Lindas pusmāsa Glorija uz Preiļiem, dzīvoklī palika tikai raibā kaķene Lustra Felicita. Lustra tāpēc, ka pa aizkariem rāpjas uz sekcijas un guļ pie griestiem. Man tā kaķene bija jau aknās. Tikko mums ar Lindu kaut kas, tā tas lops jau gultā ar visām spalvām un murrā. Kutina tak!
Pēc radio nospļāvos uz visu, piezvanīju Lindai un devāmies uz bāru. Iedzēru pāris alus, nokaitināju pāris sievietes. Tas viss prasīja apmēram stundu. Linda apvainojās, ka neklausos viņas stāstus par darbu, kaķi un Feliksiņu, aizgāja prom. Es vēl pāris stundas uzkavējos, jo dīdžejs spēlēja jauku džezu, palika tik silti ap sirdi!
Tagad tikai jāizdomā, ko darīt tajos faking Jāņos: braukt uz kādu no lielajiem pasākumiem, vai pie kāda no radiem uz ģimenes ugunskuru. Bet varbūt – palikt Rīgā, visiem par spīti! Iet uz diseni. Mājās nākot, sekss uz ielas. Ātri jāsameklē kāds zaķis, citādi nekāda līgošana nesanāks.
Ak, šīs sievietes!
Šodien biju darbā. Sandra jau nokrāmējusi nost galdu, palicis tik dators un kaut kādi sīkumi: zīmuļu drāžamais, lineāls, dzēšgumija, zaļas un dzeltenas līmlapiņas, palielināmais stikls ar vāku un zila gumijas sēne NO-STRESS. Par tādu algu viņai nav jēgas braukāt uz darbu no Pārogres.
- Mani te neviens netur, man visa pasaule vaļā! - Sandra bakstās monitorā un tik runā. Pa vasaru pametīšot Alisīti un Inesīti Bauskā pie vīramātes, laidīšot abi ar vīru uz Angliju pie viņas māsīcas Jugitas jaunākās meitas Evijas. Viņai esot kaut kādi gali viesnīcā. Sliktāk jau nebūšot.
Toties blondā Elīna man uzplijās ar Positivus. Vai es braukšot. Es vai salecos, varbūt viņa man seko Tviterī? Kā citādi viņa zinātu par festivālu? Bet vispār Elīna ir tā neko. Varētu pat kopā kādreiz aiziet uz bāru.
Tad vēl iejaucās Elīnas druška Zane no grāmatvedības. Atkal bija atnākusi uz mūsu kabinetu dzert kafiju un klačoties. Zane sāka moralizēt: "Visiem latviešiem ir obligāti jābūt Positivus. Ja tu neesi Positivus, tu neesi vispār nekas un esi galīgais lauķis, kas neko nesaprot."
Tīrais posts. Darbā šodien bija tikai sievietes - Gunča laukos, Albertam atvaļinājums, Juris komandējumā uz Šauļiem.
Šovakar jau izdzēru 3 kokčikus - rums ar kolu. Ja nav, lai nav. Piemājas bodītē bija akcija, atlaide sanāk 12 santīmi par buņdžu. Gribēju ielikt ledusskapī atvēsināties, ārā izkrita aveņu zaptes burka un kauls.
Varbūt jāpiezvana Lindai? Varētu aiziet uz bāru. Aprunātos cilvēkos, varbūt sanāktu tā mierīgi, bez kliegšanas. Jāuzdāvina viņai puķes. Baltas rozes. Linda ir kaprīza, bet gan jau kā sieviete zinātu, kur likt to Pamelas gaļu.
Elīnai kauns vaicāt. Nesaprotu tās jaunās beibes, kam knapi 21 - mūsu laikos bija citādi, citas vērtības.
Varbūt man pavaicāt Tviterī, vai kādam nevajag to zupas kaulu?
- Mani te neviens netur, man visa pasaule vaļā! - Sandra bakstās monitorā un tik runā. Pa vasaru pametīšot Alisīti un Inesīti Bauskā pie vīramātes, laidīšot abi ar vīru uz Angliju pie viņas māsīcas Jugitas jaunākās meitas Evijas. Viņai esot kaut kādi gali viesnīcā. Sliktāk jau nebūšot.
Toties blondā Elīna man uzplijās ar Positivus. Vai es braukšot. Es vai salecos, varbūt viņa man seko Tviterī? Kā citādi viņa zinātu par festivālu? Bet vispār Elīna ir tā neko. Varētu pat kopā kādreiz aiziet uz bāru.
Tad vēl iejaucās Elīnas druška Zane no grāmatvedības. Atkal bija atnākusi uz mūsu kabinetu dzert kafiju un klačoties. Zane sāka moralizēt: "Visiem latviešiem ir obligāti jābūt Positivus. Ja tu neesi Positivus, tu neesi vispār nekas un esi galīgais lauķis, kas neko nesaprot."
Tīrais posts. Darbā šodien bija tikai sievietes - Gunča laukos, Albertam atvaļinājums, Juris komandējumā uz Šauļiem.
Šovakar jau izdzēru 3 kokčikus - rums ar kolu. Ja nav, lai nav. Piemājas bodītē bija akcija, atlaide sanāk 12 santīmi par buņdžu. Gribēju ielikt ledusskapī atvēsināties, ārā izkrita aveņu zaptes burka un kauls.
Varbūt jāpiezvana Lindai? Varētu aiziet uz bāru. Aprunātos cilvēkos, varbūt sanāktu tā mierīgi, bez kliegšanas. Jāuzdāvina viņai puķes. Baltas rozes. Linda ir kaprīza, bet gan jau kā sieviete zinātu, kur likt to Pamelas gaļu.
Elīnai kauns vaicāt. Nesaprotu tās jaunās beibes, kam knapi 21 - mūsu laikos bija citādi, citas vērtības.
Varbūt man pavaicāt Tviterī, vai kādam nevajag to zupas kaulu?
2009. gada 16. jūnijs
Cūka un truši
Radu būšana nokausē. Šorīt Marija piezvanīja jau 7:15 no rīta un 7 minūtes runāja par cūku.
Nepieminiet man to cūku! Vispirms kratījos ar autobusu uz Liepāju, tad vazājos pa autoostu, jo līdz autobusam bija gandrīz stunda.
Vakara autobuss bija pilns. Sēdēju pie loga ar visu cūkas gurnu klēpī un Vivitas sagrieztajiem maurlokiem, kas jau sākuši ziedēt. Bija jau arī sutīgs kā ellē.
Un tad šorīt Marijas zvans. Kā apsālīt gaļu, kā sagriezt un salikt. To pašu viņa jau 2 reizes bija izstāstījusi svētdien, kamēr Zigfrīds lielījās ar savu biznesa plānu: viņš pirks un audzēs trušus. Sataisījis trušiem aploku, lai svaigā dabā vairojas – rudenī visus pie viena apkaus. Bet tie maitas rokas ārā. Puse trušu izbēguši un skraidīja pa runkuļu tīrumu. Zigfrīdam pohas, sirds beigta, lamādamies dzenāja nost, lai nenograuž dīgstus, kāja kliba, viss nojaucies ar šķidrām zemēm.
Labāk būtu gājuši uz represēto dienas sarīkojumu laukumā pie bibliotēkas, lai arī nebija lietusmēteļu. Tur spēlēja pūtēju kvintets. Ķerot trušus, tāpat sanāca izmirkt līdz kaulam, bikses netīras, Roberta gumijnieki cauri.
Kad beidzot tiku no Marijas vaļā, cieši aizmigu un pamodos tikai 20 pāri 10iem. Sapnī redzēju sevi ar Lindu Polijā. Jāpadomā, varbūt viņai piezvanīt un uzaicināt trešdien kopā aiziet uz bāru.
Nepieminiet man to cūku! Vispirms kratījos ar autobusu uz Liepāju, tad vazājos pa autoostu, jo līdz autobusam bija gandrīz stunda.
Vakara autobuss bija pilns. Sēdēju pie loga ar visu cūkas gurnu klēpī un Vivitas sagrieztajiem maurlokiem, kas jau sākuši ziedēt. Bija jau arī sutīgs kā ellē.
Un tad šorīt Marijas zvans. Kā apsālīt gaļu, kā sagriezt un salikt. To pašu viņa jau 2 reizes bija izstāstījusi svētdien, kamēr Zigfrīds lielījās ar savu biznesa plānu: viņš pirks un audzēs trušus. Sataisījis trušiem aploku, lai svaigā dabā vairojas – rudenī visus pie viena apkaus. Bet tie maitas rokas ārā. Puse trušu izbēguši un skraidīja pa runkuļu tīrumu. Zigfrīdam pohas, sirds beigta, lamādamies dzenāja nost, lai nenograuž dīgstus, kāja kliba, viss nojaucies ar šķidrām zemēm.
Labāk būtu gājuši uz represēto dienas sarīkojumu laukumā pie bibliotēkas, lai arī nebija lietusmēteļu. Tur spēlēja pūtēju kvintets. Ķerot trušus, tāpat sanāca izmirkt līdz kaulam, bikses netīras, Roberta gumijnieki cauri.
Kad beidzot tiku no Marijas vaļā, cieši aizmigu un pamodos tikai 20 pāri 10iem. Sapnī redzēju sevi ar Lindu Polijā. Jāpadomā, varbūt viņai piezvanīt un uzaicināt trešdien kopā aiziet uz bāru.
2009. gada 15. jūnijs
Ceļojums pēc cūkas gurna
Šodien darbā atkal nebija jābūt. Bezalgas atpūta turpinās vēl dažas dienas šomēnes, kamēr tiks panākta vienošanās par aģentūras turpmāku darbību.
Labi vien ir, ciemošanās pie radiem stipri nogurdina. Pamodos 11os laimīgs, ka pats savā dzīvoklī. Ceļojums pēc krustmātes Marijas cūkas gurna sākās jau piektdien. Lai paspētu uz busu, kas no autoostas iziet 16.47, braucu no darba ar mikriņu. Mikriņā skanēja krievu popsa, Vaiņodes autobusa šoferis drillēja latviešu šlāgerus, pilnīgi riebjas.
Marijai ar Leonu ir dēls Roberts un meitas Inita, Vivita, Lilita un Sigita, visas kā pasistas uz matemātiku. Viņi visi dzīvo savā zemnieku saimniecībā, arī Marijas tēvs Zigfrīds: vīrs ar klibu kāju, ūsām un strīpainu džemperi. Izrādās, tieši Leons un Zigfrīds nolēmuši aicināt Valdi uz laukiem pēc atbalsta, jo Leons pagājušonedēļ vakarā radio dzirdējis, ka Valda aģentūru varbūt slēgs. Sak, atbrauks pēc gaļas un pie viena 13. jūnijā tēva vārda dienu kopīgi nosvinēs. Cūka tak nokauta, lai Valdiņš reiz arī tiek pie kārtīga ēdiena.
Pasēdējām sirsnīgi. Zigfrīds piedzērās, dziedāja pie klavierēm un raudāja, ka apgriezta pensija. Ārā lija, ka plīkšķ.
Kuras no Marijas un Leona meitām ir dvīnes?
Labi vien ir, ciemošanās pie radiem stipri nogurdina. Pamodos 11os laimīgs, ka pats savā dzīvoklī. Ceļojums pēc krustmātes Marijas cūkas gurna sākās jau piektdien. Lai paspētu uz busu, kas no autoostas iziet 16.47, braucu no darba ar mikriņu. Mikriņā skanēja krievu popsa, Vaiņodes autobusa šoferis drillēja latviešu šlāgerus, pilnīgi riebjas.
Marijai ar Leonu ir dēls Roberts un meitas Inita, Vivita, Lilita un Sigita, visas kā pasistas uz matemātiku. Viņi visi dzīvo savā zemnieku saimniecībā, arī Marijas tēvs Zigfrīds: vīrs ar klibu kāju, ūsām un strīpainu džemperi. Izrādās, tieši Leons un Zigfrīds nolēmuši aicināt Valdi uz laukiem pēc atbalsta, jo Leons pagājušonedēļ vakarā radio dzirdējis, ka Valda aģentūru varbūt slēgs. Sak, atbrauks pēc gaļas un pie viena 13. jūnijā tēva vārda dienu kopīgi nosvinēs. Cūka tak nokauta, lai Valdiņš reiz arī tiek pie kārtīga ēdiena.
Pasēdējām sirsnīgi. Zigfrīds piedzērās, dziedāja pie klavierēm un raudāja, ka apgriezta pensija. Ārā lija, ka plīkšķ.
Kuras no Marijas un Leona meitām ir dvīnes?
2009. gada 10. jūnijs
Skābeņu zupa
Šodien grāmatvežiem bija vienošanās ar ministriju par projekta finansēšanu. Tāpēc uz darbu vajadzēja iet tikai pēcpusdienā. Varēju gulēt līdz 9:30. Miegs vairāk nenāca, lai arī lija lietus. Domāju par ekonomisku dzīvi tuvākajās dienās, lai vīkendā tomēr varētu iet uz bāru.
Pamodies līdz galam, nomazgājos dušā, uzēdu pilngraudu tostu ar šķiņķi. Iedzēru ūdeni (gāzētais man vēl turas).
Ekonomiskāk laikam būtu iet mazgāties uz upi, nevis tecināt ūdeni dušā. Bet šonedēļ lai vēl paliek. Ārā auksti. Un vai tad es kāds bomzis. Man ir 2 portatīvie datori un blogs, man ir dzīvoklis un darbs.
Piezvanīja krustmāte Marija, viņa dzīvo laukos pie Vaiņodes. Piedāvāja cūkas gurnu, tikai pašam jābrauc pakaļ. Nemaz nezinu, kur es to gaļu likšu - saldētava pilna ar pelmeņiem, picām un saldētām pupiņām. Laikam jāsāk ēst ārā krājumus. Tomēr runā, ka visādi vēl būs. Varbūt nopirkt grūbas un makaronus un nolikt nebaltai dienai? Bet ja nu saēd kodes.
Gāju iepirkties. Aiz mājas pie lielveikala, kurā vairs neeju, jo divus kvartālus tālāk atvēries lētais veikals, ir tirdziņš. Skābenes pārdod par 20 santīmiem 100 gramus. Lētajā veikalā brīdi šaubījos - pirkt 2 zupas stilbiņus par Ls 1,16 kilogramā vai 1 putras stilbiņu par 1,97. Uzvarēja taupība. 200 grami skābeņu, viens zupas stilbiņš un palikušie rīsi - zupa divām dienām garantēta. Sanāca laba. Darbā varēšu neiet uz kafejnīcu. Paņem tik burciņā un uzsildi. Lai kolēģes brīnās, cik es saimniecisks. Tā ietaupās nauda un varu iet izklaidēties.
Cik Marijai ir cūku un govju?
P.S. Lielisks blogs ar padomiem, kā ietaupīt naudu un izdzīvot.
2009. gada 9. jūnijs
Betonēšana un kolēģi
Šodien darba diena. Grūti iedzīvoties režīmā, ja dažas dienas darbs, citas brīvas. Bezalgas atvaļinājums kaitina. Kaut citādi nav ne vainas. Vismaz pāris dienas varēja izgulēties un paēst. Naktī noskatījos jocīgu filmu par puisi, kas aizgāja no studijām juridiskajā augstskolā un kļuva par burvju mākslinieka menedžeri.Darbā iet kā ellē. Šefs skraida pa visiem kabinetiem un skatās, ko kurš dara. Mans galds ir pie loga, un viņš neredz monitoru. Liepā aiz loga ligzda, uz šķūnīša jumta kovārņi jau izveduši cāļus. Sēž rindiņā trīs gabali un ķērc. Sēžu čatā ar igauņiem, labojam projekta tāmes. Tūkstotis uz priekšu vai atpakaļ. Tagad jau visu laiku atpakaļ.
Nav viegli strādāt vietā, ko taisās likvidēt. Strādāju taču šeit jau no 90. gadu beigām. Toreiz aģentūrā visu sākām no nulles, nebija pat interaktīvās tāfeles.
Kas gan šitajos laikos nekait fiziska darba strādniekiem. Kā bija jābetonē, tā būs jābetonē. Citādi sabruks gan pilis, gan būdiņas. Skat, tagad betonē Gaismas pili ar visiem Saulcerītes tornīšiem. Rīt betonēs zelta tiltu pār Piķurgu vai Karātavu grāvi.
Būt par likvidējamas aģentūras darbinieku... Pat ienaidniekam nenovēlu ieraudzīt kolēģus bez salkani lišķīgās pieklājības maskas.
Elīna vīriešu atejā skaloja gaiši zaļo kafijas krūzi ar ķiršiem, Sandra stāvēja rindā ar savu apdauzīto Ziemassvētku krūzi un sāka uz mani bļaut nebalsī - tu ta darbu atradīsi, kur es ar saviem 45 gadiem un 2 bērniem lai liekos?
Bet kur tad man likties, ja vīriešu atejā viņas visas mazgā traukus? Tagad jau vairs nav naudas remontam, bet viņām izlietnei nolūzis krāns, nogriezuši visu ūdeni. Tā jau ir, jātaupa visiem.
Tā laikam nav laba zīme, ja darbs riebjas jau pēc pirmās nostrādātās dienas?
Cik Valdim ir kolēģu sieviešu un cik no viņām sēž viņa kabinetā?
P.S. Šodien piehalturēju par modeli viena džeka portfolio. Tomēr kaut kāda nauda.
2009. gada 8. jūnijs
Darbs un nedarbi
Nogulēju gandrīz līdz pusvienpadsmitiem, tad sāka zvanīt telefons. Nokia, protams, mētājās kaut kur virtuvē uz ledusskapja blakus apvītušajām dillēm. Labi, ka nebija ielikta saldētavā.
Zvanīja šefs. Izrādās, rīt jābūt darbā. Bijuši uz pārrunām ministrijā - aģentūru šomēnes vēl nelikvidēs, taču algas nebūs. Varbūt būs, bet ne visiem. Pārrobežu sadarbības projektam naudas arī nebūs, bet termiņi negaida. Igauņiem arī tas pats. Tomēr šajos laikos jau laikam jābūt priecīgam, ka vispār ir darbs.
Nedēļas nogale pagāja ātri. Atpūta tomēr mazliet nogurdina. Pamodos viens pats, dzīvoklī pilns ar tukšām pudelēm - ne mazākās nojēgas, kur palika pārējie. Pēdējo reizi man tā bija pēc 3. kursa, kad svinējām sesijas beigas un Skaidrīte palika stāvoklī.
Piektdien biju aizvilcies vēlēt uz 5. videni, iecirknī satiku Ričardu un viņa brūti - braukšot uz laukiem Ļaudonā, atnākuši nobalsot dienu iepriekš. Augusta pēdējā nedēļā būšot kāzas. Mani arī ielūdza.
Apskatījos internetā, kas ticis domē - atkal es esmu nobalsojis par kaut kādiem citiem.
Ārā visu dienu taisījās uz lietu, laikam pat drusku lija. Kad pamodos, riktīgi slāpa. Labi, ka lētajā veikalā biju nopircis sešpaku ar gāzētu ūdeni.
Kas Valdim piezvanīja pēc viņa debijas radio?
P.S. Nekas nav labāks par kefīru un rabarberu sulu.
2009. gada 4. jūnijs
Polija un politika
Pēdējās dienas pirms vēlēšanām vienkārši tracina. No rīta pamodos no sapņa - mani ir ievēlējuši Rīgas domē un liek apstādīt visus parkus ar puķēm. Nu ko es jēdzu no puķēm! Turklāt pie domes visus apstādījumus vajagot baltā krāsā: baltus flokšus, baltas lilijas, baltas mārtiņrozes. Lai spodrinātu pašvaldības reitingus. Ja nē, slīcināšot kanālā pie tirgus. Pamodos viss slapjš, sirds gāja kā traka.
Brokastīs uzēdis poļu gurķu zupu, es atcerējos aprīļa nogales ceļojumu pa Poliju. Braucām ar divām mašīnām: manu zaļo un Eduarda tumši sarkano. Manējai noplīsa stūres pastiprinātājs. Kamēr poļu meistari taisīja, mantas vajadzēja pārlikt otrā mašīnā, opelī. Pārējie aizbrauca tālāk, mēs ar toreizējo draudzeni Lindu palikām Bidgoščā un apskatījām pilsētu. Ēdām poļu nacionālo ēdienu bigošu. Linda apvainojās uz Eduardu, ka tas neesot pagaidījis tās nieka dažas stundas un palicis kopā ar mums. Bet viņam jau vienmēr savas intereses pirmajā vietā. Viņš pat nespēlē futbolu, jo riebjoties skraidīt pa laukumu kopā ar sasvīdušiem večiem.
Braucot pa Poliju, redzējām lielus ceļu darbus - viņi taisa pilnīgi jaunus ceļus ar nezcik joslām, pārvadiem un apļiem. Redz, kā poļi cīnās ar krīzi, abi nodomājām.
Ar Lindu izšķīrāmies nedēļu pēc ceļojuma viņas krustmātes, slavenās dakteres Daces, 50 gadu jubilejā. Nemaz nezinu, par kuru sarakstu Linda balsos vēlēšanās.
Cik cilvēku salien tumši sarkanajā Eduarda opelī?
P.S. Šajā viesnīcā mēs palikām pa nakti. Ļoti komfortabli un lēti numuriņi.
2009. gada 3. jūnijs
Zeķes un politika
Visi aptrakuši ar to politiku. Nekur vairs nav miera. Šodien beidzot braucu raudzībās pie radinieces Rasmas - ja neiet uz darbu, tāpat nav ko darīt. Viņai vēl viens bērns, riža meitenīte bez zobiem. Centrā mani savāca Rasmas māte, ķertā tēva māsīca Marianna Bute, kas savā laikā pina klūdziņu grozus un veda uz Brīvdabas muzeja gadatirgu. Pēc tam iestājās Tautas frontē un adīja džemperus ar auseklīšiem. Tagad Marianna ada latviski rakstainas zeķes deju kolektīviem un ārvalstu vizītēm (viņas jaunākās meitas Rasmas pirmajam vīram Gunvaldim ir blats Valsts kancelejā).
Mariannai ir Ford Scorpio. Drusku rūc, bet lillā krāsa vēl tīri labi saglabājusies. Brauc viņa drausmīgi, līdz Ķekavai gandrīz nosirmoju. Domāju jau, ka nepalikšu dzīvs.
Rīgā Marianna bijusi pie ārsta izmērīt asinsspiedienu un izrakstīt jaunas sirds drapes. Kandidējot uz Ķekavas domi! Politika apēd daudz nervu.
Rasma izskatījās kā vienmēr. Iznāca pretī puķainā ķitelī, bet ar sarkanu krūšturi. Kamēr māte skraida pa novadu balotēdamās, viss mājas solis uz Rasmas pleciem. Sataisījušas pat Mariannas tviter kontu un blogu vietējā avīzē "Novada Ziņotājs". Internetā, protams, sēž Rasma, kas tagad ir bērna kopšanas atvaļinājumā ar bērnu no pēdējās laulības. Kamēr bērns mazs, internetā visu var paspēt. Tik mazā novadā katra balss ir dārga.
Mājās braucot, Rasma ar Mariannu iedeva līdzi rukolu un skābenes. Paņemšu lielveikala 4 sieru picu un uzgriezīšu pa virsu. Lēti, garšīgi un vasarīgi!
Cik Rasmai vīru?
P.S. Šodien noskatījos lielisku dokumentālo filmu par Latvijas piensaimniecību.
2009. gada 2. jūnijs
Lielais izaicinājums
Izmantoju negaidītās brīvās dienas un pēcpusdienā devos uz klīniku "Zobenzobs" izraut trešo gudrības zobu. Domāju, ka aizbēgšu. Sēdēju pie 413. kabineta - baltas durvis, dzeltens kliņķis, kapa klusums, neskan ne urbji, ne vaidi. Lasīju reklāmas bukletu ar blondīni uz vāka. Izskatījās gluži kā mana seksīgā kursabiedrene Mārīte. Pēc pirmās sesijas viņa pameta studijas un brauca uz Poliju, veda uz turieni krievu elektropreces un atpakaļ visādas importa drēbes tirgošanai. Es no viņas pa blatu dabūju džinsu jaku ar sarkanu uzrakstu "Eagles". Klīnikā dežūrēja sirmais vīrs ar neizteiktu, bet manāmu krievu akcentu. Tas pats, kas pirms gada rāva man gudrības zobu. Šis ir īsts profesionālis: mani pazina un smīnēja aiz zaļās maskas. Vaicāja: "Nu, Valdiņ, vēl viens zobiņš?" Uz galda stāvēja zils, laikam vēl vefa, radio un pavecs ķīniešu monitors. Rakstīja slimības vēsturi un dziedāja līdzi radio. Domāju, ka nomiršu, gaidot raušanu.
Cik telefona aparātus minūtē VEF saražoja savos ziedu laikos?
P.S. Pēc raušanas iegāju ciemos pie Marģera. Viņam jauns fotoaparāts, bildē var redzēt, kā man bija.
2009. gada 1. jūnijs
Olas un sapņi
Ir jauks vasarīgs vakars. No rīta izvārīju 3 olas un centos nedomāt par ikdienu. Tas jau sen bija gaidāms. No šodienas esmu bezalgas atvaļinājumā. Jocīgi pirmdienas rītā necelties 7 no rīta un nestresot par nedēļas sākuma sapulci aģentūrā. Apēdu veselas divas olas ar majonēzi un baltmaizi, dzēru kakao ar pienu un cukuru, nevis sasodīto kafiju. Trešo olu pataupīju vēlākam. Pēc brokastīm stundiņu pagulēju. Laižoties snaudā, atcerējos, ka šodien 1. jūnijs. Jāapsveic bijusī komunālā dzīvokļa kaimiņiene Biruta vārdadienā. Sapnī redzēju, ka Ropažu brālēnam Ulim piedzimusi trešā meita ar sarkaniem matiem un spalvainu suņa asti. Labi, ka man nav suņa. Nav jāved ārā staidzināt. Pusdienās bija cepti kartupeļi ar sieru un olu. Salātos sagriezu lociņus.
Cikos pa televizoru rāda Valda mīļāko seriālu?
P.S. Visi tak zina, ka cepti kartupeļi ir jāēd no pannas.
.
.
Cikos pa televizoru rāda Valda mīļāko seriālu?
P.S. Visi tak zina, ka cepti kartupeļi ir jāēd no pannas.
.
.
2009. gada 29. maijs
Bezalgas atvaļinājums
Vakars vēl nav pat pusē, bet tas jau ir atnesis divus ielūgumus atpūsties. Diena bija vienkārši briesmīga, sākās ar sapulci aģentūrā. Krasa finansējuma samazināšana budžetam ir novedusi pie totāla kraha. Ar pirmdienu jāiet bezalgas atvaļinājumā uz nenoteiktu laiku. Kā lai nedzer? Darbā attaisījām džinu ar toniku, Guntis atnesa lielo plastmasas pudeli ar laimu. Tagad jābrauc uz bāru Briāna ielā, sieviešu taksis jau izsaukts. Nabadzības dēļ jau neies lepnību zaudēt! Uz Ritas dzimeni tomēr neiešu - viņa man atkal uzbrauks, ka strādāt privātajā biznesā tomēr beigās izrādījās drošāk.
Kur dzīvo Rita?
P.S. Kamēr taksis nebrauc, apskatījos internetā, vai var tā visus palaist.
.
.
Kur dzīvo Rita?
P.S. Kamēr taksis nebrauc, apskatījos internetā, vai var tā visus palaist.
.
.
2009. gada 28. maijs
Vakariņas sveču gaismā
Sēžu restorānā, ēdu neprātīgi garšīgas vakariņas: siltie vistas salāti, patisonu krēmzupa ar valriekstiem un 2 non-alko kokčiki. Mazliet skumji, ka esmu šeit vienīgais klients. Sveces deg tikai uz katra 2. galdiņa. Drīz būs jātaisnojas, ka labāk ēdu vakariņas normālā ēstuvē, nevis stumju māgā kaut kādus roltonus, zupas par 9 santīmiem vai sildīto picu par latu piecdesmit. Bet ir skumji - sēžu viens pats restorānā, viesmīļi garlaikojas un skatās TV ziņas. Gar logu aizskrien plušķaina nozīdīta kuce ar klibu kāju, velkas bomzene ar rozā mici uz galvas, katrā rokā desmit maisiņu.
Kurā ielas pusē atrodas restorāns?
P.S. Apskatījos internetā, kas ir tie ļaudis, kas neiet ēst uz restorāniem.
.
.
Kurā ielas pusē atrodas restorāns?
P.S. Apskatījos internetā, kas ir tie ļaudis, kas neiet ēst uz restorāniem.
.
.
2009. gada 27. maijs
Darba druvā
Labs darbs reizē ir arī atpūta. Par to pārliecinājos šodien priekšpusdienā. Bija jāiet uz autoostu pēc klienta dokumentu pakas. Sēdēju saulē un gaidīju Tukuma autobusu. Kanālā peldēja kādas 7 kaijas un 107 pudeles. Pa labi gulēja dzērājs ar vaļā muti, viņam trūka katra 3. zoba. Pa kreisi 2 vecenes pārkrāva makaronu pakas no viena maisa otrā un runāja par stulbajām vedeklām, kas nejēdz taupīt. Vienai vecenei bija melnas ūsas un zaļa blūze ar spīduļiem. Otrai brūns sarafāns un baltas botes.
Pēc kā oda kanālmalā?
P.S. Šodien sajutos kā Tarzāns, pat speciāli sameklēju atbilstošu bildi!
.
.
Pēc kā oda kanālmalā?
P.S. Šodien sajutos kā Tarzāns, pat speciāli sameklēju atbilstošu bildi!
.
.
2009. gada 26. maijs
Pie zobārsta
Drausmīga diena. Nepietiek, ka nokavēju tramvaju. Biju arī pie zobārsta. Bija ilgi jāgaida, nevarēju nosēdēt pie durvīm, aizgāju skatīties ārā pa koridora logu. Blonda, patukla sētniece ar slotu sarkanā kātā slaucīja trotuāru un izdzenāja no aprūsējušām mistkastēm kaķus. Melnie paspruka kur kurais, strīpainais apsēdās ielas malā un sāka mazgāties, bet netīri baltais nekur tālu nebēga. Sēdēja saulē un skatījās man taisni acīs. Pa loga stiklu rāpoja spalvaina muša ar gaiši brūnu vēdera galu.
Cik zobus man šodien salaboja?
P.S. Kamēr urba man zobu, zobārsts pastāstīja, kā ar zobu var glābt redzi.
.
.
Cik zobus man šodien salaboja?
P.S. Kamēr urba man zobu, zobārsts pastāstīja, kā ar zobu var glābt redzi.
.
.
2009. gada 25. maijs
Kartupeļu talka
Brīvdienās biju laukos pie māsīcas Maijas. Stādījām kartupeļus lielajā laukā pie upes, kur rudeņos no meža nāk cūkas un izrakņā visu lauku. Putnubiedēkļi nelīdz, cūkām par to nošķaudīt. Maijas vīrs Arvīds tad sēž slēpnī un šauj no vectēva dāvinātās Ulmaņlaiku bises, ka put vien. Vecajai bisei pavisam cits troksnis! Arvīds ir mednieku biedrības "Silabriedis" biedrs jau devīto gadu. Tad viņš vēl nebija precējies ar Maiju un dzīvoja Rīnūžos. Cūkas pārbīstas un divas trīs dienas nenāk rakt.
Cik bišu ir Arvīdam?
P.S. Vakarā Arvīds piedzērās, raudāja un rādīja bildes no vectēva albuma.
.
.
Cik bišu ir Arvīdam?
P.S. Vakarā Arvīds piedzērās, raudāja un rādīja bildes no vectēva albuma.
.
.
Abonēt:
Ziņas (Atom)
Ziņas
